Mailss Hendons steigšus soļoja pa tiltu uz Sautverkas krasta pusi, cieši vērodams visus garāmgājējus, cerībā panākt tos, kurus viņš meklēja, Bet viņa cerības nepiepildījās. Tik daudz gan viņš saklaušināja, uz kuru pusi meklētie aizgājuši, un dzinās tiem pakaļ kādu gabalu pa Sautverku. Bet te pēdas izbeidzās, un viņš bija pilnīgā nesaprašanā, ko nu tālāk iesākt, Tomēr tajā dienā viņš turpināja meklēt līdz vakaram. Naktij pienākot, viņš bija nomocījies, pagalam izsalcis un atradās tikpat tālu no sava mērķa kā no rīta. Viņš paēda vakariņas Tabarda viesnīcā un likās gulēt, apņēmies nākošajā rītā piecelties agrāk un apgriezt riņķī vai visu pilsētu. Gultā guļot, viņš vēl domāja un prātoja, un sprieda tā:
«Zēns pie pirmās izdevības aizbēgs no rupjā tēviņa, kas uzdodas par viņa tēvu, Vai viņš gan griezīsies atpakaļ uz Londonu vecajā dzīvoklī? Nēl To viņš nedarīs, jo baidīsies, ka to nenoķer. Ko tad viņš iesāks? Tā kā viņam visā pasaulē nav ne drauga, ne aizstāvja kā vienīgi Mailss Hen-
dons, tad viņš, protams, centīsies uzmeklēt savu draugu, ja vien viņam tādā gadījumā nenāktos griezties atpakaļ uz Londonu un no jauna doties briesmās. Tāpēc viņš katrā ziņā steigsies uz Hendon-Holu cerībā tur atrast Hendonu, zinot, ka tas taisās doties uz mājām. Jā, skaidra lieta — Sautverkā velti laiku nekavējot, vajadzēs cauri Kentai tūdaļ doties uz Manksholmu, ceļā labi pārmeklēt mežus un visur apjautāties pēc zēna.»
Tagad atgriezīsimies pie nozudušā mazā karaļa.
Vazaņķis, kas, pēc viesnīcas apkalpotāja nostāsta, «pielēca klāt» jaunajam puisim un karalim, īstenībā viņiem vis negāja līdzi, bet sekoja tiem pa pēdām, ne vārda nerunādams. Kreisā roka viņam bija pārsieta un karājās saitē un kreisā acs pārklāta ar lielu, zaļu plāksteri. Ejot viņš mazliet kliboja un atspiedās uz lielas ozola rungas. Jaunais puisis izveda karali ar līkumu cauri Sautverkai, pamazām nogriezdamies uz lielceļa pusi. Karalis sāka protestēt, teikdams, ka tālāk neiešot, ka Hendonam pieklājoties uzmeklēt viņu, nevis viņam Hendonu, ka tādu rupjību viņš necietīšot, un jau gribēja apstāties. Tad jaunais puisis teica:
— Tu gribi palikt te, kad tavs draugs guļ mežā ievainots? Labi, lai notiek, kā tu gribi!
Karalis uzreiz sāka runāt citādi.
— Ievainots? — viņš iesaucās. — Kas iedrošinājies to darīt? Nu, viss viens. Ved, ved mani! Ātrāk, es tev saku! Vai tev kājas ar svinu pielietas? Tātad viņš ir ievainots! Nu, vainīgais saņems sodu, kaut arī viņš būtu vai hercoga dēls!
Līdz mežam vēl bija diezgan tālu, bet viņi šo gabalu nogāja ātri. Jaunais puisis, palūkojies visapkārt, atrada zemē iedurtu zaru ar klāt piesietu lupatiņu un veda karali mežā. Zemē vietu vietām bija sadurti tādi paši zari, kas acīmredzot rādīja ceļu. Pēdīgi viņi nonāca līdz laukmalai, kur atradās nodegušas fermas drupas un turpat tuvumā atstāts pa pusei sagruvis šķūnis. Nekur nemanīja dzīvības zīmes, visapkārt valdīja pilnīgs klusums. Puisis iegāja šķūnī, karalis steidzīgi sekoja viņam pa pēdām, bet arī te nebija neviena cilvēka. Karalis izbrīnījies aizdomīgi paskatījās uz svešo un jautāja:
— Kur tad viņš ir?
