Mēs pametām Džonu Kentiju tajā brīdī, kad tas vilka sev līdzi nelaimīgo princi uz Atkritumu laukumu un trokšņains, sajūsmināts salašņu pūlis sekoja viņam pa pēdām. Pūlī tikai viens cilvēks iebilda dažus vārdus nabaga gūsteknim par labu, bet neviens viņu neievēroja. Diezin vai jel kāds dzirdēja viņa vārdus, tik skaļš bija troksnis. Sašutis par rupjo apiešanos, princis turpināja aizstāvēties un gribēja atbrīvoties. Tad Džonam Kentijam izsīka viss viņa mazais pacietības krājums un viņš nikni atvēzējās, lai zveltu zēnam ar rungu. Vienīgais nabaga zēna aizstāvis metās starpā, un sitiens ķēra viņa rokas locītavu.
— Ak tā! Tu gribi iejaukties? Te tev būs, saņem!
Smagā runga nolaidās uz aizstāvja galvas. Atskanēja apspiests vaids, un tumšs stāvs sabruka zemē pūlim pie kājām. Pēc mirkļa tas jau gulēja pamests tumsā viens. Jautrais pūlis pasteidzās izklīst, to nemaz nepārsteidza šāds necerēts iznākums.
Princis drīz atradās Džona Kentija miteklī, un durvis aiz viņa aizvērās. Pudelē iespraustas tauku sveces vājajā gaismā viņš varēja aplūkot pretīgo midzeni, kurā bija iekļuvis, un tā iemītniekus. Divas netīras, noskrandušas meitenes un padzīvojusi sieviete sēdēja uz grīdas, ierāvušās vienā kaktā, saspiedušās kopā kā zvēri, kas pieraduši pie cietsirdīgas apiešanās un ar bailēm sagaida sitienus arī tagad. No otra kakta izlīda izdilusi veca ragana pinkainiem, sirmiem matiem un ļaunām acīm. Džons Kentijs griezās pie vecenes:
— Pag! Te ir smalki kumēdiņi! Papriekšu papriecājies, cik tīk, tad varēsi izdauzīt no viņa dullumu … Nāc šurp, zeņķi! Atkārto savas trakās pasakas, ja vēl atceries! Kā tevi Sauc? Kas tu tāds esi?
Apvainojuma un dusmu sārtums no jauna iesitās prinča vaigos. Viņš nicinoši ieskatījās savam apvainotājam sejā un stingrā balsī atbildēja:
— Tu esi nejēga, ka uzdrošinies pavēlēt man runāt! Es jau tev teicu un atkal atkārtoju: es esmu Edvards, Velsas princis, un neviens cits.
Sī atbilde tā pārsteidza veco raganu, ka viņa apstājās kā pienaglota un gandrīz neelpoja. Iepletusi acis, viņa sastinga ar tik stulbu sejas izteiksmi, ka viņas negantais dēls vai plīsa aiz smiekliem. Gluži citādu iespaidu zēna vārdi atstāja uz pārējām trim sievietēm. Viņas aizmirsa bailes no sitieniem, sāpīgs samulsums atspoguļojās viņu sejās, kad tās iekliegdamās pieskrēja zēnam klāt.
— Kas tev noticis, mīļo Tom? Kas tev kait, nabaga bērns?
Māte nokrita ceļos prinča priekšā, uzlika viņam rokas uz pleciem un ilgi, uztraukta caur asarām, lūkojās viņa sejā.
— Manu nabaga puisīt, — viņa beidzot teica. — Muļķīgās grāmatas aptumšojušas tavu prātu. To jau es baidījosl Vai es tevi netiku brīdinājusi, lai tu tik daudz nelasi grāmatas? Tu satriec nabaga mātes sirdi!
Princis paskatījās uz viņu un laipni atbildēja:
— Apmierinies, labā sieviņ, tavs dēls ir vesels un pie pilna prāta. Aizved mani pie viņa uz pili, un karalis, mans tēvs, tev tūdaļ atdos tavu Tomu.
— Karalis — tavs tēvs! Manu nabaga puisīt! … Neatkārto tādus vārdus, citādi tev draud nāve un mēs visi esam pazuduši! Aizdzen šos nelabos murgus! Mēģini atcerēties! Paskaties uz mani! Vai tad tu nepazīsti savu paša māti, kura tevi tik ļoti mīl?
