Nākošajā dienā ieradās ārzemju sūtņi lepnu svītu pavadībā, un Toms viņus pieņēma, uz troņa sēžot, ar lieliskām ceremonijām. Sākumā šī skata lieliskums valdzināja viņa skatienu un uzkurināja fantāziju, bet pieņemšana vilkās ilgi un bija garlaicīga, runas garas. Kas viņam sākumā darīja prieku, tas uz beigām likās kā smags un garlaicīgs pienākums. Laiku pa laikam viņš runāja vārdus, ko Hertfords viņam iečukstēja ausī, un godīgi centās izpildīt savu pienākumu. Bet viņš bija pārāk nepiedzīvojis šajās lietās un jutās par daudz neomulīgi, lai sasniegtu vairāk nekā tikai viduvējas sekmes. Savu karaļa lomu viņš tēloja gluži labi, bet par karali justies nespēja. Tāpēc viņš no visas sirds priecājās, kad ceremonija beidzās.
Toms sevī prātoja, ka dienas lielākā daļa veltīgi «izšķiesta», uzņemoties pūles, kādas karalim uzliek viņa stāvoklis. Pat tās divas stundas, ko karalim piešķīra dažādām izpriecām un atpūtai, bija viņam drīzāk par slogu nekā par uzjautrinājumu, jo arī te vajadzēja ievērot visādas ceremonijas un paražas. Pēc tam gan viņš stundiņu atpūtās sava peramā zēna sabiedrībā. So zēnu.viņš uzskatīja par lielisku atradumu, jo, ar to sarunājoties, ne vien jautri pagāja laiks, bet arī varēja smelties visādas noderīgas ziņas.
Toma Kentija trešā valdīšanas diena pagāja apmēram tāpat kā iepriekšējās, vienīgā starpība bija tā, ka tagad viņš jutās drošāks un pirmo dienu neveiklība sāka zust. Viņš jau sāka pierast pie sava stāvokļa un jaunās apkārtnes un, lai gan vēl jutās kā važās iekalts, tomēr ar katru brīdi jau mazāk kaunējās un neapjuka no ievērojamo lordu pastāvīgās klātbūtnes un pagodinājumiem.
Ari nākošo — ceturto dienu viņš varētu sagaidīt mierīgi, ja viņu nebiedētu pirmais atklātais mielasts, kas bija nolikts uz šo dienu. Dienas programmā bija vēl nepatīkamākas lietas: rīt Tomam vajadzēja pirmo reizi būt par priekšsēdētāju lordu padomē un izteikt savus uzskatus un rīkojumus politikā, kāda Anglijai būtu jāievēro attiecībās ar citām tuvām un tālām valstīm uz visas zemeslodes. Šajā pašā dienā bija paredzēts lordu Hertfordu formāli ievēlēt lorda protektora svarīgajā amatā, bez tam jāizspriež vēl daudz citas nopietnas lietas. Bet tas viss Tomam likās nieks salīdzinājumā ar mocībām ēst pusdienas, kad uz viņu vērsīsies simtiem ziņkārīgu acu un neskaitāmas svešas mutes čukstēs dažādas piezīmes par viņa izturēšanos un neveiklībām, ja viņš, par nelaimi, tādas izdarītu pie galda.
Taču neviens nevarēja šo dienu atvairīt, un savā laiķā tā pien'āca. Nabaga Toms kopš rīta bija nospiests un izklaidīgs un nekādi nevarēja tikt vaļā no šī garastāvokļa. Parastā ģērbšanās procedūra viņam šodien likās sevišķi garlaicīga un gurdinoša. Viņš atkal jutās kā gūsteknis.
Ap pusdienas laiku viņu ieveda milzīgā audiences zālē, kur viņam sarunā ar grāfu Hertfordu vajadzēja gaidīt līdz zināmai stundai, kad būs oficiāli jāpieņem visādi ievērojami valsts vīri un karaļa galma ļaudis.
