Izkļuvuši no pūļa, Mailss Hendons un mazais princis pa šaurām, līkumotām ieliņām nogriezās uz upi. Viņi bez kavēkļiem nonāca līdz Londonas tiltam un te atkal iekļuva lielā ļaužu burzmā. Hendons cieši turēja princi, nē, tagad jau karali, pie rokas. Satriecošā ziņa bija paguvusi apskriet visu Londonu, un puisēns dzirdēja no visām pusēm:
— Karalis miris!
Nabaga zēna sirds sāpēs sažņaudzās, viņš viscaur trīcēja. Viņam tas bija smags zaudējums, lielas bēdas, jo drūmais tirāns, kas visiem iedvesa bailes, pret viņu vienmēr bija bijis maigs. Sajā brīdī puisēns jutās pats nelaimīgākais, pats at- stātākais un nelaimīgākais radījums pasaulē. Asaras plūda viņam pa vaigiem, aizklādamas ar miglu visu, kas notika apkārt. Tad nakts klusumu kā pērkona dārdi pāršķēla sauciens:
— Lai dzīvo karalis Edvards Sestais!
To dzirdot, zēna acis iemirdzējās, aiz lepnuma it kā tirpas nogāja viņam līdz pašiem pirkstu galiem.
«Tiešām — tas ir kas sevišķs; cik neparasta sajūta!» viņš nodomāja. «E s e s m u karalis!»
Mūsu draugi ar pūlēm izlauza ceļu cauri ]aužu pūlim, kas pulcējās uz tilta. Londonas tilts, kas tajā laikā skaitīja savu sešsimto pastāvēšanas gadu, noderēja kā galvenais braucamais ceļš un bija vienmēr trokšņains un |aužu pilns. Tas bija diezgan neparasts tilts: gar abām pusēm no viena Temzas krasta uz otru stiepās cieši sablīvētu tirgotavu rindas, pie tam tirgotavu īpašnieku dzīvokļi atradās otrā stāvā. Tilts bija it kā atsevišķa neatkarīga pilsētiņa ar savu viesnīcu un traktieriem, maiznīcām, sīkumu veikaliņiem, tirgu, darbnīcām un pat baznīcu. Abas savas kaimiņienes — Londonu un Saut- verku, kuras tā savienoja, — mazā, lepnā pilsētiņa uzlūkoja kā priekšpilsētas un ieskatīja par nenozīmīgām. Te bija, tā sakot, pilnīgi noslēgta sabiedrība; šaura pilsēta ar vienu vienīgu ielu piektdaljūdzes garumā, kuras iedzīvotāji, tāpat kā lauku Jaudis, no pašas bērnības pazina cits citu kā savus piecus pirkstus, kā bija pazinuši cits cita tēvus un mātes. Pats par sevi saprotams, ka arī katra mājas noslēpumi bija zināmi visos sīkumos. Te bija arī sava aristokrātija — vecas, ievērojamas miesnieku, maiznieku un dažnedažādas citas dzimtas, kas dzīvoja šeit jau kopš tilta celšanas laikiem un zināja no galvas vecā tilta diženo vēsturi ar visiem brīnišķīgajiem nostāstiem. Te runāja īpatnējā valodā, kādu citur nekur nedzirdēsi kā vienīgi uz Londonas tilta, arī domāja citādi un pat meloja savdabīgā tilta stilā — gari un plaši, skaidriem un sulīgiem vārdiem. Tā bija neattīstīta, aprobežota un pašpie- ticīga ļaužu suga. Bērni piedzima un uzauga uz tilta, cilvēki novecoja un beidzot nomira, ne reizes neatstājuši tiltu un neredzējuši visā pasaulē nekā cita kā vien savu tiltu. Tādas sugas ļaudis, gluži dabiski, varēja iedomāties, ka nemitīgā burzma, kas dienu un nakti virzās pa viņu ielu, trokšņainās klaigas un saucieni, zirgu zviedzieni, lopu maurošana, aitu blēšana un tālam pērkonam līdzīgā soļu dunoņa ir pasaulē pats galvenais un viņi paši — šī dārguma īpašnieki. Un tādi viņi arī patiešām bija, mazākais, viņi varēja šīs tiesības izmantot ar saviem logiem — par zināmu atlīdzību — katrreiz, kad kāds karalis vai varonis atgriežoties virzījās garām krāšņā gājienā, jo nebija ērtākas vietas, no kuras tik ilgi, pilnīgi un netraucēti varētu novērot garām soļojošās karaspēka daļas.