Atbildes vietā atskanēja zobgalīgi smiekli. Karalis kjuva nikns, paķēra pagali un gribēja ar to mest svešajam, bet tajā brīdī viņam pie auss ņirdzīgi iesmējās kāds cits. Tas bija klibais vazaņķis, kas visu laiku viņiem notālēm bija sekojis. Karalis, pret viņu pagriezies, dusmīgi jautāja:
— Kas tu tāds esi? Ko tu te meklē?
— Beidz aušoties un apmierinies! — klaidonis teica. — Es neesmu nemaz tik labi pārģērbies. Kam tu gribēsi iestāstīt, ka miesīga tēva vairs nepazīsti?
— Tu man neesi nekāds tēvs. Es tevi nepazīstu. Es esmu karalis. Ja esi kaut kur paslēpis manu kalpu, tad uzmeklē viņu un atdod man, citādi tu savu nedarbu rūgti nožēlosi.
Džons Kentijs atbildēja stingrā balsī un ar uzsvaru:
— Skaidra lieta, ka tu esi traks, un man nav nekāda prieka tevi dauzīt, bet, ja tu mani uz to spiedīsi, tad man gribot negribot būs tevi jānosukā. Tava pļāpāšana neko nevar kaitēt šeit, kur neviens tavas muļķības nevēro, bet mācies turēt muti, lai tava muldēšana mums nekaitē jaunajā vietā, kur mēs dzīvosim. Esmu nositis cilvēku un vairs nevaru palikt agrākajā mītnē. Arī tevi tur netstāšu, jo man vajag tavas palīdzības. Drošības pēc es pārmainīju uzvārdu — tagad mani sauc Džons Hobss un tevi — Džeks; liec to labi vērā. Tagad pasaki man — kur tava māte un māsas? Viņas nebija atnākušas norunātajā vietā, — varbūt tev zināms, kur viņas atrodas?
— Neapgrūtini mani ar tādām mīklām! — karalis drūmi atcirta. — Mana māte ir mirusi, un māsas dzīvo pilī.
Puisim atkal paspruka rupji smiekli, un karalis jau gribēja mesties viņam virsū, bet Kentijs jeb Hobss, kā viņš- tagad saucās, šo savaldīja, teikdams:
— Esi rāms, Hugo, nekaitini viņu! Viņš ir prātā jucis, un tu viņu vēl ķircini. Apsēdies, Džek, un apmierinies; es tev tūliņ došu ēst.
Hobss un Hugo sāka klusi sarunāties, bet karalis, gribēdams izvairīties no šīs nepatīkamās sabiedrības, nogāja vistālākajā šķūņa kaktā. Te bija patumšs un uz klona pēdas biezumā sasviesti salmi. Tā kā nebija segas, ar ko apsegties, tad karalis ielīda salmos un drīz iegrima domās. Viņš bija izcietis daudz sāpju un pārestību, bet tas viss likās niecīgs un no- bāla salīdzinājumā ar lielajām sāpēm par tēva nāvi. Henrija VIII vārds visiem pasaulē lika nodrebēt; to dzirdot, ikviens atcerējās briesmoni, kura elpa dvesa iznīcību un kura roka prata tikai sodīt un uz nāvi notiesāt. Bet zēnam ar šo vārdu •saistījās vienīgi patīkamas atmiņas, un tēva tēls, ko viņš glabāja sirdī, izdvesa vienīgi mīlu un glāstus. Viņš atcerējās daudzās sirsnīgās sarunas ar tēvu, ar maigumu kavējās pie šīm ainām, un pār vaigiem plūstošās asaras liecināja, cik viņa bēdas dzijas un patiesas. Novakarē zēns, no visa pārciestā nogurdināts, pamazām ieslīga mierīgā, veselīgā miegā.
