Tajā pašā dienā, gaismai austot, Toms Kentijs pamodās no smaga miega un plati ieplestām acīm raudzījās tumsā sev priekšā. Tā viņš nogulēja dažas minūtes, velti mēģinādams sakārtot sajukušās domas un atmiņas un izprast, kas noticis. Pēkšņi viņš paklusā balsi priecīgi iesaucās:
— Es saprotu, es saprotu! Paldies dievam, ka es beidzot esmu pamodies! Kāds prieks! Prom, bēdas! Nanij, Betij, rāpieties laukā no salmiem un nāciet šurp ātrāk! Ko es jums pastāstīšu! Tādi brīnumi, ka jūs nemaz neticēsiet! Tas bija trakākais sapnis, kādu jebkad tumsas gari uzbūruši cilvēka prātam par pārsteigumu… Nanij, Betij, nāciet taču, es jums saku!
Kāds tumšs stāvs izauga pie viņa pagalvja, un kāda balss teica:
— Ko jūsu augstībai labpatiksies pavēlēt?
— Pavēlēt? … Ak bēdas, man liekas — es šo balsi pazīstu. Saki man — kas es esmu?
— Vakar jūs vēl bijāt Velsas princis, šodien jūs esat mūsu visžēlīgais valdnieks Edvards, Anglijas karalis.
Toms iespieda seju spilvenā un izmisis čukstēja:
— Tad tas nebija vis sapnis! Ej atdusies, mans labais ser, atstāj mani vienu ar manām bēdām!
Puisēns atkal aizmiga un redzēja brīnišķīgu sapni. Viņš sapņoja, ka ir vasara un viņš viens pats rotaļājas skaistajā pļavā, ko sauc par Gudmensfīldu. Pēkšņi, kur gadījies, kur ne, viņa priekšā parādījās sarkanbārdains punduris — kādu pēdu garš, ar milzīgu kupri mugurā.
«Roc te pie šī celma!» punduris teica.
Toms sāka rakt un izraka divpadsmit jaunu, spožu pensu — veselu bagātību. Bet tas vēl nebija viss.
«Es tevi pazīstu,» punduris sacīja. «Tu esi krietns zēns,. Tavām likstām nu ir gals; es gribu tevi atalgot. Nāc šurp katrā septītajā dienā, un tu katrreiz atradīsi šajā vietā to pašu bagātību: divpadsmit jaunu, spožu pensu. Tikai pielūko — nevienam šo noslēpumu neizpaud!»
Punduris pazuda, bet Toms ar savu bagātību, cik jaudas, skrēja uz Atkritumu laukumu.
«Katru vakaru,» viņš pa ceļam pārdomāja, «es tēvam došu vienu pensu. Viņš domās, ka esmu to saubagojis, būs apmierināts un vairs nesitīs mani. Otru pensu ik nedēļu atdošu labajam Endrū tēvam, kas mani māca, bet četri paliks mātei un Nanijai ar Betiju. Nu vairs nebūs jābadojas un jāstaigā skrandās; gals visām bailēm, mokām un sitieniem!»
Toms sapņoja, ka viņš skrien tik ātri, ka nonāk savā netīrajā miteklī gluži bez elpas, bet acis viņam mirdz jūsmīgā pateicībā. Viņš iesviež mātei klēpī četrus no saviem pensiem un sauc:
«Tas viss tev! It visi… tev un Nanijai, un Betijai… Tie ir godīgi iegūti; es neesmu tos ne saubagojis, ne zadzis!»
Māte, izbrīnījusies un laimīga, viņu cieši spiež sev pie krūtīm un saka:
«Jau vēls; vai jūsu augstībai nelabpatiksies celties?»
Ak vai, tādu atbildi viņš nebija gaidījis! Aizlaidās laimīgie sapņi — zēns pamodās.
Viņš atvēra acis un ieraudzīja pie savas guļvietas ceļos, nometušos greznās drēbēs tērpušos lordu pirmo kambarkungu. Maldu sapņa prieks bija projām, nabaga puisēns noprata, ka viņš ir karalis un gūsteknis kā agrāk. Istabā bija sanākuši galminieki īsos purpura apmetņos — tajā laikā tā bija sēru krāsa pilī — un augstdzimuši monarha kalpi. Toms piecēlās gultā sēdus un gar smagajiem zīda priekškariem klusēdams aplūkoja šo grezni ģērbto sabiedrību.