Princis pakratīja galvu un negribīgi sacīja:
— Dievs mans liecinieks, man žēl tevi sarūgtināt, bet patiesi es tevi redzu pirmo reizi.
Misis Kentija noslīga uz grīdas, aizklāja seju ar rokām un izmisumā sāka raudāt un vaimanāt.
— Tie tik ir kumēdiņi! — Kentijs ierēcās. — Hē jūs, Betij un Nanij, ko stāvat prinča klātbūtnē, nejēgas! Neprotat uzvesties! Uz ceļiem, ubadzes! Klanieties viņam līdz zemei!
Viņš laida atkal vaļā savus zirga smieklus. Meitenes bailīgi mēģināja brāli aizstāvēt.
— Ļauj viņam iet gulēt, tēt, — Nanija sacīja, — atļauj, lūdzu! Tu redzēsi, miegā viņam dullums pāries; izgulēsies, un rīt būs vesels.
— Atlaid viņu, tēt, — Betija piebilda, — paskaties, kā viņš šodien nomocījies. Viņš labi atpūtīsies, rīt centīgi lūgs dāvanas un nekad vairs nepārnāks tukšām rokām.
Šie pēdējie vārdi padarīja Džonu Kentiju atkal nopietnu un deva viņa domām citu virzienu. Viņš nikni griezās pie prinča:
— Rīt mums jāmaksā divi pensi par šo būceni, divi pensi, vai dzirdi? Tāda kaudze naudas par šo alu un tikai par pusgadu, bet, ja nesamaksās, mūs izdzīs. Nu rādi, ko šodien esi salasījis, sliņķi!
— Neuzdrošinies man stāstīt par savām nejēdzībām! —. princis atbildēja. — Tu mani apvaino. Tev jau teikts, ka esmu karaļa dēls.
Džona Kentija smagā plauksta nolaidās uz nabaga puisēna pleca, tā ka zēns salīgojās un būtu nogāzies zemē, ja misis Kentija viņu neapkamptu un neaizsargātu ar savu augumu pret sitieniem, kas bira kā krusa. Meitenes izbailēs noslēpās kaktā, bet vecāmāte steidzās dēlam palīgā. Princis izrāvās no misis Kentijas rokām.
— Es neļaušu, ka tu ciet manā vietā, — viņš teica. — Lai šie lopi sit mani!
Sie vārdi tā satracināja Kentiju ar veceni, ka viņi uzklupa savam upurim ar divkāršu niknumu. Tikuši galā ar nabaga zēnu, viņi piekāva arī zēna nelūgtos aizstāvjus — māti un māsas.
— Nu, bet tagad lasieties katrs savā migā! — Kentijs teica. — Esmu nokusis kā suns.
Sveci tūliņ nodzēsa, un ģimene devās pie miera. Tiklīdz skaļā krākšana liecināja, ka ģimenes galva un vecāmāte aizmigusi, meitenes piezagās pie prinča guļvietas un rūpīgi apsedza viņu ar kaut kādām skrandām. Pielīda arī māte un maigi glāstīja zēna matus, raudāja, čukstēja mīļus vārdus, mierināja viņu. Viņa bija saglabājusi arī kaut ko ēdamu, bet sāpes no sitieniem atņēma zēnam ēstgribu, viņš neaizskāra melnās maizes garozas. Aizgrābts no labās sievietes līdzcietības un pašaizliedzīgās iejaukšanās, viņš pateicās tai ar majestātisku cienību un lūdza to apmierināties un iet gulēt, piebilzdams, ka karalis, viņa tēvs, atlīdzinās par viņas labo sirdi. Sis jaunais «neprāta» pierādījums tā uztrauca nabaga misis Kentiju, ka viņa ilgi nevarēja no zēna šķirties. Atkal un atkal viņa piekļāva zēnu sev pie krūtīm; beidzot, raudādama rūgtas asaras, viņa aizgāja atpakaļ uz savu guļvietu.