Cilvēkiem, kas bija piedzimuši un uzauguši uz tilta, dzīve citā vietā šķita neizturami garlaicīga un tukša. Stāsta — kāds septiņdesmit gadus vecs vecītis gribējis atpūsties un padzīvot uz laukiem. Un kas noticis? Viņš pilnīgi zaudējis mieru un caurām naktīm grozījies savā guļvietā no vieniem sāniem uz otriem — tik nospiedošs un baigs viņam licies lauku klusums. Galīgi nomocījies viņš, kā stāsta, nonīcis un izdilis kā spoks, atbēdzis savā agrākajā dzīvesvietā un pašā pirmajā naktī gulējis saldu miegu, viļņu čalu un parastās Londonas tilta dārdoņas ieaijāts.
Tajās dienās, kad norisinājās atstāstītie notikumi, Londonas tilts varēja noderēt par vietu, kur jaunajai paaudzei mācīties Anglijas vēsturi. Proti, uz tilta rindās stāvēja sazilēju- šas, pussatrūdējušas ievērojamu vīru galvas, kas bija uzdurtas uz gariem dzelzs pīķiem virs uzejas velves.
Bet turpināsim mūsu stāstu.
Hendons mita nelielā viesnīcā uz Londonas tilta. Kad viņš ar savu mazo draugu tuvojās viesnīcas durvīm, kāds cilvēks no muguras puses uzsauca aizsmakušā balsī:
— Beidzot tu ieradies! Tagad tu vairs neaizbēgsi, putniņ! Kad es tev krietni saberzīšu ribas, tad otrreiz vis neliksi uz sevi tik ilgi gaidīt!
Ar šiem vārdiem Džons Kentijs izstiepa roku un gribēja satvert zēnu.
— Lēnāk, lēnāk, draugs, manuprāt, tava rupjība ir lieka, — Mailss Hendons sacīja, aizstādamies viņam ceļā. -— Ko tev no viņa vajag?
— Ja jau tev tāda patika jaukties citu darīšanās, tad varu tev to pateikt — tas ir mans dēls.
— Viņš melo! — mazais karalis strauji iesaucās.
— Droši teikts, puisīt, bet es tev ticu, vai nu tava galviņa vesela, vai sajukusi. Vienalga, vai nu šis rupjais nelietis ir tavs tēvs vai ne, — nebīsties! Es neļaušu tevi sist un lamāt, kā viņš draud, ja vien tu gribi palikt pie manis.
— Ja, jā, gribu — viņš man ir svešs, es viņu ienīstu. Esmu gatavs labāk mirt nekā iet viņam līdzi.
— Labi, tātad nokārtots. Vairs par to nerunāsim.
— Nu, to mēs vēl redzēsim, — Džons Kentijs ierēcās un gribēja atgrūst Hendonu nost. — Gan es viņu piespiedīšu…
— Iedrošinies tikai viņu aizskart, lops, un es tevi kā zosi uzduršu uz šī rapiera! — Hendons iesaucās, nostādamies viņam ceļā un ķerdamies pie ieroča roktura. Kentijs negribot atkāpās.
— Paklausies, tu! — Hendons turpināja. — Es izglābu šo puisēnu no tev līdzīgu satrakotu neliešu pūļa, kuri viņu tik tikko nenomocīja un gribēja varbūt pat nogalināt. Vai tu domā, ka es to darīju tādēļ, lai viņu grūstu vēl lielākā nelaimē? Vai nu tu esi viņa tēvs vai ne — taisnību sakot, esmu pārliecināts, ka tu melo, — bet labāk godīga, ātra nāve nekā nokļūt tāda nelieša rokās, kāds tu esi. Dzirdēji? Ej savu ceļu un drīz! Es nemīlu runāt vējā un arī no dabas neesmu diez cik pacietīgs.