Sākās jaunā karaļa sarežģītā apģērbšanas procedūra, pa kuras laiku galminieki cits pēc cita locīja ceļus Toma priekšā un izteica viņam līdzjūtību smagā zaudējuma dēļ, ko viņš bija cietis. Vispirms galma virsstaļļmeistars paņēma kreklu un nodeva to lordam virsjēgermeistaram; tas to savukārt nodeva lordam otram kambarkungam, tas — Vindzoras meža galvenajam mežkungam, bet tas — lordam trešajam kambarkungam; no viņa krekls ceļoja pie karaliskā Lankastras hercogistes kanclera, tad pie virsgarderobmeistara, pie Norojas ordeņa kapitula priekšnieka, pie Tauera priekšnieka, pie pils virsuzrauga, pie galvenā veļas pārziņa, pie lorda lielad- mirāļa, pie Kenterberijas arhibīskapa un, beidzot, pie lorda pirmā kambarkunga, kurš to saņēma un ar savām rokām uzvilka Tomam. Nabaga puisēns bija gluži pārsteigts. Viņš atcerējās, ka tāpat no rokas rokā staigā ūdensspainis, ugunsgrēku dzēšot.
Katrs viņa tualetes piederums svinīgi un lēni izgāja visu šo procedūru. Beidzot tas viss zēnam briesmīgi apnika — tā apnika, ka viņam gandrīz izlauzās skaļš atvieglojuma sauciens, redzot, ka viņa garās zīda zeķes sāk savu ceļojumu rindas galā, un viņš zināja, ka drīz šai aušībai būs gals. Bet
viņš bija priecājies par agru. Zeķes jau bija nonākušas lorda pirmā kambarkunga rokās. Lords kambarkungs jau taisījās ietērpt tajās Toma kājas, bet pēkšņi pietvīka gluži sarkans, žigli atdeva tās atpakaļ Kenterberijas arhibīskapam un pārbijies čukstēja, norādīdams uz kaut ko zeķē:
— Nē, jūs tikai paskatieties, milord!
Arhibīskaps nobālēja, tad pietvīka un steidzīgi nodeva zeķes lordam lieladmirālim, čukstēdams:
— Paskatieties, milord!
Lieladmirālis sniedza zeķes tālāk galvenajam veļas pārzinim, tikko spēdams izdvest:
— Paskatieties, milord!
Un atkal zeķes sāka savu ceļojumu, tikai šoreiz otrādā kārtībā: pie pils virsuzrauga, pie Tauera priekšnieka, pie No- rojas ordeņa kapitula priekšnieka, pie virsgarderobmeistara, pie karaliskā Lankastras hercogistes kanclera, pie lorda trešā kambarkunga, pie Vindzoras meža galvenā mežkunga, pie lorda otrā kambarkunga, pie lorda virsjēgermeistara un tā tālāk pa visu rindu, atskanot dusmīgiem, uztrauktiem čukstiem:
— Paskatieties! Paskatieties!
Beidzot zeķes nokļuva galma virsstaļļmeistara rokās. Kādu brīdi viņš nobālis skatījās uz zeķēm, kas bija sacēlušas tādu uztraukumu, tad aizsmakušā balsī čukstēja:
— Zvēru pie sava goda! Saite notrūkusi! Tauerā galveno karaļa zeķu pārzini!
Tad viņš nespēkā atslējās pret lorda virsjēgermeistara plecu un saņēmās tikai tad, kad atnesa zeķes ar saitēm, kā pienācās.