Brītiņu sēdējis, Toms piegāja pie loga un ar interesi novēroja dzīvo kustību aiz pils vārtiem uz ielas. Viņš no visas sirds ilgojās kļūt brīvs un iejaukties ielas drūzmā. Pēkšņi viņš ieraudzīja lielu pūli noskrandušu vīru, sievu un bērnu, kas svilpdami un klaigādami nekārtīgā barā skrēja pa ielu.
— Man gribas zināt, kas tur notiek! — viņš iesaucās zēna ziņkārībā, kāda tiem pamostas ikreiz, redzot šādus skatus.
•— Tu esi karalis… — grāfs svinīgi teica, godbijīgi palocīdamies. — Vai jūsu augstība man atļauj par to apjautāties?
— Jā, lūdzu! Ar lielāko prieku!… — Toms līksmi uztraukts iesaucās un ļoti apmierināts nodomāja pie sevis: «Patiesību sakot, būt par karali nemaz nav tik slikti, šai lietai ir arī savas labās puses.»
Grāfs pasauca pāžu un aizsūtīja to pie sardzes priekšnieka ar pavēli apturēt pūli un uzzināt, kas tur notiek. Uz kurieni ļaudis skrien? Karalis vēlas to zināt.
Dažus acumirkļus vēlāk gara rinda karaļa miesassargu, spožās tērauda bruņās tērpti, izgāja pa vārtiem un nostājās šķērsām pār ielu tā, ka pūlis netika tālāk. Sūtnis atgriezies paziņoja, ka pūlis seko kādam vīram, sievietei un mazai meitenei, kurus ved uz soda vietu, jo tie traucējuši valsts mieru un drošību un ar to izpelnījušies nāvi.
Nāvē — varmācīgā nāvē tiek dzīti trīs nelaimīgi cilvēki! Sīs domas kā nazis iedūrās Tomam sirdī. Viņā pamodās tik dziļa līdzjūtība, ka nekādiem citiem prātojumiem vairs neatlika vietas; viņš pat neiedomājās, ka noziedznieki varbūt pārkāpuši likumus, nodarījuši saviem līdzpilsoņiem lielas sāpes vai sagādājuši zaudējumus. Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vien par karātavām un nāves šausmām, kas vēdīja virs notiesāto galvām. Uztraukumā Toms uz brīdi aizmirsa, ka viņš nav vairāk nekas kā ēna, ka nav nekāds karalis, bet nejauši ticis valdnieka lomā, un ātrumā viņam paspruka pavēle:
— Vediet viņus šurp!
To izteicis, viņš nosarka līdz ausu galiem un jau gribēja atvainoties, bet, ievērojis, ka ne grāfs, ne pāžs par viņa pavēli nav pārsteigti, viņš savaldījās un cieta klusu. Pāžs, kā parasts, zemu palocījās un, atpakaļ kāpdamies, izgāja no zāles, lai nodotu pavēli tālāk. Toma krūtis no jauna saviļņoja lepnums, un viņš sevī vēlreiz atzinās, ka karaļa stāvoklim ir tomēr savas priekšrocības:
«Es jūtos gandrīz tāpat kā tajos laikos, kad lasīju mācītāja grāmatas un iedomājos sevi par princi, kurš izdod likumus un visiem pavēl darīt tā, bet ne citādi, pie tam neviens neuzdrošinājās mani neklausīt vai darīt pretim manai gribai.»
Zāles durvis atvērās uz abām pusēm, un cits pēc cita tika nosaukti augsti tituli, tad sekoja personas, kam tie piederēja. Zāle ātri pildījās ar ievērojamiem valstsvīriem lepnos tērpos. Bet Toms gandrīz nemanīja šo kungu klātbūtni, tik ļoti viņu aizņēma tas otrs — interesantākais gadījums. Viņš izklaidīgi apsēdās uz troņa un skatījās uz durvīm, nebūt neslēpdams- savu nepacietību; sanākušie lordi, redzot, ka karalis kādu gaida, neuzdrošinājās viņu traucēt un savā starpā sarunājās- par valsts darīšanām vai atstāstīja galma tenkas.