Kamēr nabaga sieviete gulēja nomodā un nomocījās drūmās domās, viņas sirdī iezagās šaubas, kas pamazām sagrāba to savā varā, — nojauta, ka šim zēnam piemīt kaut kas, kā trūka Tomam Kentijam, vai tas būtu vesels vai vājprātīgs. Nesaprotami, ka viņa nevarēja pateikt, kas tas bija, bet jūtīgais mātes instinkts to uztvēra un lika viņai šaubīties. Bet ja nu tiešām šis nav viņas dēls? Kas par niekiem! Viņa tik tikko nepasmaidīja par šīm domām, nelūkojoties uz savām rūpēm un bēdām. Bet, lai ari kā viņa centās, dīvaino iedomu nevarēja aizdzīt, tā viņu neatstāja, tā viņu vajāja, biedēja, to nevarēja neievērot un nobīdīt pie malas. Beidzot viņa apzinājās, ka agrāk mieru negūs, kamēr neizdomās kādu pārbaudījumu, kas skaidri un neapšaubāmi pierādītu, vai šis zēns ir viņas dēls vai ne, un izklīdinātu nogurdinošās, mokošās šaubas. Jā, tā bija vienīgā pareizā izeja no grūtā stāvokļa. Viņa tūliņ sāka lauzīt galvu, kā šādu pierādījumu iegūt. Tas bija vieglāk iedomājams nekā izdarāms. Misis Kentija apsvēra dažādus līdzekļus, bet bija spiesta visus atmest, jo neviens no tiem nebija pilnīgi drošs, pilnīgi pieņemams, un nepilnīga pārbaude viņu neapmierināja. Beidzot viņa saprata, ka velti lauza galvu, bija skaidrs, ka jāmet šīs domas pie malas. Nākusi pie šī bēdīgā slēdziena, viņa neviļus ieklausījās zēna vienmērīgajos elpas vilcienos — viņš bija aizmidzis. Pēkšņi zēns paklusi iekliedzās, kā tas bieži notiek satrauktā miegā. Zēna kliedziens veda māti uz laimīgām domām. Viņa izlēca no gultas un drudžainā ātrumā sāka rīkoties. Klusi iededza sveci, murminādama pie sevis:
— Kā man tas agrāk neienāca prātā! Kā es par to nemaz neiedomājos! Kopš tās dienas, kad viņam mazam no pulvera apsvila seja, viņš katrreiz naktī, kad viņu piepeši pamodina vai arī kad iztraucē no domām, dara gluži tāpat kā toreiz: aizklāj acis ar roku, bet ne tā kā visi, ar plaukstu uz iekšu, bet tā savādi — ar plaukstu uz āru. Esmu to redzējusi simtiem reižu, un vienmēr viņš izdara vienu un to pašu kustību. Jā, jā, tagad es beidzot varēšu pārliecināties!
Aizklājusi sveci ar roku, viņa piezagās pie guļošā puisēna un, elpu aizturējusi, piesardzīgi un uzmanīgi pārliecās pār viņu. Trīcot aiz uzbudinājuma, viņa pēkšņi atņēma roku nost, tā ka gaisma krita zēnam acīs, un stipri pabungoja ar pirkstiem pa grīdu zēnam pie pašas auss. Zēns iepleta platas acis, izbijies paskatījās visapkārt, bet gaidīto kustību ar roku neizdarīja.
Nabaga sieviete pārsteigumā un bēdās gandrīz sabruka, bet apspieda uztraukumu un steidzās uzmodināto zēnu apmierināt. Tad viņa klusi aizzagās atpakaļ uz savu guļvietu un domāja sāpīgas domas par mēģinājuma bēdīgo rezultātu. Viņa centās sev iestāstīt, ka vājprāts licis Tomam aizmirst parasto žestu, tomēr pati tam neticēja.
«Lai ari viņš jucis,» viņa domāja, «bet rokas taču viņam veselas; tās taču nevarēja tik īsā laikā atradināties no senā ieraduma. Mans dievs, mans dievs, kas šodien par nelaimīgu dienu!»