Tomēr visam reiz pienāk gals, un pēc kāda laika Toms Kentijs bija tiktāl apģērbies, ka varēja atstāt gultu. Sevišķa amata persona ielēja viņam bļodā ūdeni, ar ko nomazgāties, sevišķa amata persona vadīja šo svinīgo operāciju, sevišķa amata persona stāvēja klāt ar dvieli, un beidzot Toms, pakāpeniski izgājis svinīgo mazgāšanās procedūru, nāca galma friziera rokās. Kad zēns izkļuva no šī meistara rokām, viņš izskatījās tik daiļš un piemīlīgs kā meitene — purpursarkana atlasa kamzolī un biksēs, un cepurītē ar purpursarkanām spalvām. Viņu svinīgi aizveda uz ēdamistabu pabrokastot. Kad viņš gāja garām galminieku pulkam, tie pašķīrās un krita viņa priekšā ceļos.
Pēc brokasta jauno karali ar karalisku ceremoniju personisko adjutantu un piecdesmit zelta šķēpiem apbruņotu dižciltīgu goda sargu pavadībā noveda troņa zālē, kur viņam vajadzēja nodarboties ar valsts lietām, Viņa «tēvocis» lords Hertfords nostājās pie paša troņa, lai palīdzētu karalim ar gudru padomu.
Pirmie troņa priekšā stādījās vairāki ievērojami lordi, kurus nelaiķis karalis bija iecēlis par sava testamenta izpildītājiem. Viņi nāca saņemt piekrišanu dažiem rīkojumiem — tas gan bija tikai formas pēc un tomēr ne gluži tā, jo protektors[11]vēl nebija iecelts. Kenterberijas arhibīskaps pavēstīja testamenta izpildītāju padomes lēmumu attiecībā uz mirušā valdnieka apbedīšanas ceremoniju, noslēgumā nolasot daudzos testamenta izpildītāju parakstus: proti, Kenterberijas arhibīskaps, Anglijas lordkanclers, lords Viljams Sentdžons, lords Džons Rasels, grāfs Edvards Hertfords, vikonts Džons Lails, Kutberts, Daremas bīskaps un tā tālāk,
Toms sen jau vairs neklausījās; viens dokumenta punkts viņu ļoti mulsināja. Viņš nenocietās un, pagriezies pret lordu Hertfordu, čukstēja:
— Uz kuru dienu, viņš teica, nolikta apbedīšana?
— Uz nākošā mēneša sešpadsmito dienu, valdniek.
— Kāds neprātsl Vai tad tik ilgi var gaidīt?
Nabaga puisēns nekādi nevarēja pierast pie galma paražām. Viņš bija redzējis, ka Atkritumu laukumā steidzās aprakt līķi, cik ātri vien iespējams. Lords Hertfords tomēr prata viņu apmierināt pāris vārdiem.
Valsts sekretārs nolasīja padomes lēmumu pieņemt ārzemju sūtņus rīt pulksten vienpadsmitos. Sim lēmumam vajadzēja valdnieka piekrišanu. Toms jautājoši paskatījās uz lordu Hertfordu.
— Vai jūsu augstībai nelabpatiksies dot savu piekrišanu? — Hertfords čukstēja. •— Viņi nāks savu augsto pavēlnieku vārdā izteikt jums līdzjūtību smagā zaudējuma dēļ, ko cietuši jūs un visa Anglija.
Toms darīja, kā viņam bija likts,
Otrs sekretārs nolasīja galma izdevumu sarakstu par pēdējo pusgadu, kuru summa sniedzās līdz divdesmit astoņiem tūkstošiem mārciņu sterliņu. Dzirdot šo milzu skaitli, Tomam aizrāvās elpa; gluži pārsteigts viņš bija, kad no tālākā ziņojuma uzzināja, ka divdesmit tūkstoši mārciņu paliek nesamaksātas un naudas samaksai nav, un vēl vairāk izbrīnījās, kad izrādījās, ka nelaiķa karaļa naudas lādes tukšas un tādēļ tūkstoš divsimt cilvēku — galma kalpotāju — atrodas ļoti grūtā stāvoklī, jo nesaņem pienākošos algu. Ar to Toms nekādi nevarēja samierināties.