Pēc brīža atskanēja karavīru vienādie soļi un zālē ienāca nosodītie jaunākā šerifa uzraudzībā un karaļa miesassargu pavadībā. Jaunākais šerifs nometās ceļos Toma priekšā, tad piecēlās un atgāja sāņus. Trīs notiesātie kā nokrita ceļos, tā arī palika; miesassargi nostājās aiz troņa. Toms ziņkārīgi aplūkoja noziedzniekus. Daži sīkumi vīrieša apģērbā un izskatā viņā modināja neskaidras atmiņas.
«Man liekas, ka es šo cilvēku esmu kaut kur redzējis,» viņš domāja, «bet, kur un kad, — to gan neatceros.»
Taisni šajā acumirklī vīrietis ātri pacēla galvu, uzmeta viņam skatienu un atkal nodūra acis, nespēdams panest valdnieka augstās personas diženumu, bet Tomam pietika tikai reizi redzēt viņa seju.
«Nav ne mazāko šaubu,» viņš sevī nodomāja, «šis ir tas pats nepazīstamais cilvēks, kurš izvilka Džailzu Vitu no Tem- zas un izglāba viņam dzīvību Jaungada dienā, laiks toreiz bija apmācies, auksts un vējains. Tā bija krietna, pašaizliedzīga rīcība! Zēl gan, ka vīrs sācis darīt ļaunus darbus un nonācis tik bēdīgā stāvoklī… Es skaidri atceros, kādā laikā un pat kādā stundā tas notika, tāpēc ka stundu vēlāk, taisni pulksten vienpadsmitos, es no vecāsmātes saņēmu tādu pērienu, ka salīdzinājumā ar to visi iepriekšējie un vēlākie pērieni varēja likties kā glāsti.»
Toms pavēlēja uz brīdi izvest ārā sievieti un meiteni un griezās pie jaunākā šerifa:
— Labo ser, ko šis cilvēks ir ļauna darījis?
Uzrunātais nometās ceļos un atteica:
— Iedrošinos ziņot jūsu augstībai, ka viņš vienam no jūsu pavalstniekiem atņēmis dzīvību, iedodams tam nāves zāles.
Toms slīkstošā zēna varonīgo glābēju bija apbrīnojis, un viņa līdzjūtībai pret gūstekni tika dots smags trieciens.
— Vai viņa vaina ir pierādīta?
— Pilnīgi, jūsu augstība!
Toms nopūtās un teica:
— Vediet viņu ārā — viņš ir pelnījis nāvi. Zēl gan, jo viņš ir drošsirdīgs cilvēks, — tas ir, es gribēju teikt, ka viņš tāds izskatās…
Notiesātais pēkšņi atguva enerģiju un, izmisumā rokas lauzīdams, sāka saraustītos un baiļpilnos vārdos lūgt «karali»:
— Ak, valdniek, ja tev ir žēl nabaga cilvēka, tad apžēlojies par mani! Es neesmu vainīgs, un manas vainas pierādījums ir ļoti vājš. Bet par to nerunāšu; es esmu notiesāts, un lēmums nav atceļams; savās smagajās bēdās es lūdzu man parādīt tikai vienu žēlastību, jo man ir piespriesta tāda mokus pilna nāve, kas iet pāri maniem spēkiem. Glāb mani, glāb mani, ak, karali! Parādi man karaļa žēlastību un uzklausi manu lūgumu: liec mani pakārt!
Toms bija pārsteigts. Viņš sagaidīja gluži citādu lūgumu.
— Tu lūdz dīvainu žēlastību! Vai tad tev ir piespriests- cits nāves sods?
