Otrā rītā mazā gaismiņā viss bars bija kājās un devās ceļā. Zemu virs galvas savilkās tumši mākoņi, zeme bija slapja un slidena, gaisā jau varēja manīt ziemas auksto elpu. Jautrība bija zudusi, daži klaidoņi drūmi klusēja, citi bija dusmīgi un untumaini, neviens nevarēja lielīties ar labu garastāvokli, un visiem gribējās iedzert uz paģirām.
Bandīts nodeva Džeku Hugo ziņā, iepriekš pateicis dažus īsus norādījumus. Džonam Kentijam viņš pavēlēja turēties sāņus un likt zēnu mierā, bet Hugo tika nobrīdināts, lai ar to neapietas pārāk rupji.
Vēlāk laiks kļuva siltāks un padebeši it kā pacēlās augstāk. Klaidoņi vairs netrīcēja no aukstuma, un viņu garastāvoklis uzlabojās. Pamazām viņi kļuva jautrāki, zobojās cits par citu un aizskāra garāmgājējus. Tas nozīmēja, ka viņos atkal atgriezies dzīvesprieks. Cilvēki acīmredzot baidījās no viņiem, jo grieza ceļu un pacietīgi panesa rupjos jokus un zobgalības, neiedrošinādamies atbildēt ar to pašu. Klaidoņi norāva no žogiem izžautos veļas gabalus un nesa projām, dažreiz pat īpašniekiem redzot, pēdējie ne tikai nekā neteica, bet bija pat it kā pateicīgi, ka arī žogi nav paņemti.
Drīz viss bars ielauzās pie nabadzīga fermera un ierīkojās tur kā savās mājās, kamēr aiz bailēm trīcošais fermeris ar mājiniekiem tukšoja pieliekamo kambari, lai pagatavotu viesiem brokastis. Kad fermera sieva ar meitām pienesa ēdienu, klaidoņi kutināja viņas zem zoda, laida vaļā par viņām rupjus jokus, savas aizskarošās asprātības pavadīdami zirgu zviegšanai līdzīgiem smiekliem. Viņi apmētāja fermeri un viņa dēlus ar kauliem un dārzeņiem, bet šie vairāk nekā neuzdrošinājās darīt kā vairīties, un klaidoņi trokšņodami sita plaukstas, ja metiens ķēra mērķi. Galu galā viņi vienai no saimnieka meitām notriepa galvu ar sviestu, tāpēc ka tā bija iebildusi pret viņu rupjībām. Aizejot viņi draudēja atnākt atkal un nodedzināt māju ar visiem saimniekiem, ja tie iedrošinātos ziņot valdības iestādēm par viņu pārgalvībām.
Ap pusdienas laiku pēc ilga un nogurdinoša gājiena banda apmetās žogmalā kāda prāva ciema apkaimē. Nolēma stundu atpūsties, un vazaņķi izklīda, lai ienāktu ciemā vienā laikā no dažādām pusēm un katrs ķertos pie sava amata; Džeku raidīja kopā ar Hugo. Kādu brīdi viņi klaiņoja pa ielu, un pēdīgi Hugo, neatrazdams izdevības, kur pielietot savu mākslu, sacīja:
— Ir gan nabadzīgs ciems, te pat nav ko nočiept. Vajadzēs likties uz ubagošanu.
— Ubagot? Nē, to gan ne! Ubago, ja tas ir tavs amats, bet es gan to nedarīšu! — karalis atbildēja.
— Tu neubagosi? — Hugo iesaucās un uzskatīja karali no brīnumiem plati ieplestām acīm. — Tad saki man, lūdzams, —< no kura laika tu tā esi pārmainījies?
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Ko gribu teikt? Tu taču visu savu mūžu esi ubagojis Londonas ielās.
— Es? Tu esi idiots un vairāk nekas!…
— Savus glaimus labāk pataupi citai reizei! Tavs tēvs taču saka, ka tu jau no agras bērnības ubagojot. Varbūt viņš melo? Varbūt tev būtu tik daudz nekaunības apgalvot, ka viņš melo? — Hugo viņu ķircināja.
— Jā, tas, ko tu sauc par manu tēvu, melo.
— Nu kā tev neapnīk visu laiku jokoties un izlikties par vājprātīgu, draugs? Var jau arī kādreiz pajokot, bet nevajag ar to sev kaitēt. Ja es viņam to pateikšu, viņš tev dzīvam noraus ādu pār acīm.
— Nepūlies, es pats viņam to pateikšu.
— Man patīk tava drošsirdība, nudien patīk. Bet gudri gan tu nespried. Jau tā dabūjam diezgan sitienu un grūdienu, un nemaz nevajadzētu pašiem tos tīši pavairot. Bet pietiks par šo lietu! Es ticu tavam tēvam. Es nešaubos, ka viņš prot melot; nešaubos par to, ka viņš pie gadījuma arī melo, — pat labākie no mums to dara. Bet šoreiz nebija nekādas vajadzības melot. Gudrs cilvēks velti nelieto tādu brangu līdzekli kā mēli. Nu, diezgan! Ja esi apņēmies vairs neubagot, ar ko tad nodarbosimies? Vai iesim virtuvēs zagt?