— Bet tā jau mēs izputēsim! Pēc manām domām, nepieciešams tūliņ noīrēt mazāku namu un atlaist lielāko daļu kalpotāju— jo vairāk tādēļ, ka šie ļaudis nevienam nav vajadzīgi un tikai pinas pa kājām, apgrūtinot cilvēku un apkaunojot viņa jūtas, uzbāzdamies ar saviem nelūgtajiem pakalpojumiem, kas varbūt vajadzīgi vienīgi lellēm, kam nav ne smadzeņu, ne roku, ar kurām sev palīdzēt. Es zinu nelielu namiņu netālu no zivju tirgus Bilingsgeitā; ja nu mēs …
Grāfs Hertfords cieši saspieda Toma roku, viņa daiļrunība izsīka, un zēns apklusa, nosarcis līdz ausu galiem. Bet neviens no klātesošajiem nelikās dzirdējis karaļa bezprātīgās runas.
Tad kāds sekretārs nolasīja ziņojumu par to, ka saskaņā ar mirušā valdnieka pēdējo gribu lords Hertfords tiek iecelts par hercogu, viņa brālis sers Tomass Seimors — par pēru, bet Hertforda dēls — par grāfu. Arī citiem ievērojamākiem troņa kalpiem bija piešķirti tamlīdzīgi pagodinājumi. Padome nolēmusi sasaukt sēdi sešpadsmitajā februārī, lai izdalītu un apstiprinātu šos goda amatus. Bet, tā kā nelaiķis karalis nav atstājis nekādu rakstisku dokumentu par zemes īpašumu dāvāšanu šīm personām, lai ienākumi būtu piemēroti viņu augstajam stāvoklim, tad padome, zinādama mirušā karaļa personiskos nodomus, ierosina dāvāt lordam Seimoram muižu ar «piecsimt mārciņu sterliņu gada ienākumu», bet grāfa Hertforda dēlam — ar «astoņsimt mārciņu ienākumu gadā» ar piezīmi, ka šī pēdējā dāvana tiek palielināta vēl par trīssimt mārciņām gadā tajā gadījumā, ja mirst kāds no bīskapiem un ja valdošais karalis dod savu piekrišanu.
Toms jau grasījās iebilst, ka vispirms pieklātos nomaksāt nelaiķa karaļa parādus un tikai tad svaidīties ar tik lielu naudu, bet vērīgais grāfs Hertfords viņu vēl laikā atturēja un izglāba no jaunas neapdomības. Tātad viņa augstība piekrita bez vārda runas, lai gan ne ar sevišķu patiku. Kamēr viņš sēdēja un domāja par dīvainajām un brīnumainajām lietām, kas ar viņa piekrišanu norisinājās acu priekšā, viņam ienāca prātā laimīgas domas: kādēļ lai viņš savu māti neieceļ par Atkritumu laukuma hercogieni un neiedāvina tai muižu? Bet tūliņ viņam ar nožēlu bija šī doma jāaizdzen. Viņš taču ir tikai karalis vārda pēc; visi šie ievērojamie lordi un augstmaņi rīkojas ar viņu, kā tiem tīk; tiem viņa māte ir tikai slimas fantāzijas auglis, uzklausījuši viņu, tie viņam tikpat neticēs un aizsūtīs pēc ārsta.
Tikmēr garlaicīgā nodarbošanās ievilkās. Tika nolasīti lūgumi, uzsaukumi, patentes un visādi gari un nogurdinoši dokumenti, kas attiecās uz valsts lietām un nebeidzami atkārtojās. Beidzot Toms smagi nopūtās un pie sevis čukstēja:
— Ko gan esmu nogrēkojis, ka mīļais dievs mani tā apbēdina? Par ko viņš atņēma man laukus, brīvību, sauli? Kādēļ pārvērta mani par karali un iesprostoja šeit?
Viņa nabaga galva kādu brīdi klanījās snaudienā, tad noslīga uz pleca; un valsts aparāts apstājās, jo trūka augstākās varas — apstiprinošās karaļa balss. Ap iemigušo puisēnu iestājās klusums, un valsts gudrajie mitējās klāstīt savus plānus.