Džons Kentijs, paklusi draudēdams, lādēdamies pazuda ļaužu pūlī. Uzkāpis trešajā stāvā un pa ceļam pavēlējis, lai ātrāk atnes, ko ēst, Hendons ar savu aizsargājamo nu bija mājās. Tā bija nožēlojama istabele ar cietu gultu un vecām salūzušām istablietām; divas tievas svecītes meta vāju gaismu. Zēns kaut kā aizvilkās līdz gultai un nokrita uz tās, aiz izsalkuma un noguruma nevarēdams ilgāk noturēties kājās. Viņš bija klejojis apkārt visu dienu un lielāko daļu nakts, jo pulkstenis tagad bija trīs no rīta, un pa visu šo laiku nebija nekā ēdis.
— Lūdzu, pamodini mani, kad galds būs klāts, — viņš nomurmināja miegainā balsī un tūdaļ aizmiga kā nosists.
Hendons negribot pasmaidīja.
«Jā, jā,» viņš nodomāja, «šis skrandainis jūtas tik brīvi svešā dzīvoklī un tik dabiski piesavinās cita gultu, it kā tā būtu viņa paša. Kaut jel prasījis atļauju vai atvainojies, bet ne domāt! Slimības murgos viņš sauc sevi par Velsas princi; jāatzīst, ka viņš savu lomu spēlē ļoti labi. Nabaga nevarīgais pelēns! Redzams — nabags ticis tik ilgi dauzīts, kamēr zaudējis prātu. Tagad es būšu viņa draugs. Es viņu izglābu — varbūt tādēļ viņš man kļuvis tik mīļš. Nudien viņš man
patīk — šis mazais, sirdīgais šķelmis! Cik bezbailīgi viņš stāvēja satrakotā pūļa priekšā! Cik droši izturējāsl Un kas par mīļu, mierīgu, maigu sejiņu, kad viņš tagad sapņos aizmirsis visus uztraukumus un bēdas! Viņš no manis mācīsies; es viņu izārstēšu, es būšu viņam vecākais brālis, sargāšu viņu un rūpēšos par viņu. Tas, kas iedomātos viņu ķircināt vai viņam pāri darīt, lai pie laika pasūta sev līķautu! Lai tad mani dzīvu sadedzina, bet tādam tas būs vajadzīgs!»
Hendons noliecās pār zēnu un mīļi ieskatījās viņa miegainajā sejiņā, gan noglaudīdams vaidziņus, gan sakārtodams uz pieres nokritušās matu cirtas ar savu lielo, saulē iedegušo roku. Vieglas trīsas pārskrēja bērnam pār ķermeni.
— Kāds es tomēr esmu muļķis! — Hendons čukstēja. — Man pat neienāca prātā apsegt nabadziņu. Skat, kā trīc, būs saaukstējies… Ko darīt? Pacelt viņu un ietīt gultas segā — viņš pamodīsies, bet miegs tagad viņam nepieciešamāks par visu citu.
Viņš apskatījās, meklēdams, ar ko apsegt zēnu, bet, nekā neatradis, novilka savu kamzoli un ietina zēnu tajā.
— Man aukstums neko nekait, es esmu pieradis; nav liela nelaime, ja arī salstu, — viņš rūca pie sevis un domīgi staigāja pa istabu, lai sasildītos. — Nabadziņš iedomājas sevi par Velsas princi, — viņš turpināja savus prātojumus. — Protams, tas ir neprāts, ka mums Anglijā rastos Velsas princis tagad, kad īstais jau vairs nav princis un kļuvis par karali. Bet slimīgā fantāzija nomāc zēna sajukušās smadzenes, un viņš nevar saprast, ka tagad vajadzētu saukties par karali… Ja mans tēvs vēl dzīvs, ja viņš nav miris pa šiem septiņiem garajiem gadiem, kurus pavadīju gūstā, nesaņemot no mājas nekādas vēstis, tad viņš pieņems to un gādās par nabadziņu. Par vecāko brāli Arturu arī esmu pārliecināts … Bet varbūt jaunākais, Hjū… Nu, bet es uz vietas nositīšu šo nelieti, šo viltīgo lapsu, ja viņš iedrošināsies jaukties šajā lietā. Tā gan: mēs abi jau rīt pat dosimies uz māju — pa taisnāko ceļu.