Krietni vēlāk — viņš nevarēja pateikt, cik laika pagājis, — pusnomodā, guļot vēl aizvērtām acīm, viņš nesaprata, kur atrodas un kas ar viņu noticis, kad izdzirda lietus pilienus vienmuļi čabinām uz jumta. Uzreiz viņam kļuva tik labi un viegli ap sirdi, bet jau nākošajā brīdī šo patīkamo sajūtu rupji pārtrauca spiedzīgas balsis un aizsmakuši, rupji smiekli. Nepatīkami pārsteigts, viņš izbāza galvu no salmiem paskatīties, kas tur notiek, un ieraudzīja riebīgu un nepatīkamu ainu. Šķūņa otrā galā uz klona kvēloja ugunskurs; tam apkārt baigā, sārtā apgaismojumā uz zemes izstiepušies zvilnēja un tupēja abēja dzimuma noskranduši vazaņķi un klaidoņi, kādus tas pat sapnī nebija redzējis, ne arī par tādiem lasījis. Tur bija spēcīgi, drukni vīri appūstām, brūnām sejām, gariem matiem, tērpušies ērmotos drēbju kankaros; bija tikpat skrandaini pusaudži rupjām, lopiskām sejām; bija ubagi ar plāksteriem aizlipinātām un saitēm aizsietām acīm, kuri uzdevās par akliem; bija kropļi ar koka stumbeņiem un kruķiem, slimnieki ar pūžņojošām brūcēm, kas rēgojās caur nevīžīgi apsietām lupatām; bija aizdomīga izskata klejojošs pārdevējs ar grozu, nažu trinējs, skārdnieks, bārddzinis — ikviens ar savu amata rīku. Bija dažas pavisam jauniņas meitenes, citas — spēka briedumā; bija arī vecas, grumbu izvagotām sejām, līdzīgas raganām. Visi brēca, trokšņoja, neķītri lamājās; viss bars bija netīrs un galīgi noskrandis. Te bija arī trīs kusli bērniņi vāšu krevelēm pārklātām sejām un pāris liesu, izkāmējušu suņu ar saitēm kaklā; šie pēdējie vadāja neredzīgos.
Bija iestājusies nakts, dzīres patlaban beidzās, sākās uzdzīve. Degvīna kanna staigāja no rokas rokā. Atskanēja vienbalsīgs sauciens:
— Dziesmu! Dziesmu! Sikspārni, Dik un Klibiķi, padziediet!
Viens no aklajiem piecēlās kājās un iesāka ar to, ka vis- 1 pirms noplēsa un nometa zemē plāksterus, ar kuriem bija j aizlipinātas viņa pilnīgi veselās acis, tāpat arī uz krūtīm pa- ; kārto uzrakstu, kas aizgrābjošos vārdos pauda par neredzīgā I nelaimes cēloņiem. Klibiķis atbrīvojās no sava koka stumbeņa j un ar abām pilnīgi veselām kājām nostājās biedram blakus, ļ Tad abi sāka rēkt neķītru zagļu dziesmu. Katra panta beigas i visi klātesošie korī atkārtoja.
Pie pēdējā panta iereibušā bara sajūsma bija sasniegusi tādu pakāpi, ka bauroja bez izņēmuma visi un sāka vilkt dziesmu atkal no gala. Šķūnī bija tik negants troksnis, ka pat griesti līgojās.
Nu paliec sveika, pajumte, iMēs rītu nebūsim vairs še. Un apņems miegs tad dziļš un ilgs, Kad bende mūs pie kāķa vilks. Un naktīs karātavas sliesies, Tad bendes, mantu dalot, smiesies. Vēl ilgi mūsu kauli balos Gan vasarā, gan ziemas salos.[13]
Pēc tam sākās sarunas — ne vairs pusvārdiem un izteicieniem zagļu žargonā, ko lieto tikai gadījumos, kad jābaidās, ka svešas ausis varētu noklausīties. No sarunas varēja noskārst, ka Džons Hobss te nav svešinieks, bet jau agrāk pazīstams.
Visi uzstāja, lai pastāsta, kā viņam klājies pēdējā laikā, un, kad viņš paziņoja, ka nevilšus nositis cilvēku, visiem tas patika, bet, kad viņš piebilda, ka nosistais bijis priesteris, klausītāji sāka aplaudēt un viņam bija jāsadzer ar visiem. Vecie paziņas viņu trokšņaini apsveica, jaunie bija lepni, ka var spiest viņam roku. Viņam jautāja, kur tas bijis tik ilgi, jo vairāk mēnešu nav rādījies.
— Londona ir labāka par laukiem, un tur var drošāk dzīvot. Pēdējos gados likumi kļuvuši ļoti stingri un tos pārliecīgi centīgi izpilda. Ja nebūtu gadījusies šī ķibele, es būtu palicis turpat. Es biju apņēmies dzīvot Londonā un nekad nelīst ara uz laukiem, bet nu šis gadījums manu nodomu izjauca.
Viņš no savas puses jautāja, cik liela tagad banda. Vadonis, saukts Bandīts, atbildēja:
— Divdesmit piecas krietnas aitādas, skrūvbeņķi, vīles, dūres, ķoču pinēji un dažādas citas lielas un mazas zivis.1 Lielākā daļa no viņiem ir tepat, pārējie pa ziemas ce]u izgāja uz austrumiem. Gaismai austot, arī mēs dosimies viņiem pakaļ.