Priekšpusdienā Tomam bija viena laimīga stundiņa, pateicoties viņa aizgādņiem Hertfordam un Sentdžonam, kuri viņam atļāva satikties ar princesi Elizabeti un mazo lēdiju Džeinu Greju. Princeses tomēr jutās diezgan nospiestas, kam par iemeslu bija smagais sitiens, kas ķēris visu karaļa namu. Satikšanās stundas beigās Tomu stindzināja ar svinīgu sarunu viņa «vecākā māsa», kas vēsturē vēlāk ieguva palamu «asiņainā Marija»1 . Puisēna acīs šai vizītei bija tikai viena vērtība — tā bija īsa. Uz dažām minūtēm viņu atstāja vienu. Tad pie viņa ienāca slaids puisēns, gadus divpadsmit vecs, no galvas līdz kājām tērpts melnās drēbēs ar baltu apkaklīti un manšetēm, lielu, sarkanu sēru lenti pie pleca. Kailu noliektu galvu viņš nedroši piegāja pie Toma un nometās uz viena ceļa. Toms brīdi klusuciešot un atturīgi viņu aplūkoja, tad sacīja:
— Piecelies, puisīt! Kas tu esi? Ko tev vajag?
'Marija Tjudore (1516—1558) — Anglijas karaliene. Viņas valdības laikā atjaunojās katoļu baznīcas iespaids, bet protestantus vajāja un sodīja ar nāvi.
Puisēns piecēlās. Viņa izturēšanās bija nepiespiesta, bet sejā atspoguļojās samulsums.
— Valdniek, jums vajag mani atcerēties, — viņš teica» — Es esmu jūsu peramais zēns.
— Mans peramais zēns?
— Jā, valdniek. Es esmu Hamfrijs, Hamfrijs Mārlovs.
Toms domāja, ka aizgādņiem būtu vajadzējis viņam paskaidrot par šo zēnu. Stāvoklis bija diezgan neērts. Ko lai nu iesāk? Izlikties, ka viņš šo puisēnu pazīst, un tad uz katra soļa iekrist, ar katru vārdu pierādīt, ka viņš to savu mūžu nav redzējis? Nē, tas neder, jāizdomā kas cits. Tad viņam ienāca prātā laimīga doma. Tādi gadījumi kā šis droši vien atkārtosies bieži, jo neatliekamu darīšanu dēļ tagad grāfs Hertfords un lords Sentdžons, kuri abi bija testamenta izpildītāju padomē, nevarēs pastāvīgi būt viņa tuvumā. Vai tad nebūtu labāk izdomāt kādu plānu, lai pats varētu izkļūt no sarežģījumiem? Tas būtu gudri darīts. », Jāmēģina kaut ar šo zēnu — kas tur īsti iznāks? Toms savilka uzacis, pieņēma norūpējušos izskatu un padomājis teica:
— Jā, tagad es it kā atceros, bet es esmu slims, un mans prāts aizmiglojas …
— Mans nabaga kungs! — peramais zēns līdzjūtīgi iesaucās, bet pie sevis nodomāja: «Baumas, kā liekas, būs pareizas, viņš pavisam sajucis, nabadziņš! Bet ko es brīnos, muti iepletis? Man taču pavēlēts neievērot, ja viņš ko nepareizi runā vai dara.»
— Savādi, ka šajās pēdējās dienās viss izzudis man no atmiņas, — Toms turpināja. — Bet tā nav liela nelaime… tas drīz pāries. Dažreiz pietiek tīrā nieka, lai es atcerētos lietas un vārdus, ko esmu aizmirsis. («Un bieži ne vien tos, bet pat tos, ko nekad neesmu dzirdējis, — kā šis zēns redzēs.») Saki — ko tev vajag?
— Tīrie nieki, valdniek! Bet, ja nu jūs man liekat runāt, tad es runāšu. Pirms divām dienām, ja jūsu augstība vēl atceras, jus no rīta grieķu valodas stundā trīs reizes kļūdī- jāties — vai atceraties?
— Jā-a, kā tad, es kļūdījos. («Tie nav meli, es jau nu droši kļūd tos ne vien trīs, bet trīsdesmit reizes, ja man ienāktu prātā ķerties pie grieķu valodas.») Jā, tagad es atceros. Kas tālāk?
— Skolotājs ļoti saskaitās par tādu nekārtīgu, muļķīgu: darbu, kā viņš to nosauca, un solīja mani krietni nopērt, lai…
— Tevi nopērt? — Toms aizmirsies pārsteigumā iesaucās. — Kā tad viņš drīkst tevi pērt par manām kļūdām?