Sajā brīdī ienāca viesmīlis ar kūpošu ēdienu traukiem, uzlika tos uz vecā no dēļiem sasistā galda, piestūma divus krēslus un izgāja, ļaudams neievērojamiem viesiem pašiem sevi apkalpot. Izejot viņš aizcirta durvis un uzmodināja puisēnu. Princis uzlēca, apsēdās gultā un jautri paskatījās visapkārt, bet tūliņ viņa seja kļuva bēdīga, un, smagi nopūzdamies, viņš teica:
— Ak, tas bija tikai sapnis! Cik bēdīgi!
Te viņš ieraudzīja Mailsa Hendona kamzoli, paskatījās uz tā īpašnieku un saprata, kādu upuri tas bija viņam nesis.
— Tu esi ļoti labs pret mani, — viņš laipni griezās pie Hendona, — ļoti labs. Ņem to un velc tūliņ mugurā, man tas vairs nav vajadzīgs!
Viņš piecēlās, piegāja pie mazgājamā galda istabas kaktā un nostājās tā priekšā, it kā ko gaidīdams.
— Kas mums par gardu zupu! Kāds cepetis, tīri brīnums! — Hendons jautri iesaucās. — Taisni kā no uguns, kūp vien! Tu redzēsi: miegs un pusdienas tevi padarīs atkal brašu!
Puisēns neatbildēja; klusu ciešot, izbrīnījies un pat ar zināmu nepacietību viņš skatījās uz brašo bruņinieku ar zobenu.
— Kas tev ir? — tas pārsteigts jautāja.
— Ser, es gribu nomazgāties.
— Tikai? Mazgājies vesels! Tāpēc nevajag Mailsa Hendona atļaujas. Jūties gluži kā mājās, lieto visas viņa mantas!
Bet puisēns nekustējās ne no vietas un nepacietīgi pāris reižu piesita ar mazo kāju pie grīdas.
Hendons bija pilnīgā nesaprašanā:
— Kas tad tev galu galā noticis?
— Ielej man, lūdzu, ūdeni un nerunā tik daudz!
Hendons, tik tikko smieklus valdīdams, nodomāja: «Dievs
sodi, tas ir nepārspējami!»
Viņš tūliņ piegāja pie mazgājamā galda un, klusu ciešot, izpildīja mazā nekauņas pavēli. Nolūkojoties zēnā, viņš nogrima dziļās domās, no kurām to iztraucēja jauns rīkojums:
— Ko tu kavējies? Pasniedz dvieli!
Hendons padevīgi pasniedza dvieli, kas karājās turpat uz naglas zēnam pie deguna. Tad, sekodams prinča paraugam, viņš nomazgājās pats. Pa to laiku viņa pieņemtais bērns nosēdās pie galda un taisījās ieturēt pusdienas. Ātri nomazgājies, Hendons piegāja pie galda, pacēla otru krēslu un gribēja jau apsēsties.
— Kā, tu gribi sēdēt karaļa klātbūtnē? — zēns viņu dusmīgi atturēja.
Sie vārdi satrauca Hendonu līdz sirds dziļumiem.
— Tas tik ir joks, — viņš nomurmināja, — tagad viņš tur sevi par karali! Kā redzams, ar lielajām pārmaiņām valstī arī viņa vājprātības veids grozījies. Ko darīt — gribi vai ne, nāksies piemēroties apstākļiem, citādi viņš mani vēl nosūtīs uz Taueru!
Un, gluži apmierināts ar savu asprātību, Hendons nolika krēslu vietā, nostājās mazajam karalim aiz muguras un pakalpoja kā prazdams.
Jo vairāk karalis ēda, jo viņš kļuva laipnāks, un viņam iegribējās papļāpāties.
— Ja nemaldos, tu teici, ka tevi sauc par Mailsu Hendonu? — viņš prasīja.
— Jā, jūsu augstība, — Mailss atbildēja un nodomāja: «Ja jau iztapt nabaga zēna trakajām iedomām, tad nevar to darīt tikai pa pusei. Ja jau godāt, tad saukt gan par augstību, gan par majestāti. Es nedrīkstu atmest nekā, kas pieder pie manas lomas, citādi varu kaitēt cēlajam, labajam mērķim.»