— Es godājamās publikas vidū neredzu Venu. Kur viņš atrodas?
— Nabaga puika, viņš tagad ellē rij verdošu sēru, kas viņa izsmalcinātajai garšai gan par karstu. Iznāca sadursme, un viņš tika nosists nesen, vasaras vidū.
— Bēdīgi to dzirdēt, Vens bija spējīgs un drošsirdīgs zēns.
— Tas ir tiesa! Melnā Besa, viņa fida, vēl turas pie mums, tikai patlaban viņas te nav — aizgāja uz austrumiem. Glīta meiča, prot smalki uzvesties un kārtīga: neviens viņu nav redzējis piedzērušu biežāk par četrām reizēm nedēļā.
— Viņa vienmēr ir bijusi kārtīga, es labi atceros, — zelta skuķe, uzslavas vērta! Viņas māte šajā ziņā bija izlaidīgāka un ne tik izvēlīga. Tā bija neganta, pikta vecene, bet gudra gan, otru tādu vajadzēja pameklēt.
— Tā jau bija viņas nelaime. Tā kā viņa prata zīlēt un vispār pareģot nākotni, tad viņu izdaudzināja par raganu. Par to viņu nosodīja un, kā likums paredz, cepināja uz lēnas uguns. Mani gluži aizgrāba viņas vīrišķība, viņa tik droši skatījās nāvei acīs. Līdz pēdējam mirklim viņa lamāja un lādēja saskrējušos ļaudis, kas atplestām mutēm noskatījās, kamēr uguns tai laizīja seju un ap veco galvu jau svila sirmo matu šķipsnas. Un kā viņa prata lādēties! Nu, vari nodzīvot kaut tūkstoš gadu, ir tad nedabūsi dzirdēt tādu muti! Zēl gan, viņas māksla aizgāja kapā kopā ar viņu! Tas, ko mēs mūsu dienās dzirdam, ir tikai vājš un neizdevies atdarinājums. īstu lamāšanos pratēju tagad vairs nav.
Bandīts nopūtās. Arī klausītāji līdzjūtīgi nopūtās; brītiņu visi bija tādi kā noskumuši, jo arī šādiem norūdītiem likteņa
pabērniem jūtas nav svešas. Retumis, atsevišķos gadījumos, arī viņiem uznāk īsi bēdu mirkļi, kā, piemēram, šoreiz, kad jānožēlo talanta un mākslas izmiršana. Taču krietns malks no krūzes, kas atkal no rokas rokā apstaigāja visu sabiedrību, apbēdinātos drīz uzjautrināja.
— Bet cits neviens no mūsu draugiem taču nav iegāzies? — Hobss jautāja.
— Daži tomēr. Sevišķi jaunie, sīkie rentnieki, kuri palikuši bez pajumta un maizes kumosa, kad viņiem atņēma fermas, lai tās pārvērstu aitu ganībās. Viņi sāka ubagot, par to viņus, līdz jostasvietai kailus izģērbtus, piesēja pie ratiem un sita ar pletnēm līdz asinīm, tad pieķēdēja pie bluķiem un pēra. Vaļā palaisti, viņi ubagoja atkal, viņus atkal sita ar pletnēm un nogrieza vienu ausi; par trešo mēģinājumu ubagot — jo ko lai viņi, nabaga velni, citu iesāktu? — viņiem iezīmēja vaigu ar nokarsētu dzelzi un pārdeva verdzībā. Viņi aizbēga, tos noķēra un pakāra. īss stāsts ar ašām beigām. Arī citi mūsējie cietuši, tomēr ne tik smagi. Piecelieties, Jokeli, Bērns un Hodž, parādiet savus izrotājumus!
