Drīz abiem draugiem sāka nākt miegs.
— Noņem man šīs skrandas! — karalis teica, rādīdams uz savām drēbēm.
Hendons bez iebildumiem tūdaļ izģērba puisēnu un noguldīja gultā. Apskatījies visapkārt, viņš domīgi noteica:
— Atkal viņš ieņēmis manu gultu. Kur tad lai es guļu?
Mazais karalis redzēja drauga apjukumu un izklīdināja to ar vienu vārdu.
— Tu liecies gulēt pie durvīm un sargā mani! — viņš teica miegainā balsī. Pēc brītiņa viņš jau bija aizmirsis visas nelaimes un cieši aizmidzis.
— Mīļais bērns! Nē, viņam tiešām vajadzēja piedzimt par karali! — Hendons sajūsmināts izsaucās. — Karalis kas karalis!
Izstiepies pie sliekšņa uz grīdas, viņš apmierināts piebilda:
— Sājos septiņos gados man nācies gulēt vēl sliktākos apstākļos nekā tagad — un būtu grēks par to kurnēt.
Viņš aizmiga, kad logā jau bija manāma nespodra rīta blāzma. Ap pusdienas laiku viņš pamodās un, vietvietām paceldams savam dusošajam audzēknim segu, uzmanīgi izmērīja viņu ar aukliņu.
Tikko viņš bija beidzis, arī karalis pamodās, teica, ka esot nosalis, un jautāja Hendonam, ko viņš tur dara.
— Viss jau galā, valdniek, — Hendons atbildēja. — Man šis tas nokārtojams, bet es drīz būšu atpakaļ. Tu labāk vēl pagūli, tev vajag krietni atpūsties! Es tevi ietīšu ar visu galvu, tā tev būs siltāk.
Karalis iegrima sapņu valstī, pirms vēl Hendons bija beidzis runāt. Mailss klusi izgāja un pēc kādas pusstundas tikpat klusi atgriezās ar pilnīgu zēna drēbju kārtu, lai gan vienkāršu un apnēsātu, bet vēl stipru un pietiekami siltu šim gadalaikam. Nosēdies pie galda, viņš aplūkoja savu pirkumu pamatīgāk, pie sevis norūkdams:
— Ja mans maks būtu biezāks, tad ari drēbes būtu labākas, bet, kad kabata tukša, jābūt apmierinātam ar to, kas ir…
Reiz skaistule dzīvoja miestiņā, Mūsu miestiņā redzēja to …
Liekas, viņš pakustējās… Jādzied klusāk. Ka tik zēns nepamostas, lai izguļas nabadziņš! Viņš jau tā nokusis, bez tam mums vēl priekšā tāls ceļš. Kamzolis nav slikts; vietām gan būtu jāsadiedz, un tad būs pavisam labs. Bikšeles jau daudz labākas, lai gan arī tām nekaitētu pāris adatas dūrienu. Toties kurpes ir stipras, tajās viņa kājiņām būs sausi un silti. Viņš jau, nabadziņš, nebūs pieradis pie kurpēm, droši vien cauru gadu, ziemu un vasaru, skraidījis basām kājām… Kaut par vienu fārtingu dotu tik daudz maizes, cik diegu, tad cilvēkam pietiktu visam gadam! Un vēl tāda skaista, resna adata piedevām … Būs diezgan pūļu, kamēr es tagad ievēršu diegu.
Un tiešām — viņam nācās diezgan nopūlēties. Kā to vīrieši vienmēr darījuši un laikam arī darīs, kamēr vien pasaule pastāvēs, viņš ar vienu roku nekustīgi turēja adatu, bet ar otru centās ievērt diegu adatas acī; sievietes rīkojas tieši otrādi. Diegu bija ļoti grūti ievērt: te tas paskrēja acij garām, te sametās un negāja cauri. Bet Hendons bija pacietīgs, un tādu darbu viņš arī nestrādāja pirmo reizi — viņš taču bija karavīrs. Beidzot diegs bija ievērts, viņš paņēma apģērba gabalu, kas atradās klēpī, un sāka šūt.
— Viesnīcā samaksāts viss līdz pat mūsu šīsdienas brokastīm. Ar to naudu, kas man vēl ir, mums pietiks, lai nopirktu divus ēzeļus, un vēl sīkiem ceļa izdevumiem divām trim dienām. Bet tad mēs būsim Hendon-Holā …
Tā savu vīru mī…
Ak, kad tevi! Cik sāpīgi iedūrās pirkstā! Gandrīz visa adata paskrēja zem naga. Nekas, nav jau pirmo reizi, mazliet pasāpēs un sadzīs… Ja tik mums izdosies nokļūt mājās, manu puisīt, mēs varēsim dzīvot, cepures kuldami. Tavas raizes izzudīs tāpat kā tava slimība …
Tā savu vīru mīlēja, Bet sāncensis …
Kas par cēliem, slaikiem dūrieniem — prieks redzēt! — Hendons turpināja, apbrīnodams savu darbu. — Tie pauž varenību un plašu vērienu — nemaz nevar salīdzināt ar kāda prasta skrodera sīkajiem, plebejiskajiem dūrieniem …
Tā savu vīru mīlēja, Bet sāncensis mīlēja šo …
Gatavs! Apbrīnojams darbs! Ātri un labi padarīts. Tagad tikai vajag viņu pamodināt, apģērbt, palīdzēt viņam nomazgāties, paēdināt, un mēs tūliņ varam doties ceļā — vispirms uz Sautverku, uz tirgu pie Tabardas traktiera. Vai nelabpatiksies celties augšā, valdniek? Neatbild. Kā samiegojies! Jūsu augstība, laiks celties augšā! Ko lai dara, nāksies sapurināt viņa svēto personu, ja viņam tik ciets miegs. Kas tas?