— Cits gan, labais valdniek! Mani dzīvu vārīs verdošā ūdenī.1
šo vārdu iespaids bija tik šausmīgi satriecošs, ka Toms tik tikko nenolēca no troņa. Attapies no pirmā pārsteiguma,, viņš iesaucās:
— Lai notiek, kā tu gribi, nabaga vīrs! Kaut arī tu simt cilvēku būtu nozāļojis, bet tik briesmīgai nāvei tevi nevar nodot!
Notiesātais pieskārās ar pieri zemei un, dedzīgi pateikdamies karalim, nobeidza savu runu šādiem vārdiem:
— Ja tev kādreiz — lai dievs nedod — uzbruktu nelaime* tad šo tavu labsirdību pret mani lai debesis tev simtkārtīgi atlīdzina!
Toms pagriezās pret grāfu Hertfordu:
— Milord, vai tas var būt, ka šim cilvēkam ir piespriests- tik drausmīgs sods!
— Tāds ir likums nozāļotājiem, jūsu augstība. Vācijā naudas viltotājus vāra dzīvus karstā eļļā — un arī tad ne uzreiz, bet pamazām ar virvi nolaiž katlā: vispirms iemērc kājas, tad ķermeņa apakšējo daļu un pēc tam…[12]
- Ak, milord, nestāstiet tālāk, es jūs lūdzu! Es to nevaru
paciest! — Toms iesaucās, ar rokām aizklādams seju, lai aizdzītu šausmīgo ainu. — Es lūdzu, milord, izdot pavēli, ka šis likums tiek atcelts! Lai nelaimīgos notiesātos vairs tā nemoka!
Grāfa sejā bija lasāma piekrišana šim spriedumam. Viņš- bija līdzcietīgs cilvēks un spējīgs parādīt augstsirdību, kas tajos nežēlīgajos laikos augstmaņu vidū bija retums.
— Jūsu augstības augstsirdīgie vārdi izbeidz šo likumu. Tos ierakstīs vēsturē par godu jūsu karaliskajam namam, — viņš teica.
Jaunākais šerifs jau gribēja notiesāto aizvest, bet Toms ar rokas mājienu viņu atturēja.
— Labais ser, es gribu sīkāk iepazīties ar šo lietu. Sis cilvēks saka, ka pierādījumi pret viņu esot ļoti vāji. Saki — ko tu par to zini?
— Iedrošinos jūsu karaliskajai žēlastībai teikt to, kas tiesā nāca klajā: šis cilvēks iegājis Izlingtonas ciemā kādā mājā, kur atradies slimnieks. Trīs liecinieki apgalvo, ka tas noticis tieši pulksten desmitos no rīta, bet divi citi saka, ka tas bijis dažas minūtes vēlāk. Slimnieks tajā brīdī bijis viens un gulējis. Sis cilvēks drīz atkal izgājis un turpinājis savu ceļu. Pēc stundas slimnieks nomiris briesmīgās mokās ar vemšanu un dūrējiem.
— Vai kāds redzēja, ka slimniekam iedotas nāves zāles?
— Nē, jūsu augstība.
— Kā tad jūs zināt, ka slimnieks noindēts?
— Iedrošinos teikt jūsu augstībai, ka šādas parādības ārsti uzskata par nāves zāļu sekām.
Sis bija svarīgs pierādījums tajos tumšajos laikos. Toms uzreiz saprata tā izšķirošo nozīmi un teica:
— Ārsti savu amatu prot. Katrā ziņā viņiem būs bijusi taisnība. Ar tavu lietu ir bēdīgi, nabaga vīrs!
— Tas vēl nav viss, jūsu augstība! Ir citi vēl svarīgāki pierādījumi. Daudzi apgalvo, ka burve, nozuzdama no sādžas un aiziedama nezin uz kurieni, pareģojusi un vairākām personām atklājusi noslēpumu, ka slimais tikšot nozāļots, vēl vairāk, ka nāves zāles tam iedošot svešs garāmgājējs brūniem matiem, ģērbies vienkāršās, apvalkātās drēbēs. Notiesātajam ir visas šīs pazīmes. Lūdzu jūsu augstību pievērst šim svarīgajam pierādījumam jo vairāk vērības tādēļ, ka tas viss ticis jau iepriekš pareģots.