Nelūkojoties uz visu, cerība nabaga sievietes sirdī turējās tikpat stipri kā agrāk šaubas. Viņa nespēja pieņemt spriedumu par galīgu. Jāmēģina vēlreiz. Vai tad neizdošanās nevarēja būt vienkārša nejaušība? Viņa pamodināja zēnu vēl otru un pēc kāda brīža trešo reizi, bet iznākums bija arvien tas pats. Galīgi nomocīta, viņa beidzot aizvilkās līdz savai guļvietai. Iegrimdama smagā miegā, viņa čukstēja:
— Un tomēr es viņu neatstāšu, es nevaru, nevaru viņu atstāt; viņam vajag būt manam dēlam!
Kad misis Kentija atmeta savus mēģinājumus un vairs nemodināja nabaga princi, asās sāpes visos locekļos pamazām aprima, nogurums slēdza viņa acis un viņš aizmiga dziļā, spirdzinošā miegā. Laiks skrēja ātri, pagāja kādas četras vai piecas stundas, un vēl arvien viņš gulēja kā nosists. Tad pamazām zēns sāka mosties un pusmiegā pasauca:
— Ser Viljam!
Tad atkal:
— Ser Viljam Herbert! Panāciet šurp, paklausieties, kādu dīvainu sapni es redzēju… Ser Viljam, kur jūs esat? Iedomājieties, es redzēju sapni, ka esmu pārvērsts ubagā un..v Hē, kas te ir? Sargi! Ser Viljam! Kur jūs esat?… Kur dežurējošais sulainis? Nē, to es viņiem vis tā nepalaidīšu…
— Kas tev kaiš? — kāds čukstēja viņam pie pašas auss. — Ko tu sauc?
— Seru Viljamu Herbertu. Bet kas tu tāda esi?
— Es? Kas gan cits, ja ne tava māsa Nanija. Ak, Tom, es aizmirsu! Tu jau esi vājprātīgs, nabadziņš! Kaut es labāk nebūtu pamodusies, ja man tas jāredz! Bet, lūdzu, pievaldi savu mēli, citādi viņš mūs visus piekaus līdz nāvei!
Princis izbailēs jau gribēja uzlēkt kājās, bet, sajuzdams skaudras sāpes visos locekļos no vakarējiem sitieniem, skaļi ievaidējās un nokrita atpakaļ uz salmiem.
— Mans dievs, tad tas nav sapnis! — viņš rūgti iesaucās.
Visas raizes un izmisums, ko miegs bija izdzēsis, pamodās
viņā ar jaunu spēku, un viņš saprata, ka neatrodas pilī un nav vairs dievinātais, izlutinātais princis, uz kuru ar mīles-
tlbu vērsti visas tautas skatieni, bet nicināts ubags, noskran- dis dāvanu lasītājs, gūsteknis šajā vienīgi lopiem derīgajā aizgaldā, zagļu un klaidoņu sabiedrībā.
Kamēr princis tā bēdājās, dažus namus tālāk atskanēja skaļš troksnis un jautri kliedzieni. Pēc brīža pie durvīm vairākas reizes stipri piedauzīja. Džona Kentija krākšana mitējās, un viņš jautāja:
— Kas tur dauzās? Ko vajag?
— Vai zini arī, ko tu vakar ar savu rungu nostiepi gar zemi? — balss no ārpuses kliedza.
— Nezinu un arī negribu zināt!
— Gan tu drīz runāsi citādi! Ja gribi glābt savu galvu, bēdz, cik ātri vari, kamēr nav par vēlu. Sis cilvēks pašlaik atdod dievam dvēseli — tas ir mācītājs Endrū tēvs.
— Sasodīts! — Kentijs iesaucās. Acumirklī viņš bija kājās un savāca visu ģimeni. — Tūliņ glābieties, kas var, — viņš aizsmakušā balsī pavēlēja, — bet, ja ne, — palieciet un ejiet bojā!
Nepagāja ne piecas minūtes, kad jau visa ģimene bija uz ielas un skrēja, ko kājas nes. Džons Kentijs cieši turēja princi pie rokas un vilka sev līdzi pa tumšu eju, čukstus viņu nobrīdinādams:
— Pielūko, dullais, turi mēli aiz zobiem! Neizpļāpā, kā mūs sauc! Es sev uz karstām pēdām izdomāšu citu vārdu, lai sajauktu likuma suņiem pēdas. Pielūko, turi muti!
