Karaļa jahta krāšņās flotes pavadībā svinīgi peldēja lejup pa pašu Temzas vidu, neskaitāmu iluminētu laivu ielenkta. Gaisu tricināja mūzikas skaņas, abās krastmalās dega lāpas; tālumā pilsētu ietina neskaitāmo, neredzamo ugunssārtu blāzma. Pret krēslainajām debesīm slējās slaidas, ugunīs dzirkstošas smailes kā gaisā pacelti dārgakmeņiem rotāti šķēpi. Procesijai virzoties uz priekšu, no krastiem to sveica nemitīgas, vētrainas pūļa gaviles un nepārtraukti lielgabalu šāvienu uzliesmojumi un dārdi.
Tomam Kentijam, kurš zvilnēja zīda spilvenos, šis skats un šīs skaņas likās kā pasaka, neizsakāmi krāšņa un brīnišķīga. Bet viņa jaunajām pavadonēm, princesei Elizabetei un lēdijai Džeinai Grejai, kas sēdēja turpat līdzās, tas viss bija gluži parasts.
No Daugeitas floti vilka ar tauvām augšup pa dzidro Vol- bruku (šīs upītes gultne jau kopš diviem gadsimtiem aizbērta, un to klāj akmens celtnes) līdz Baklersberijai. Viņi brauca garām grezni iluminētiem namiem, pa apakšu cauri ļaužu pārpildītiem tiltiem un apstājas baseinā, ko tagad sauc par Liellaivu ostu, pašā vecpilsētas centrā. Toms izkāpa krastā, greznas svītas pavadībā šķērsoja Cīpsaidu un pa veco Džuriju un Beisingholstrītu devās tieši uz rātsnamu.
Te viņu un viņa abas jaunās pavadones ar pienācīgo ceremoniju sagaidīja lordmērs un pilsētas tēvi, visi tērpušies purpura mantijās un apkārušies zelta ķēdēm. Tomam un viņa pavadonēm pa priekšu gāja heroldi un cienījami pilsoņi, kuri nesa pilsētas zizli un šķēpu. Viņi nonāca parādes zālē; Tomu un abas dižciltīgās meitenes nosēdināja zem krāšņa baldahīna pie atsevišķa galda, bet lordi un lēdijas, kuru pienākums bija viņus apkalpot, nostājās aiz viņu krēsliem.
Pie otra galda, ari uz paaugstinājuma, tikai mazliet zemāk, nosēdās prinča svīta, ievērojami viesi un pilsētas magnāti. Parlamenta locekļi un citi lūgtie viesi nosēdās pie daudzajiem galdiem, kas bija nolikti vēl zemāk, tieši zālē. Teiksmainie pilsētas aizstāvji, milži Gogs un Magogs1 , no augstajiem pjedestāliem noraudzījās skatā, kas jau neskaitāmas paaudzes bija atkārtojies šajā vietā.
Atskanēja taures, heroldi pasludināja dzīru sākumu. Kreisās sānu durvis pie paaustinājuma atvērās, un tajās parādījās resns nama pārzinis sulaiņu pavadībā, kuri ar vajadzīgo svinību ienesa karalisko rostbifu — karsti kūpošu, griešanai sagatavotu.
Pēc galda lūgšanas Toms (viņam bija aizrādīts, kā jāizturas) piecēlās (un visi piecēlās kopā ar viņu), nodzēra vienu malku no milzīgā zelta Brāļu kausa un pasniedza to princesei Elizabetei; tā nodzēra un pasniedza lēdijai Džeinai; un kauss ceļoja tālāk no cita pie cita. Tā sākās goda mielasts.