Karalis sasildījās ar otru glāzi vīna un teica:
— Es gribētu ar tevi tuvāk iepazīties, pastāsti man par savu dzīvi! Tu esi ļoti drošsirdīgs un, kā liekas, laba dzimuma. Vai tu esi muižnieks?
— Mūsu dzimta nav no īsti dižciltīgām, jūsu augstība… Mans tēvs ir baronets no sīkajiem muižniekiem — sers Ričards Hendons no Hendon-Hola, netālu no Manksholmas Kentā.
— Es gan nevaru atcerēties tādu vārdu… Nu, stāsti tālāk!
— Nav jau nekā daudz, ko stāstīt, jūsu augstība; bet, ja nav nekā labāka, ko darīt, var jau kādu pusstundiņu papļāpāt. Mans tēvs sers Ričards ir ļoti labs un arī ļoti bagāts cilvēks. Mana māte nomira, kad es vēl biju bērns. Man ir divi brāļi: vecākais, Arturs, tikpat augstsirdīgs un labs kā tēvs, un Hjū, jaunāks par mani, viltīgs, blēdīgs, ļauns, mantkārīgs — īsts rāpulis. Tāds viņš bija jau no šūpuļa, tādu es viņu arī atstāju pirms desmit gadiem — īsts deviņpadsmit gadus vecs nelietis. Man tajā laikā bija divdesmitais gads, bet Arturam — divdesmit otrais. Tā ir visa mūsu ģimene bez lēdijas Edītes, manas māsīcas, kurai tad bija sešpadsmit gadu. Tā bija skaista, mīļa, laba meitene, grāfa meita, pēdējā savā
ciltī, lielas bagātības un izmirstoša titula mantiniece. Mans tēvs bija viņas aizbildnis, Mēs mīlējām viens otru, bet viņa jau no mazotnes bija saderināta ar Arturu, un tēvs pat dzirdēt negribēja par dotā vārda laušanu. Arturs mīlēja citu un ieteica mums nezaudēt dūšu un cerību, apgalvodams, ka laiks un laime palīdzēs mums ikvienam sasniegt ilgoto. Hjū kāroja lēdijas Edītes bagātību, lai gan stāstīja, ka mīlot viņu pašu. Bet tāds jau viņam bija tikums — viņš runāja tā, bet domāja citādi. Ko visu viņš ari nedarīja, lai patiktu meitenei, viss bija velti: viņam nevienu neizdevās piekrāpt, izņemot tēvu. Tēvs mīlēja Hjū vairāk par mums visiem un ticēja katram viņa vārdam, tādēļ ka Hjū bija jaunākais un neviens viņu neieredzēja. Ar to vienmēr ir pilnīgi pieticis, lai iegūtu tēvu sirdis. Pie tam Hjū bija liels meistars melošanā un prata glaimot kā reti kāds. Nav brīnums, ka viņam izdevās piekrāpt tēvu, kas jau bez tam bija viņam ļoti pieķēries. Es tajā laikā biju straujš, iedomīgs jauneklis, patiesību sakot, īsts trakulis, lai gan mani nedarbi bija paši nevainīgākie. Man pat prātā nenāca kādam pāri darīt, sagādāt zaudējumus vai kādu apvainot, un nekad es nebiju izdarījis kauna darbu vai ko zemisku un ar manu muižnieka stāvokli nesavienojamu.
Tomēr Hjū prata manus trūkumus izmantot. Redzot, ka Arturam vāja veselība un viņš ilgi nedzīvos, un tātad kā sāncensis nav bīstams, Hjū apņēmās nodabūt mani no ceļa,.. Nu, bet tas ir garš stāsts, valdniek, to nav vērts stāstīt. īsi sakot, viņš veikli pārspīlēja manus zēna nedarbus un iztēloja tos par noziegumiem. Kad viņš atrada manā istabā virvju kāpnes, ko pats tur bija nometis, un ar uzpirktu kalpu liecībām pierādīja, ka es esot gatavojies nolaupīt Edīti un ar to salaulāties pret tēva gribu, tad tēvs viņam noticēja. «Trīs gadus ilga trimda projām no vecāku mājas un Anglijas pārvērtīs viņu par cilvēku un drosmīgu kareivi,» — tā tēvs nolēma. «Pamēģini padzīvot ar savu prātu,» viņš man atvadoties teica.