— Jūs atkal aizmirsāt, valdniek. Viņš katrreiz mani per* kad jūs nesagatavojat mācības.
— Jā, jā, — es aizmirsu. Mēs kopā mācāmies, un, kad es. ko nezinu, viņš domā, ka tu ar mani slikti nodarbojies un..,
— Ak, jūsu augstība! Kas tie par vārdieml Vai tad es,, niecīgākais no jūsu kalpiem, drīkstētu jūs mācīt?
— Par ko tad tevi soda? Kas par jucekli? Es gluži nekā nesaprotu. Kurš no mums ir jucis prātā — tu vai es? Runā taču, paskaidro, kas par lietu!
— Nav nekā, ko paskaidrot, jūsu augstība. Neviens visā Anglijā nedrīkst pacelt roku pret Velsas prinča svēto personu; tādēļ, kad princis ko nepareizi darījis, es saņemu pērienu, un es atzīstu, ka tas ir pareizi. Tas ir mans darbs, no tā es pārtieku.1
Toms izbrīnījies skatījās uz puisēnu, kas mierīgi stāvēja viņa priekšā.
«Kāda nejēdzība,» viņš sprieda pie sevis. «Kā cilvēki var izdomāt tādu dīvainu amatu! Kā viņi nenolīgst kādu, kam manā vietā sukāt matus un ko ģērbt, — tas tik būtu joks! Ja viņi to izdarītu, es labprāt pats uzņemtos savu pērienu un pateiktos dievam par tādu pārmaiņu.»
Bet skaļi Toms teica:
— Nu, un kas ir? Tad tevi, nabadziņu, nopēra?
— Nē, valdniek, sods bija nolikts uz šodienu. Bet tagad sēru gadījuma dēļ varbūt to atcels, es skaidri nezinu. Tādēļ es iedrošinājos nākt un atgādināt jums, valdniek, ka jūs solījāt …
— Tevi aizstāvēt pie skolotāja? Glābt tevi no pēriena?
— Jūsu augstība, pats atcerējāties!
— Kā redzi, atmiņa man sāk atkal atgriezties. Apmierinies, neviens tevi neaizskars ne ar pirkstu, es par to parūpēšos.
— Paldies jums, jūsu augstība! — Hamfrijs iesaucās, atkal nolaizdams ceļos. — Varbūt jūs to uzskatīsiet par nekaunību, bet…
Redzot Hamfrija apjukumu, Toms viņu drošināja, sacīdams, ka šodien viņam esot «žēlīgs prāts».
— Nu, tad es izteikšu visu, kas man uz sirds. Tagad, kad jūs vairs neesat Velsas princis, kad esat tapis par karali un varat darīt visu, kas vien ienāk prātā, un neviens jums to nevar liegt, jūs gan vairs nemocīsiet sevi ar garlaicīgajām mācībām. Jūs, protams, metīsiet kaktā grāmatas un nodarbosieties ar ko interesantāku. Tad es un manas māsas, bārenītes, būsim pagalam!
— Pagalam? Bet kādēļ tad?
— Valdniek, mani baro mana mugura. Ja tā stāvēs dīkā, es nomiršu badā. Bet, tiklīdz jūs pametīsiet savas mācības, mans amats būs lieks, peramais zēns jums vairs nebūs vajadzīgs. Ak, nedzeniet mani projām!
Tomu aizkustināja zēna patiesais izmisums.
— Apmierinies, zēn! — viņš teica ar īsti karalisku augstsirdību. — Tavs amats uz visiem laikiem paliks tev un taviem pēcnācējiem.
Un, viegli iesitis Hamfrijam pa plecu ar zobena plakano •sānu, viņš iesaucās:
— Piecelies, Hamfrij Mārlov, no šī brīža tavs amats būs mantojams pie Anglijas karaļu galma! Esi mierīgs, es atkal ķeršos pie grāmatām un mācīšos tik slikti, ka pēc taisnības tavu algu nāksies pavairot trīskārtīgi, — tik daudz tev būs darba!