Tajā gadsimtā, kad māņticība vēl bija pilnos ziedos, šim pierādījumam bija milzīga nozīme. Toms juta, ka šis pierādījums izšķir lietu un ka nabaga nelaimīgā vaina ir pierādīta. Viņš tomēr vēl gribēja ko darīt notiesātā glābšanas labā un griezās pie tā ar vārdiem:
— Ja vari ko teikt sev par attaisnojumu, tad runā!
— Tas neko nelīdzēs, augsto valdniek. Es esmu nevainīgs, bet nevaru to pierādīt. Man nav draugu, citādi es varētu pierādīt, ka tajā dienā nemaz nebiju Izlingtonā. Es arī varētu pierādīt, ka tajā stundā atrados veselu jūdzi tālu no tās vietas — Vopingoldstērsā; vēl vairāk, augsto valdniek, es varētu pierādīt, ka tajā pašā laikā, kad es, kā viņi saka, esot dzīvu dvēseli nomaitājis, — es kādam cilvēkam izglābu dzīvību. Kāds zēns slīka …
— Pagaidi! Serif, kurā dienā noziegums notika?
— Pulksten desmitos no rīta vai dažas minūtes vēlāk jaunā gada pirmajā dienā, mans augstais pavēlnieki
— Laidiet gūstekni vaļā — tā ir karaļa griba!
Pēc karalim nepiedienīgā jūtu uzplūduma Toms atkal nosarka un pieklājības dēļ steidzīgi piebilda:
— Mani tas uztrauc, ka cilvēkam jāiet uz karātavām tādu nejēdzīgu un niecīgu pierādījumu dēļ!
Zālē visi pārsteigti un priecīgi sačukstējās. Nevis karaļa lēmums klātesošos tā ielīksmoja, jo notiesātā nozāļotāja apžēlošana bija tāda lieta, kuras pareizību tikai nedaudzi no klātesošajiem varētu pieļaut vai apbrīnot, — nē, viņi priecājās par Toma prātu un attapību. Atskanēja čukstošā balsī teiktas piezīmes:
— Karalis nepavisam nav jucis prātā. Viņam galva ir īstā vietā.
— Cik gudri viņš uzdeva jautājumus, un cik tas ļoti atgādina viņa agrāko izturēšanos — visu izlemt ātri un noteikti!
— Paldies dievam, viņš savu vājību pārcietis! Sis ir īsts karalis, ne gļēvs puika. Viņš izturējās gluži kā viņa tēvs.
Arī Toms pa ausu galam dzirdēja visus šos atzinības saucienus un piezīmes, kas viļņoja zālē, un tie viņam deva sparu. Galu galā viņš ar sevi bija pilnīgi apmierināts.
Taču jaunības ziņkārība drīz nomāca visas šīs domas un tīkamo sajūtu. Toms gribēja zināt, kādu briesmīgu noziegumu izdarījusi sieviete un meitene, un pēc viņa pavēles abas nobijušās un raudādamas iznāca priekšā.
— Un ko šīs noziegušās? — viņš jautāja šerifam.
— Jūsu augstība, viņas ir pieķertas neģēlīgā noziegumā, un viņu vaina ir skaidri pierādīta. Tāpēc tiesa pēc likuma viņām piespriedusi nāvi pakarot. Viņas ir dvēseli velnam pārdevušas — šis ir viņu noziegums.
Toms nodrebēja. Viņš bija pieradināts vairīties no cilvēkiem, kas krituši tik smagā grēkā. Bet viņš arī gribēja apmierināt savu ziņkārību un tāpēc jautāja:
— Kur tas notika un kad?