Sauktie piecēlās kājās, novilka skrandas un rādīja savas kailās muguras — vienās rievās no aizdzijušām pātagas cirstām rētām. Viens atbīdīja matus atpakaļ un rādīja vietu, kur kādreiz atradusies kreisā auss; otrs rādīja plecā iededzinātu burtu «S» un sakropļotu ausi; trešais sacīja:
— Mani sauc par Jokeli. Es reiz biju pārticis fermeris, man bija reiz mīļa sieva un bērni. Tagad viss ir pārmainījies: ne vairs darba, ne stāvokļa; sieva un bērni miruši. Varbūt viņi atrodas debesīs, varbūt citā vietā; bet lai slavēts dievs, ka viņi vairs nav Anglijā! Mana labā māte, krietna vecenīte, rokas klēpī neturēja, bet rūpīgi kopa slimniekus, lai nopelnītu maizi sev un bērnubērniem. Viens no viņas koptajiem slimniekiem nomira, ārsti nezināja pateikt, ar ko viņš miris, — un manu māti sadedzināja uz sārta kā raganu. Bērniņi skatījās un raudāja. Ko teikt, angļu likumi! … Paceliet kausus visi reizē! … Iedzersim par godu žēlīgajiem angļu likumiem, kas viņu atpestīja no angļu elles! Paldies, brāļi, paldies jums visiem! Sākām abi ar sievu iet no mājas uz māju, lūgdamies dāvanas un vilkdami līdzi savus izsalkušos bērnus. Bet izsalkumu Anglijā uzskata par noziegumu, un mūs tvarstīja trijās pilsētās. Iedzersim vēlreiz par godu žēlīgajiem
angļu likumiem! Pletnes ātri izsūca manai Mērijai asinis un paātrināja viņas atbrīvošanas dienu! Viņa nu guļ kapsētā un nezina vairs ne bēdu, ne apsmiekla. Bet bērniņi — nu, protama lieta, kamēr mani ar pātagām trenkāja no vienas pilsētas uz otru, — tikmēr viņi nobeidzās bada nāvē. Iedzersim, brāļi, tikai vienu pašu malku bērnu piemiņai, kuri nevienam netika darījuši nekā ļauna! Es atkal sāku pārtikt no ubagošanas — lūdzos sausas maizes garoziņu, bet saņēmu bluķi un zaudēju vienu ausi; redziet, te vēl palikusi sakne. Sāku atkal to pašu — otrās auss bēdīgās atliekas man to atgādina. Kad es tomēr vēl nelikos mierā, mani pēdīgi pārdeva verdzībā, — man te uz vaiga zem šī traipa atrodas zīme. Ja traipu nomazgātu, jūs redzētu sarkanu «S», iededzinātu ar nokarsētu dzelzi. Vergs![14] Vai jūs saprotat šo vārdu? Angļu vergs, te viņš stāv jūsu priekšā. Es no sava saimnieka aizbēgu un, ja mani noķers, tikšu pakārts! Lai nolādēta zeme, kas izgudrojusi tādus likumus!
No tumšā kakta atskanēja skaļa, augsta balss:
— Tu netiksi pakārts! No šīs dienas sākot, šis likums tiek atcelts!
Visi pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss, un ieraudzīja ātri tuvojamies kankaros tērpto mazā karaļa stāvu. Kad mazais pilnīgi iznāca gismā, viņu no visām pusēm apbēra jautājumiem:
— Kas tas tāds? Kas tu tāds esi, puišel?
Zēns droši nostājās visu pārsteigto un jautājošo acu priekšā un atbildēja ar karalisku cieņu:
— Es esmu Edvards, Anglijas karalis!
Atskanēja mežonīgi smiekli, kuros dzirdēja gan zobgalību, gan sajūsmu, — šis joks bija ārkārtīgi uzjautrinošs. Līdz sirds dziļumiem apvainotais karalis skarbi iesaucās:
— Ak jūs, rupjie blandoņas, vai tā ir jūsu pateicība par manu karalisko žēlastību?!
Viņš tos bāra niknā balsī, uztraukti žestikulēdams, bet viņa vārdus apslāpēja skaļu smieklu brāzma un izsmējīgi saucieni. Džons Hobss vairākas reizes mēģināja pārkliegt satracināto baru, un pēdīgi tas viņam arī izdevās:
— Brāļi, tas ir mans dēls, sapņotājs, muļķītis, prātā jucis, — nepiegrieziet viņam vērības; viņš iedomājies, ka ir karalis.
— Es esmu karalis, — Edvards griezās pie viņa, — un arī tu savā laikā par to pārliecināsies. Tu atzinies, ka nositi cilvēku, par to tevi vilks uz karātavām.
— Tu taisies mani nodot? Tu? Es pats savām rokām tevi nožņaugšu … es tevi…
— Lēnāk, lēnāk! — viņu pārtrauca stiprais Bandīts, bandas vadonis, laikā iejaukdamies, lai zēnu glābtu. Savu varu viņš parādīja, ar vienu dūres triecienu nogāzdams Hobsu zemē, un sacīja: — Tu, kā liekas, necieni ne karaļus, ne bandītus. Ja tu vēlreiz mūsu klātbūtnē aizmirsīsies, tad es pats tevi pakāršu pie pirmā koka zara!