— Pateicos, visžēlīgais valdniek! — Hamfrijs dedzīgi iesaucās. — Jūsu karaliskā augstsirdība pārsniedz manas vispārdrošākās nākotnes cerības. Tagad mana laime nodrošināta uz visiem laikiem un līdz ar to arī visas Mārlovu cilts labklājība.
Toms bija diezgan tālredzīgs, lai saprastu, cik noderīgs viņam var būt šis zēns. Viņš" pamudināja Hamfriju uz sarunām, ko tas arī labprāt darīja un bija sajūsmināts, domādams, ka palīdz karali «izdziedināt», jo ikreiz, tiklīdz viņš mēģināja atsaukt Toma slimajā atmiņā dažādus sīkumus no karaliskajā klases istabā vai citās pils telpās piedzīvotiem notikumiem vai dēkām, Toms jau tūliņ visu «atcerējās» itin skaidri. Pēc stundas jaunais karalis jau bija savācis veselu gubu vērtīgu ziņu par dažadam personām un notikumiem galmā. Viņš apņēmās, no šīs dienas sākot, katru dienu smelt no šī avota un tāpēc pavēlēja, lai Hamfriju katrā laikā ielaistu karaļa istabās, ja tikai viņa augstība Anglijas karalis nav aizņemts ar valsts lietām vai sarunām ar citām personām. Tikko Hamfrijs bija aizgājis, ieradās lords Hertfords, bet līdz ar viņu jaunas rūpes.
Lords Hertfords Tomam paziņoja, ka lordi padomes locekļi, baidoties no pārspīlētām baumām par karaļa iedragāto veselību, atzinuši par noderīgu un vajadzīgu, ka viņa augstība divas trīs rezes nedēļā piedalītos atklātās parādes pusdienās. Karaļa ziedošais izskats un vingrā gaita līdz ar rūpīgu ieturētu cienības un grācijas pilnu stāju labāk nekā visi citi līdzekļi nomierinās uztrauktos prātus, ja baumas par karaļa slimību jau būtu izplatījušās tautā.
Tad grāfs sāka ļoti uzmanīgi pamācīt Tomu, kā jāizturas svinīgos gadījumos, izliekoties, ka «atgādina» viņam jau zināmas lietas. Viņam par lielu gandarījumu izrādījās, ka Tomam šinī ziņā jāpalīdz ļoti maz, jo Toms bija izmantojis Hamfrija aizrādījumus. Hamfrijs bija arī pastāstījis galmā izplatījušās baumas, ka Tomam pēc dažām dienām vajadzēšot piedalīties parādes mielastos. Bet Toms, protams, paturēja šos faktus pie sevis.
Redzēdams, ka atmiņa karalim sāk uzlaboties, grāfs uzdrošinājās it kā nejauši uzdot viņam dažus pārbaudes jautājumus, lai izdibinātu, cik tālu uz priekšu pavirzījusies viņa izveseļošanās. Rezultāti iepriecināja — ne jau gluži viscaur, bet tajās lietās, kuras bija skāris Hamfrija stāstījums.
Dzirdētais tā iedrošināja grāfu, ka viņš uzrunāja Tomu ar cerībām balsī:
— Tagad es esmu pārliecināts — ja jūsu augstība vēl mazliet papūlēsieties, jūs atrisināsiet mīklu par pazudušo lielo valsts zīmogu. Vakar tas mums.bij-a nepieciešams; šodien gan tas mums nav vajadzīgs, jo, nelaiķim karalim mirstot, zaudējis savu spēku. Bet tomēr pamēģiniet atcerēties, valdniek!
Toms bija murdā; viņam nebija ne mazākā jēdziena par to, kas par putnu ir valsts zīmogs. Kādu brīdi vilcinājies, viņš ar visnevainīgāko skatienu grāfam jautāja:
— Bet kāds tas izskatās, milord?
Grafs gandrīz nemānāmi sarāvās un norūca sevi: — Ak, viņš atkal aizmirstasl Es viņu pārāk nogurdināju, tā bija liela kļūda, — un viņš veikli novērsa sarunu uz citām lietām, lai izdzēstu no Toma atmiņas šo nelaimīgo zīmogu. Tas viņam nenācās grūti.