— Pusnaktī decembra mēnesī baznīcas drupās, jūsu augstība.
Toms atkal nodrebēja.
— Kas šajā gadījumā bija klāt?
— Tikai šīs divas sievietes, jūsu augstība, un t a s otrs.
— Vai viņas atzīstas, ka ir vainīgas?
— Nemaz ne, valdniek, viņas savu vainu noliedz.
— Bet kā tad šī lieta nāca zināma?
— Liecinieki redzējuši, ka viņas iegājušas baznīcas drupās, un tas sacēlis aizdomas, kas vēlāk ar briesmīgiem pierādījumiem apstiprinājās. Un proti — ir pierādīts, ka, lietojot no ļaunā iegūtu varu, viņas izsaukušas vētru, kas nodarīja visai apkārtnei lielu postu. Apmēram četrdesmit liecinieku pierādīja, ka vētra bijusi. Tādu liecinieku varētu sadabūt vēl veselu tūkstoti. Viņi ļoti labi atceras vētru, jo visi cietuši no tās.
— Sī ir ļoti nopietna lieta! — Toms brīdi apsvēra nekrietno darbu, tad jautāja: — Vai sieviete arī cietusi no vētras?
Vairāki vecie augstmaņi, kas atradās zālē, atzinīgi pamāja ar galvu par tādu gudru jautājumu. Bet šerifs turpretim, nenopratis ap ko lieta grozās, vientiesīgi atbildēja:
— Kā ne, jūsu augstība! … Viņa, kā visi stāsta, īsti krietni dabūjusi ciest no vētras. Vētra aiznesa viņas būdu, un viņa ar bērnu palika bez pajumtes.
— Man šķiet, tā kā viņa pati ir cietusi, tad par šo varu ir dārgi samaksāts. Un, ja arī viņa par to būtu samaksājusi tikai vienu grasi, ir tad es teiktu, ka viņa piekrāpta. Bet viņa atdevusi par to savu un sava bērna dvēseli. Tas pierāda, ka viņa ir ārprātīga; bet, ja nu viņa ir ārprātīga, tad tā nesajēdz, ko dara, un tātad nav noziegusies.
Vecās galvas atkal atzinīgi pamāja, apliecinādamas Toma saprātu. Kāds norūca:
— Ja baumas patiesas, ka karalis prātā jucis, tad tas ir tāda veida ārprāts, ar kādu dažai labai veselai galvai derētu saslimt: tad tiktu gudri un pareizi spriests!
— Cik meitenei gadu? — Toms jautaja.
— Deviņi gadi, jūsu augstība.
— Vai pēc Anglijas likumiem bērns var slēgt tirdzniecības- līgumus un sevi pārdot? — ar šo jautājumu Toms griezās pie tuvumā stāvošā tiesneša.
— Likums neatļauj nepilngadīgiem pašiem slēgt jebkādus nopietnus līgumus, ne arī piedalīties tādos, valdniek, ievērojot to, ka viņu neattīstītais prāts nespēj sacensties ar pieauguša cilvēka prātu un ļauniem nodomiem. Velns var nopirkt arī bērna dvēseli, ja viņš grib un bērns tam piekrīt, bet Anglijas pavalstnieks nevar to darīt. Un, ja arī tas notiktu, tad tāds līgums tomēr nenāk spēkā.
— Nu, tas ir gan nejēdzīgi izdomāts un nesaskan ar kristīgo ticību. Kā tad Anglijas likumi velnam dod tiesības, kas angļu pavalstniekiem liegtas? — Toms uztraukts iesaucās.
Šis lietas jaunais apgaismojums daudziem izvilināja smaidus, un daudzi vēlāk galmā šos vārdus atkārtoja kā pierādījumu, cik Toms asprātīgs un ka viņa prāts jau manāmi noskaidrojas.