Pusnaktī dzīres bija pilnā gaitā. Tad nāca viens no tiem skaistajiem skatiem, par kuriem tajos laikos tā sajūsminājās. Apraksts par to uzglabājies līdz šai dienai kāda aculiecinieka hronista īpatnējā attēlojumā:
«Kad zāles vidū bija atbrīvota vieta, pirmie iznāca barons un grāfs, ģērbušies kā turki — garos, ar zelta vizuļiem nobārstītos austrumnieku auduma mēteļos; galvā viņiem bija sarkanas samta cepures ar platu, uzrullētu zelta apmali, ap vidu platās zelta saitēs nokarājās turku līkie zobeni. Pēc viņiem nāca cits barons un cits grāfs, tērpušies kā krievi — garos svārkos no dzeltena atlasa ar balta atlasa šķērssvītrām, kurām pa vidu stiepās sarkana svītra, un augstās, pelēkas zvērādas cepurēs. Kājās viņiem bija zābaki ar pēdu gariem, smailiem, uzaugšu uzliektiem purngaliem un katram rokā cirvītis. Tad nāca kāds bruņinieks un lords admirālis — un viņam līdzi pieci augstmaņi sarkanos samta kamzoļos ar dziļiem izgriezumiem uz muguras un krūtīm, kuri priekšā bija savilkti ar sudraba ķēdītēm, virs tiem — īsi sarkana samta apmetņi un galvā cepurītes ar spalvām kā dejotājiem; viņi tēloja prūšus. Tad nāca kāds simts lāpu nesēju sarkanzaļos atlasa kamzoļos, melni notrieptām sejām kā arābiem. Pēc viņiem nāca gara rinda dažādi tērpu kumēdiņu rādītāju un klaunu, kas sāka dziedāt un dejot. Arī ievērojamie lordi un lēdijas laidās nevaldāmā dejā un lēca tā, ka prieks bija redzēt.»
Kamēr Toms no sava paaugstinājuma noskatījās «nevaldāmo» deju un sajūsmināts vēroja visdažādāko krāsu žilbinošo jūkli, kas cēlās, krāšņi tērptajam pūlim griežoties lejā zālē, īstais mazais princis, dubļiem notašķīts un noplīsis, pastāvēja uz savām tiesībām, uzrādīdams krāpnieku, pieprasīdams, lai viņu ielaistu pa rātsnama vārtiem. Ļaužu pūlis no sirds smējās par šo necerēto uzjautrinājumu, spiedās ap viņu, grūstīja cits citu, staipīja kaklus, lai redzētu mazo dumpinieku. No visām pusēm bira joki un zobgalības, kas nabaga princi vēl vairāk saniknoja, bet to jau pūlim tikai vajadzēja. Apvainojuma asaras saplūda puisēnam acīs, bet viņš stingri pastāvēja pie sava un pacieta apsmieklu ar īsti majestātisku cienību. Ņirgāšanās nerimās, un, no jauna aizskarts, princis iesaucās:
— Nicināmā suņu banda! Jums teikts, ka es esmu Velsas princis! Lai cik nelaimīgs, cik vientulis es arī nebūtu, kaut arī neviens man neteiktu laba vārda un nepalīdzētu man manās bēdās — es nepadošos! Es prasu savas tiesības!
— Vai nu tu esi princis, vai ne, man vienalga, bet tu esi varens zēns, un tu nedrīksti teikt, ka tev nav drauga! Lūk, es nostāšos tev blakus un pierādīšu, ka tā nav. Un diez vai tu jel kad vairs atradīsi tik uzticamu draugu kā Mailss Hen- dons… Diezgan, puisīt, apmierinies, nenobrēcies velti! Gan es parunāšu ar šīm gļēvajām žurkām tādā valodā, ko tie saprot!
Ar savu apģērbu, izskatu un izturēšanos runātājs atgādināja donu Cēzaru de Bazānu[8]. Viņš bija liela auguma, spēcīgs un stalts. Kamzolis un bikses no dārgas, bet jau novalkātas drānas bija izbalojušas un vietām pat izdilušas. Zeltotie izrotājumi uz kamzoļa nespodri, mežģīnes saplosītas un netīras, spalva pie sagumzītās platmales salauzta un izskatījās savazāta un nepieklājīga. Pie sāniem viņam karājās garš rapieris sarūsējušā dzelzs makstī. Lielīgā izturēšanās tūliņ iezīmēja viņu par karapulku trakuli. Sī fantastiskā subjekta runu pūlis uzņēma ar skaļiem smiekliem un zobošanos. Atskanēja saucieni:
— Vēl viens pārģērbies princis!