Pa garajiem trimdas gadiem es piedalījos vairākos karos uz sauszemes: bet cik nelaimes, cik grūtuma un dēku es netiku piedzīvojis — kas to var uzskaitīt! Pēdējā kaujā es tiku sagūstīts un veselus septiņus gadus mocījos ieslodzījumā. Beidzot, pateicoties drosmei un apķērībai, man izdevās izrauties brīvībā, un es bēgu. Esmu tikko atbraucis ar dažiem grašiem kabatā, noplīsis kā ubags, bet visbriesmīgākais, ka nezinu, kas pa šiem garajiem septiņiem gadiem noticis ar Hen- don-Holu un tās iemītniekiem. Tas ir viss mans bēdu stāsts, jūsu augstība.
— Cik nejēdzīgi, cik zemi pret tevi izturējušies! — mazais karalis dusmās mirdzošām acīm iesaucās. — Bet esi mierīgs, es atdošu tev tavas tiesības — zvēru pie svētā krusta! Vari paļauties uz manu karaļa vārdu!
Aizgrābts no stāsta par Mailsam nodarītajām pārestībām, princis arī pats kļuva vaļsirdīgs un ar dedzību izstāstīja savas nesenās likstas. Mailss klausījās, gluži sastindzis aiz brīnumiem, un, kad princis beidza, neviļus nodomāja:
«Tam tik ir bagāta fantāzija! Tiešām — tas nav ikdienišķs prāts. Ne katrs zēns — pat ar veselu saprātu — izdomātu tik patiesu, raibu stāstu kā šo. Viņa fantāzija radījusi no nekā tik interesantu pasaciņu. Nē, nabaga puisīt, kamēr es būšu dzīvs, tu nepaliksi viens pasaulē! Es rūpēšos par tevi visu mūžu. Tu vienmēr būsi ar mani, būsi mans mīlulis, mazais biedrs. Mēs tevi izārstēsim… Un, kad tu izaugsi un padarīsi savu vārdu slavenu, es lepošos ar tevi un teikšu: «Jā, viņš ir mans — es pacēlu viņu uz ielas kā bezpajumtes klaidoni, bet jau tad es redzēju, ka no viņa dienās iznāks liels vīrs un ka viņa vārds taps slavens… Skatieties uz viņu, priecājieties,— vai man nebija taisnība?»»
Pēc brīža klusēšanas karalis domīgi teica:
— Tu pasargāji mani no apvainojumiem un apkaunojuma, varbūt pat izglābi man dzīvību un tātad saglabāji man karaļa kroni. Tāds pakalpojums krietni jāatalgo. Saki man, ko tu gribi, un, ja manā karaļa varā būs tavu vēlēšanos izpildīt, tā tiks izpildīta.
Fantastiskais priekšlikums iztraucēja Hendonu no domām. Viņš jau gribēja pateikties viņa augstībai par lielo godu un, aizbildinoties ar to, ka darījis tikai savu pienākumu, kas nepelna atlīdzību, novērst viņa uzmanību uz citām lietām, kad viņam ienāca prātā asprātīga iedoma, un viņš lūdza karali dot viņam dažas minūtes laika apdomāties un apsvērt vēlīgo solījumu. Mazais karalis to visžēlīgi atļāva, piebilzdams, ka ir derīgi tik svarīgu jautājumu apdomāt.
Mazliet apdomājies, Mailss nolēma:
«Jā, tas būs īsti vietā, jo nezinu, kā citādi' lai tieku laukā no ķezas. Sīs stundas pieredze man rāda, cik grūti un neērti būtu šo komēdiju turpināt… Jā, es to ierosināšu. Laime vēl, ka man tas laikā ienāca prātā.»