Vecākā no apsūdzētajām mitējās raudāt. Viņa kāri un ar pieaugošu cerību uztvēra katru vārdu. Toms to manīja, un viņam kļuva vientuļās nāvei nolemtās sievietes vēl vairāk žēl.
Viņš jautāja:
— Ko viņas darīja, lai saceltu vētru?
— Viņas sev novilka zeķes, godājamais valdniek.
Tomam atlika tikai pabrīnīties, bet viņa ziņkārība bija
sakāpināta visaugstākā mērā.
— Brīnišķīgi! — viņš iesaucās. — Un vai tam vienmēr ir tik briesmīgas sekas?
— Vienmēr, valdniek! Mazākais, ja sieviete to vēlas un pie tam izrunā zināmus vārdus vai nu domās, vai skaļā balsī.
Toms pagriezās pret sievieti un pavēlēja:
— Parādi mums savu varu! Es gribu redzēt vētru!
Māņticīgie galma ļaudis pēkšņi nobāla. Lielākajai daļai
radās klusa vēlēšanās atstāt zāli. Tikai Toms nekā no tā nemanīja un bija akls pret visu, izņemot gaidāmo katastrofu. Redzot sievietes sejā brīnīšanos un apmulsumu, viņš vēl piebilda:
— Nebaidies, tevi par to nesodīs. Gluži otrādi, es tevi at»
brīvošu, un neviens tevi neaizskars. Nu, parādi mums savu
varu!
— Ak, žēlīgais karali, man tādas varas nav. Es esmu nepatiesi apvainota.
— Tevi attur bailes. Apmierinies! Tev neviens nedarīs pāru Sacel vien vētru, kaut arī nelielu! Es jau neprasu, lai tu izsauktu stipru vētru, kas visu ārda un posta, man labāk patīk tāda maza vētra. Dari to, un tava dzīvība būs glābta! Tu aiziesi no šejienes brīva un neskarta kopā ar meitu, karaļa apžēlota, un neviens visā valstī nedrīkstēs tevi tiesāt vai tev pāri darīt.
Sieviete nokrita Tomam pie kājām un asarām acīs apgalvoja, ka viņai nav varas darīt tādu brīnumu, kaut gan labprāt ar to glābtu sava bērna dzīvību. Viņa pati būtu gatava mirt, ja vien, pavēli izpildot, izpelnītos savam bērnam karaļa žēlastību.
Bet Toms neatlaidās. Sieviete dievojās, ka runājusi skaidru patiesību. Pēdīgi Toms teica:
— Es domāju, ka sieviete runā taisnību. Mana māte, ja tai būtu tāda velna māksla, ne mirkli nekavētos sacelt vētru un izpostīt visu apgabalu, ja ar to varētu glābt manu apdraudēto dzīvību. Jādomā, ka visas mātes vienādas. Tu esi brīva, labā sieviņ, tu un tava meita; es tevi uzskatu par nevainīgu. Tagad, kur tev viss piedots un tev vairs nav ko. baidīties, novelc sev zeķes, un, ja no tā sacelsies vētra, es, tevi ar zeltu apbēršu!
Izglābtā sieviete nevarēja beigt pateikties un, pavēlei paklausīdama, sāka vilkt nost zeķes. Toms skatījās ziņkārīgi un mazliet uztraukts. Galma ļaudis izrādīja patiesu nemieru un bažas. Sieviete novilka sev un meitenei zeķes un acīmredzot bija gatava, ja vien to spētu, sacelt pat zemestrīci, lai parādītu karalim pateicību par viņa augstsirdību, bet no visa tā nekas neiznāca. Toms vīlies pat nopūtās unļ teica:
— Nu, labā sieviņ, nepūlies vairs velti! Kā redzu, tava vara tevi atstājusi. Ej ar mieru un, ja tā tev kādreiz atkal atgriežas, tad neaizmirsti atnākt man parādīt, kā, zeķes novelkot, var sacelt vētru.1