— Lēnāk, draugs, redzi, cik viņš sirdīgs!
— Skatās, it kā gribētu kādu apēst!
— Atņemiet viņam puiku; dīķī vajag iemest šo kucēnuf
Laimīgā ideja atrada piekrišanu; kāda roka izstiepās pēc
prinča, bet tajā pašā mirklī gaisā pazibēja rapieris — un nekauņa atradās uz zemes, locīdamies zem rapiera sitieniem. Un tūlīt desmitiem balsu sauca:
— Grābiet to suni!
— Sitiet viņu, sitiet!
Svešo apstāja no visām pusēm un piespieda pie sienas. Viņš sāka nikni atkauties ar savu garo rapieri. Uzbrucēji krita pa labi un kreisi, bet pūlis, mīdīdams pakritušos kājām, tikpat draudoši mācās varonim virsū. Nelaimīgā minūtes likās jau skaitītas, viņa bojāeja šķita neizbēgama, te atskanēja taures un skaļi saucieni:
— Ceļu, ceļu karaļa sūtnim!
Jātnieku patruļa draudēja samīt pūli, kas pajuka uz visām pusēm, ko kājas nes. Drošsirdīgais svešinieks nezaudēja laiku, paķēra princi uz rokām, steidzīgi atstāja cīņas lauku un drīz jau bija drošībā.
Tagad atgriezīsimies rātsnamā. Pēkšņi cauri dzīru troksnim un gaviļu šaltīm izlauzās sudrabotas, vibrējošas taures skaņas. Acumirklī viss apklusa. Kapa klusumā atskanēja skaļa balss: sūtnis, kas nāca no pils, nolasīja vēstījumu. Visi klausījās, elpu aizturējuši.
Svinīgi noskanēja beigu vārdi:
— Karalis miris!
Visi klātesošie kā viens vīrs nolieca galvas un nostāvēja tā dažus mirkļus dziļā klusumā. Tad pēkšņi visi nolaidās ceļos, izstiepa rokas pret Tomu, un zālē nodārdēja skaļš sauciens, kas likās satricinām ēku līdz pamatiem:
— Lai dzīvo karalis!
Nabaga pārsteigtais puisēns apjucis nolūkojās šajā pārsteidzošajā skatā. Kā sapņos viņš vēroja ceļos nometušās princeses un grāfu Hertfordu. Tad viņam iešāvās prātā laimīgas domas, seja atplauka un, noliecies pie lorda Hertforda, viņš tam klusi pajautāja:
— Atbildi man pēc goda un sirdsapziņas: ja es gribētu dot pavēli — tādu, kādu tiesības dot vienīgi karalim, vai šo pavēli izpildītu, vai neviens man nepretotos?
— Neviens, manu pavēlniek, neviens visā valstī! Tavā personā pavēl Anglijas visvarenais valdnieks. Tu esi karalis, un tavs vārds — likums! — lords Hertfords atbildēja.
Tad Toms dziļi aizkustināts teica skaļā, svinīgā balsī:
— Lai no šī brīža karaļa likums ir žēlsirdības likums! Lai zūd uz mūžu asiņainie likumi! Piecelieties! Ejiet uz Taueru un sakiet, ka karalis dāvina dzīvību hercogam Norfolkam!
Sie vārdi, iedami no mutes mutē, kā zibens apskrēja visu zāli, un brīdi vēlāk, kad Hertfords izgāja no rātsnama, atskanēja jauns skaļš sauciens:
— Gals asiņu valstij! Lai dzīvo Edvards, Anglijas karalis!