Viņš nometās uz viena ceļa un sāka savu runu: — Valdniek, mani mazie pakalpojumi ir tikai uzticama pavalstnieka pienākums. Es nejūtos pelnījis, bet, ja jau jūsu augstībai labpatiksies man kādu algu piešķirt, es iedrošinos lūgt kādu žēlastību. Pirms četriem gadsimtiem, kā jūsu augstībai no vēstures zināms, starp Anglijas karali Džonu un franču karali izcēlās asiņains naids, ko nolēma izšķirt ar tā saucamo «dieva tiesu», tas ir, ar divu cīkstoņu spēkošanos turnīrā. Sanāca kopā abi karaļi un vēl trešais, Spānijas karalis, lai būtu par tiesnešiem un lieciniekiem nolemtajai divkaujai. Arēnā iznāca franču cīkstonis. Viņš bija tik stiprs un briesmīga izskata, ka neviens no angļu bruņiniekiem neuzdrošinājās ar to mēroties spēkiem, un angļu karalim tik svarīgā lieta likās zaudēta. Toreiz Tauerā bija ieslodzīts lords de Kursī — labākais cīkstonis visā Anglijā. Viņam bija atņemtas tiesības un īpašumi, un pats viņš jau ilgi nīka cietumā. Viņu atcerējās un aizsūtīja tam pakaļ. Viņš izaicinājumu pieņēma un tūdaļ pilnā apbruņojumā ieradās cīņas vietā. Bet, tikko francūzis ieraudzīja lorda de Kursī milzīgo stāvu un izdzirda viņa slaveno vārdu, viņš ar kaunu metās bēgt, un Anglija palika uzvarētāja. Karalis Džons atdeva atpakaļ lordam de Kursī visus viņa titulus un īpašumus un sacīja:
«Lūdz, kādu algu gribi; ja tu arī lūgtu pusi no valsts, tavs lūgums tiks izpildīts.» Un de Kursī, ceļos nometies, tā kā es tagad stāvu, atbildēja: «Es lūdzu no tevis vienu žēlastību, valdniek: dāvini man un visiem maniem pēcnācējiem privilēģiju palikt ar apsegtu galvu Anglijas karaļa klātbūtnē un paturēt šo tiesību, kamēr vien pastāvēs Anglijas tronis.» Viņa lūgums tika izpildīts, kā tas jūsu augstībai zināms. No tā laika jau četrsimt gadu de Kursī dzimtai nav trūcis vīriešu kārtas pēcnācēju, un līdz šai dienai senās cilts vecākais nenoņem galvassegu Anglijas karaļa klātbūtnē, ko neviens cits neuzdrošinātos darīt.[9] Pēc šī slavenā bruņinieka parauga es lūdzu no jūsu augstības vienu vienīgu žēlastību un priekšrocību, un tā būs man pilnīgi pietiekama alga: lai tagad un vienmēr man un maniem pēcnācējiem būtu atļauts sēdēt Anglijas karaļa klātbūtnē.
— Piecelies, ser Mails Hendon, — no šī brīža tu esi bruņinieks! — karalis svinīgi teica, viegli iesitis Hendonam pa plecu ar zobenu, kā to prasīja paradums, ieceļot kādu par bruņinieku. — Piecelies un apsēdies! Tavs lūgums ir izpildīts!' Kamēr Anglija pastāvēs un karaļi valdīs, šīs tiesības paliek tavai ciltij.
To teicis, viņa augstība piecēlās un sāka staigāt pa istabu, kaut ko prātodams, bet Hendons noslīga uz krēsla pie galda, nodomādams:
«Mana laime, ka tas man laikā ienāca prātā. Tas ir tīrais atvieglojums, es aiz noguruma vairs nevaru nostāvēt. Ja man neiešautos galvā šī laimīgā doma, man nāktos nedēļām stāvēt kājās, kamēr nabadziņš izveseļosies.» Pēc brīža Hendons turpināja savus prātojumus: «Tātad es esmu iekļuvis Sapņu ura ēnu valsts bruņiniekos! Tas ir diezgan neparasts un savāds amats tādam vienkāršam cilvēkam kā man. Es nesmiešos — dievs sargi, smieties par tādām lietām; jo tas, ko es uzskatu par murgiem un sapņiem, viņam ir īstenība. Bet arī es domāju, ka dažā ziņā tie nav nekādi murgi, tie tikai pierāda, cik viņam cēla un augstsirdīga dvēsele…» Pēkšņi viņš iedomājās: «Bet kas notiktu, ja viņam ienāktu prātā arī ļaudīs mani uzrunāt ar jauno titulu? Neko sacīt, labs bruņinieks šādās skrandās! Nekas, lai jau sauc mani, kā vien viņam ienāk prātā, — es būšu apmierināts.»