Mielasta stunda tuvojās, bet — ērmota lieta! — šis domas Tomam daudz rūpju nesagādāja un viņu gandrīz nebiedēja. Sārīta piedzīvojumi bija brīnišķīgi nostiprinājuši paļāvību uz sevi. Mazais ielas zēns četrās dienās bija tā apradis ar dzīves spējo pārmaiņu, kas pieaugušam cilvēkam neizdotos pat mēneša laikā. Sis bija viens no spīdošākajiem piemēriem, cik viegli bērni iedzīvojas visādos apstākļos.
Tā kā mums dotas šīs tiesības, tad pasteigsimies ieskatīties, kas notiek lielajā ēdamzālē pa to laiku, kamēr Toms gatavojas uz svinīgo mielastu. Tā ir liela telpa zeltītiem balstiem un kolonnām, apgleznotām sienām un griestiem. Pie durvīm stāv slaidi noauguši sargi āvām rokās, nekustīgi kā statujas, krāšņos tērpos. Augstajā balkonā, kas stiepjas visapkārt zālei, novietots orķestris. Balkons bāztin piebāzts grezni tērptiem pilsoņiem un pilsonēm. Zāles vidū uz paaugstinājuma atrodas galds karalim. Bet ļausim, lai runā senlaiku vēsturnieks :
«Zālē ienāk džentlmenis ar zizli rokā un viņam blakus otrs, kas nes galdautu, ar kuru pēc trīskārtīgas ceļu locīšanas viņi godbijīgi apklāj galdu. Pēc tam viņi atkal nometas ceļos un tad aiziet. Tad ienāk otri divi — viens tāpat ar zizli un otrs ar sālstrauciņu, šķīvi un maizi. Nometušies ceļos tāpat kā pirmie divi, viņi atnestās lietas noliek uz galda un aiziet ar tādām pašām ceremonijām kā pirmie. Pēdīgi ienāk divi muižnieki lepnos apģērbos; vienam no viņiem rokā galda nazis. Trīsreiz graciozi palocījušies, viņi pienāk, paberzē galdu ar maizi un sāli un dara to tik godbijīgi, it kā tur jau sēdētu pats karalis.»
Tā beidzas svinīgie priekšdarbi. Tad skanīgajos gaiteņos atbalsojas taures un neskaidri saucieni:
— Dodiet ceļu! Karalis nāk! Ceļu viņa augstībai!
Saucieni atskan ik brīdi un arvien vairāk tuvojas. Pēdīgi
mums gandrīz pie pašām ausīm nodārd kareivisks maršs un sauciens:
— Ceļu karalim!
Un tūdaļ pa atvērtajām durvīm vienādos soļos ienāk svinīgs gājiens. Bet ļausim atkal stāstīt vēsturniekam:
«Pašā priekšā nāk džentlmeņi, baroni, grāfi un Prievītes- ordeņa kavalieri — visi grezni ģērbti, kailām galvām. Tālāk nāk kanclers starp diviem lordiem, no kuriem viens nes karaļa scepteri, bet otrs — valsts zobenu sarkanā makstī ar iegravētām zelta lilijām, ar smaili uz augšu. Tālāk soļo pats karalis. Viņam tuvojoties, divpadsmit taures un daudz bungu spēlē salūtu un balkonā visi pieceļas kājās, saukdami:
— Dievs, sargi karali!
Aiz karaļa nāk muižnieki, kuriem jāuzturas viņa personas, tuvumā, un pa labi un kreisi godasargi, skaitā piecdesmit džentlmeņi ar apzeltītiem kaujas cirvjiem rokās.»
Tas viss bija interesanti un skaisti. Tomam sirds strauji pukstēja un acis priekā mirdzēja. Viņa kustības bija pilnas grācijas — jo vairāk tādēļ, ka viņš par savu izturēšanos nemaz nedomāja; neparastais skats un jautrā mūzika bija sagrābuši viņa prātu un domas savā varā, bez tam ir jau arī grūti būt neveiklam tik skaistās un glīti pašūtās drēbēs, pie kurām jau esi sācis pierast, sevišķi vēl, ja tās tobrīd nestāv prātā.
Toms atcerējās viņam dotās pamācības un, viegli pamādams spalvām greznoto galvu, saņēma sveicienus laipniem vārdiem:
— Pateicos tev, mana labā tauta!
Viņš apsēdās pie galda ar cepuri galvā un nebūt nekautrējās, jo ēst ar cepuri galvā bija vienīgā paraža, ko piekopa ne tikvien karaļi, bet arī tādi skrandaiņi kā Kentiji. Kas attiecas uz šīs paražas izcelšanās laiku, tad arī šajā ziņā nevienai pusei nebija nekādu priekšrocību.
Karaļa pavadoņi sadalījās vairākās gleznainās grupās un palika stāvot kailām galvām.
Pēc tam, atskanot jautrai mūzikai, ienāca miesassargu gvarde (jomeņi), kas sastāvēja no «staltākajiem un stiprākajiem vīriem visā Anglijā, kurus šim nolūkam sevišķi izvēlējās».
Bet nu ļausim atkal runāt vēsturniekam:
«Ienāca gvardes jomeņi kailām galvām, sarkanos tērpos, ar izšūtām zelta rozēm uz muguras. Viņi nāca un gāja, pēc kārtas pienesdami jaunus ēdienus sudraba traukos. Kādā kārtā ēdienus pienesa, tādā pašā kārtā tos saņēma kāds džentlmenis un lika uz galda. Lords, kura uzdevums bija ēdienus nogaršot, baidoties indes, deva katram miesassargam mazliet iebaudīt no tā ēdiena, ko tas pienesis.»
Toms paēda krietni, lai gan apzinājās, ka simtiem acu pavada katru kumosu, ko viņš liek pie mutes, it kā tā nebūtu vis barība, bet sprāgstoša viela un skatītājiem nu, elpu aizturējušiem, jāgaida, ka viņš tiks saspridzināts gabalos. Viņš centās nesteigties un turklāt nekā nedarīt pats no sevis, bet gaidīt, kamēr īpaši izraudzīta persona nometīsies ceļos un visu izdarīs viņa vietā. Pa visu pusdienu laiku viņš neizdarīja nevienu aplamību —1 tā bija reizē spīdoša un necerēta uzvara.
Kad pusdienas pēdīgi bija galā un viņš ar saviem greznajiem pavadoņiem aizgāja, jautru tauru skaņu, bungu rīboņas un pērkondimdošu gaviļu pavadīts, viņš atzina, ka gadījumā ja visas parādes maltītes nav ļaunākas par šo, tad viņš būtu ar mieru tādu ceremoniju izpildīt vairāk reižu dienā, ja vien ar to tiktu vaļā no citiem — daudz nepatīkamākiem uzdevumiem, kādi saistīti ar karaļa titulu.