Pagriezies pret pārējiem ģimenes locekļiem, viņš noņurdēja:
— Ja gadītos, ka mēs izklīstam, tad sapulcēšanās vieta būs uz Londonas tilta. Gaidīsim cits citu pie pēdējās audeklu tirgotavas, no turienes visi kopā bēgsim uz Sautverku.
Brīdi vēlāk viss pulciņš, iznācis no pilnīgas tumsas, negaidot nokļuva spožā apgaismojumā un lielas ļaužu drūzmas vidū, kas dziedot, dejojot un klaigājot pulcējās uz upes krasta. Gar Temzu, cik tālu acs varēja redzēt, stiepās spožu uguns- sārtu rinda. Londonas un Sautverkas tilti bija iluminēti; upe mirdzēja krāsainās ugunīs. Nemitīgi sprāgstošās raķetes piebārstīja debesis ar daudzkrāsainu lidojošu uguņu jūkli, kas bira zemē ar apžilbinošu dzirksteļu lietu, pārvēršot nakti par dienu. Visur drūzmējās līksmojošu ļaužu bari; likās, ka
visi Londonas iedzīvotāji atstājuši namus un atnākuši uz svētkiem.
Džons Kentijs nikni izlamājās un pavēlēja atkāpties, bet bija jau par vēlu: ļaužu jūra vienā mirklī atrāva viņu no ģimenes, kura pazuda šajā cilvēku drūzmā, tikai viņš pats vēl ciešāk sagrāba aiz rokas zēnu. Princim sirds strauji pukstēja cerībā tikt vaļā no šī cilvēka.
Spiežoties caur pūli, Džons Kentijs enerģiski lietoja elkoņus un netīši pagrūda kādu iereibušu spēcīgu ūdensvedēju. Tūliņ stipra roka sagrāba Kentiju aiz pleca.
— Kur tu dzenies, velns lai parauj, kad visi godīgie ļaudis priecājas un līksmojas? Kādi netīri darbi tev prātā?
— Nav tava darīšana! — Kentijs rupji atcirta. — Laid mani! Griez ceļu, dzirdi!
— Ja tāda tā lieta, tad nudien garām netiksi, pirms neuz- dzersi uz Velsas prinča veselību, — iereibušais ūdensvedējs teica un pilnīgi aizsprostoja viņam ceļu.
— Ko ar tevi lai dara? Dod šurp kausu, bet kusties ātrāk!
Tūliņ ap viņiem sastājās ziņkārīgo pūlis. Visi kliedza:
— Brāļu kausu![7] Lai sadzer Brāļu kausu un salīgst mieru! Lai skābais īgņa iztukšo visu līdz dibenam, ja negrib, ka mēs viņu iemetam upē zivīm par barību!
Atnesa milzīgu, līdz malām pilnu kausu. Ūdesnvedējs sagrāba to aiz osas, ar otru roku papurināja iedomāto salveti un pēc senas un noteiktas paražas sniedza kausu Džonam Kentijam. Tas, kā jau pienācās, ar vienu roku satvēra kausu, ar otru pacēla vāku. Princis uz mirkli jutās brīvs, nekavējoties noliecās, ienira apkārtējā kāju mežā un pazuda. Vēl brīdis, un šajā milzīgajā ļaužu pūlī viņu bija tikpat grūti atrast kā grasi, kas iemests Atlantijas okeānā.
Zēns ļoti drīz saprata savu izdevīgo stāvokli, tūdaļ aizmirsa Džonu Kentiju un domāja pats par savām lietām. Drīz viņš aptvēra arī citu pārsteidzošu faktu, proti, ka pilsētā viņa vietā godina kādu neīstu Velsas princi. Tā viņš nāca pie slēdziena, ka skrandainis Toms Kentijs ar nodomu izmantojis kļūmīgo nejaušību un uzdevies par princi.
Tagad princis zināja, kas viņam jādara. Ja tikai izdotos atrast ceļu uz rātsnamu un piespiest sevi atzīt, tad viņš krāpnieku tur pieķertu. Viņš tomēr apņēmās dot Tomam laiku nožēlot grēkus un sagatavoties nāvei un tad par valsts nodevību likt pakārt, noslīcināt vai sacirst četros gabalos saskaņā ar tā laika likumiem un paražām.