Viņš norāva segu: zēns,bija pazudis!
Brīdi Mailss stāvēja kā pārakmeņojies aiz brīnumiem. Apskatījies apkārt, ievērojis, ka līdz ar zēnu pazudušas arī viņa skrandas, viņš sacēla veselu vētru un sāka pilnā balsī kliegt pēc saimnieka. Tieši šajā brīdī viesmīlis ienesa brokastis.
— Saki tūliņ, velna bērns, vai es tevi nožņaugšu! — Mailss iesaucās, nikni uzklupdams viesmīlim, kurš aiz bailēm un pārsteiguma uz brīdi bija zaudējis valodu. — Kur zēns?
Bailēs stostīdamies, viesmīlis paskaidroja:
— Tikko jūs pirmiņ bijāt izgājis, atskrēja kāds puisis un teica man, ka jūsu cienība liekot tūliņ nogādāt zēnu pie jums uz tiltu, uz Sautverkas galu. Es viņu uzvedu šeit augšā. Kad viņš jūsu zēnu pamodināja un pateica pavēli, tas norūca, kādēļ viņu «modinot tik agri», kā viņš izteicās. Tomēr viņš tūliņ uzvilka savas skrandas, un abi aizgāja. Aiziedams zēns vēl teica, ka jūsu cienība būtu labāk darījis, ja pats atnācis viņam pakaļ nekā sūtījis svešu … un tāpēc …
— Un tāpēc — tu esi nelga! Nejēga tu esi, ko katrs muļķis var vest ap stūri un kam par maz, ka to pakar! … Bet kādēļ es uztraucos? Varbūt ar viņu vēl nekas ļauns nav noticis. Jāiet uzmeklēt, bet tu klāj galdu! Pag! Sega bija tā savīstīta, lai izskatītos, ka kāds guļ… Vai tas būtu tā nejauši iznācis?
— Nevaru zināt, jūsu cienība! Es tikai redzēju, ka puisis rīkojās ap gultu — tas, kurš atnāca.
— Nolādēts! Tas darīts, lai mani piekrāptu, — skaidrs, ka viņiem vajadzēja iegūt laiku. Klausies — vai svešais zellis atnāca viens?
— Viens, jūsu cienība.
— Vai tu esi par to pārliecināts?
— Jā, jūsu cienība.
— Apdomā labi, nesteidzies, atceries!
Viesmīlis brīdi padomāja, tad teica:
— Viņš atnāca viens, tas tiesa, bet tagad es atceros: kad viņi abi izgāja drūzmā uz tilta, nez no kurienes tiem pielēca klāt kāds šaubīga izskata skrandainis, un tikko viņš pieskrēja …
— Kas, kas? Runā ātrāk! — Hendons bargā balsi viņu nepacietīgi pārtrauca.
— Viņi iejuka pūlī un pazuda. Es viņus vairs neredzēju, jo te mani pašlaik sauca saimnieks, kurš ļoti dusmojās par to, ka rakstvedim bija aizmirsuši pasniegt pasūtīto cepeti. Bet, kad es piesaucu visus svētos, teikdams, ka es pie tā esmu tikpat nevainīgs kā jaunpiedzimis bērniņš, viņš …
— Prom no manām acīm, idiot! Tu mani padarīsi traku ar savu pļāpāšanu! Stāvi! Kurp tu skrien? Tev grūti vienu minūti pastāvēt uz vietas? Vai viņi aizgāja uz Sautverkas pusi?
— Tieši tā, jūsu cienība… Es viņam saku: man netika pasūtīts tas nolādētais cepetis, un es esmu nevainīgs kā jaunpiedzimis bērniņš, bet viņš…
— Tu vēl esi te? Un atkal mels niekus? Laukā — vai es tevi nožņaugšu!
Viesmīlis acumirklī pazuda. Hendons noskrēja lejā ātrāk par viņu, lēkdams divus pakāpienus uzreiz, rūkdams:
— Nav šaubu, tas ir bijis tas pats nelietis, kurš teica, ka zēns esot viņa dēls. Es tevi esmu pazaudējis, mans mazais, neprātīgais karali, tas ir briesmīgi!… Es tevi biju tā iemīlējis! Nē, zvēru pie sava goda, ar to es neapmierināšos! Es tevi atradīšu, kaut arī man nāktos izvandīt visu valsti. Manu nabaga zēn! Brokastis gaida tevi un mani — mūs abus, bet kur nu te laiks brokastot, — lai žurkas tās apēd! Tagad tikai ašāk, ašāk!
Un, spiežoties caur trokšņaino ļaužu pūli uz tilta, Mailss pastāvīgi sevī atkārtoja, it kā tas viņu apmierinātu:
— Viņš dusmojās, bet tomēr gāja, viņš gāja, jo domāja, ka viņu aicina Mailss Hendons. Mīļais puisēns — viņš nebūtu klausījis nevienam citam — to es zinu.