Pēc tam viņš griezās pie karaļa:
— Bet tu, mazais, nedraudi biedriem un pievaldi mēli, nestāsti par viņiem nekā slikta! Paliec vien par karali, bet lai nevienam ar to netiek pāri darīts! Un, citiem dzirdot, tā vis sevi nedēvē, kā nupat darīji, jo tā ir valsts nodevība. Mēs varbūt vienā otrā lietā nedarām tā, kā tas pienāktos, bet starp mums nav neviena nelieša, kas būtu spējīgs savam karalim kļūt neuzticīgs; mēs visi viņu mīlam un ar sirdi un dvēseli esam viņam padevīgi. Tu tūliņ redzēsi, ka es runāju taisnību. Nu, brāļi, sauksim visi reizē: lai dzīvo Anglijas karalis Edvards Sestais!
— Lai dzīvo Anglijas karalis Edvards Sestais! — raibais pūlis atbildēja tik pērkondārdoši, ka pussagruvušais šķūnis salīgojās. Mazā karaļa seja uz mirkli atplauka priekā, viņš mazliet nolieca galvu un vienkārši, bet ar cieņu atteica:
— Es tev pateicos, mana labā tauta!
Sī negaidītā atbilde visus lieliski uzjautrināja; vazaņķi vai krampjus dabūja aiz smiekliem. Kad viņi pēdīgi mazliet aprima, Bandīts noteica labsirdīgi, bet stingri:
— Atmet to, zēn! Tas nav ne gudri, ne teicami. Ja jau tu savai fantāzijai gribi dot vaļu, tad izdomā sev citu titulu!
Skārdnieks, no smiekliem vai plīsdams, iebrēcās:
— Fu-Fu I, stulbeņu karalis!
Tituls uzreiz visiem iepatikās, un visas rīkles to atkārtoja. Bars auroja:
— Lai dzīvo stulbeņu karalis Fu-Fu I!
Sos vārdus pavadīja ūvināšana, ņaudēšana, svilpieni, smiekli.
— Velciet viņu šurp, kronēsim viņu!
— Uzlieciet uz pleciem karalisko mēteli!
— Rokā ielieciet scepteri!
— Lai sēžas uz troņa!
Sādi un līdzīgi izsaucieni bira no visām pusēm, un nabaga upuris nedabūja ne apskatīties, kad viņam uzmauca galvā skārda kastroli, ietina viņu lupatu segā, uzcēla uz mucas un sceptera vietā iespieda viņam rokā skārdnieka lodē- jamo cauruli. Tad visi nokrita viņa priekšā ceļos un vienā balsī vaimanāja un brēca, izlikdamies, ka ar noskrandušiem, netīriem priekšautiem un piedurknēm slauka iedomātas asaras.
— Apžēlojies par mums, labais karali!
— Nemīdi kājām nabaga tārpiņus, kas lūdzas žēlastības, augstais valdniek!
— Apžēlojies par saviem vergiem un iepriecini viņus ar karalisku spērienu!
— Iepriecini un sasildi mūs tu, kvēlošā saule uz troņa!
— Iesvēti šo zemi ar savas kājas pieskārienu, lai apēdam šos dubļus un arī kļūstam par augstdzimušiem cilvēkiem!
— Parādi godu un uzspļauj mums, ak, kungs un karali; un mūsu bērnubērni būs lepni un laimīgi, atceroties tavu karalisko žēlastību!
Par visiem pārākais bija skārdnieks, jaunā titula izgudrotājs. Viņš pierāpās uz ceļiem pie mucas un izlikās, it kā taisītos karalim skūpstīt kāju, bet karalis viņu ar kāju nikni atgrūda nost. Tad tas pēc kārtas gāja pie visiem un lūdzās, lai dodot viņam lupatu, ar ko apsiet to vietu, kur karaļa kāja pieskārusies, jo pēc tāda goda to vairs nedrīkstot skart skarbais āra gaiss. Tagad viņš būšot bagāts, jo visiem rādīšot šo vietu un par skatīšanos ņemšot simt šiliņu no cilvēka. Viņš izskatījās tik smieklīgs un visus tā smīdināja, ka banda nevarēja no viņa ne acu novērst.
Mazā karaļa acīs iezagās kauna un dusmu asaras un sirdī kā asmens griezās doma:
«Ja es viņus būtu smagi apvainojis, ļaunāk viņi nevarētu pret mani izturēties, bet es taču solīju viņus žēlot, — un, lūk, kā viņi man par to pateicās!»