— Beidz jel runāt tādas muļķības! — karalis nepacietīgi teica. — Man jau ir apnicis tevī klausīties.
Tagad pienāca Hugo reize sadusmoties.
— Nu, tad paklausies, draugs! Tu negribi zagt, negribi ari ubagot, lai notiek. Es pateikšu, kas tev būs jādara. Es ubagošu, bet tu man palīdzēsi krāpt godīgus muļķus. Iedrošinies tikai atteikties!
Karalis nicinoši uz viņu paskatījās un gribēja kaut ko atcirst pretim, bet Hugo viņu pārtrauca:
— Tss!… Redz, kur nāk labsirdīgs cilvēks, cik no sejas var spriest. Es tūliņ nokritīšu zemē ar krītamo kaiti. Kad nācējs pieskries man klāt, tu sāc gaudot, krīti ceļos, izliecies, ka raudi, un vaimanā tā, it kā paši velni tevi plosītu gabalos. Un saki tā: «Ak, ser, tas ir mans nabaga cietējs brālis, un mums nav neviena drauga. Dieva vārdā jūs lūdzu — apžēlojieties par slimu, pamestu, nelaimīgu nabadziņu! Dodiet no savas pārpilnības kādu pensu dieva nosodītam, postā nokļuvušam cilvēkam!» Ievēro: nebeidz kaukt un vaimanāt, kamēr nebūsi viņam izvīlis pensu! Citādi — sargies!
Un Hugo tūliņ sāka vaidēt, vaimanāt un, acis pārbolījis, griezās riņķī. Kad svešinieks bija pienācis jau tuvu, Hugo iekliegdamies nokrita zemē un svaidījās, kārpījās pa dubļiem kā grūtā krītamā kaitē.
— Vai manu dieniņu! — labsirdīgais garāmgājējs iesaucās. — Nabadziņš, kā viņš mokās! Pagaidi, es tev palīdzēšu piecelties.
— Ai nē, labais ser, klāt gan man neķerieties! Lai dievs jūs svētī, — es ciešu vislielākās mokas, ja, slimībai uznākot, mani kāds aizskar. Mans brālis jūsu žēlastībai izstāstīs, kas ar mani notiek, kad man uznāk krampji. Dodiet man pensu, labais ser, vienu pensu, lai varu nopirkt ko ieēst, un atstājiet mani vienu manās mokās!
— Vienu pensu!' Es tev došu veselus trīs, nabaga mocekli! — un svešinieks sāka ar nervozu skubu rakņāties pa kabatu, lai sadabūtu naudu. — Te tev būs, mīļais, ņem un tērē vesels! Panāc šurp, puisīt, palīdzi man tavu slimo brāli ienest tajā namā tur …
— Viņš nemaz nav mans brālis … — karalis viņu pārtrauca.
— Kā tā? Nav brālis?
— Vai dzirdat? — Hugo iestenējās un, zobus griezdams, atskatījās uz karali. — Viņš atsakās no miesīga brāļa, kas jau ar vienu kāju stāv kapa malā!
— Ja viņš tavs brālis, tad tev patiesi ir cieta sirds, zēnf Kaunies! Viņš taču nevar pakustināt ne roku, ne kāju! Ja viņš- nav tev brālis, kas tad viņš ir?
— Ubags un zaglis! Viņš paņēma no tevis naudu un nemanot iztukšoja ari tavas kabatas. Ja gribi darīt brīnumus un viņu izārstēt, tad liec savam spieķim palēkāt pa viņa muguru — tās citas lietas atstāj dieva ziņā!
Bet Hugo negaidīja uz brīnumiem. Vienā mirklī viņš uzlēca kājās un drāzās projām kā vējš, bet svešinieks dzinās viņam pakaļ, kliegdams visā rīklē. Karalis laimīgs, ka pats izglābies, devās uz otru pusi un nemitējās skriet, kamēr nebija nonācis drošībā. Viņš nogriezās pa pirmo ceļu, kas gadījās priekšā, un drīz ciems atradās tālu aiz muguras. Vairākas stundas viņš gāja bez atpūtas, cik ātri vien jaudāja, ik mirkli bailīgi atskatīdamies, vai viņam kāds nedzenas pakaļ; pēdīgi viņa bailes aprima, un viņu pārņēma patīkama drošības sajūta. Tikai tagad viņš juta, ka ir izsalcis un ļoti piekusis. Viņš iegāja tuvējā fermā, bet viņam neļāva ne muti atvērt un rupji izdzina ārā. Apģērbs deva sliktu liecību par viņu.
Sadusmots un apkaunots viņš gāja tālāk, apņēmies nedot iemesla pret sevi tā izturēties. Bet izsalkums ir stiprāks par lepnumu, un ap vakara laiku viņš vēlreiz mēģināja iegriezties kādā fermā. Te viņu uzņēma vēl ļaunāk nekā pirmoreiz: izlamāja un draudēja apcietināt kā klaidoni, ja viņš uz pēdām ne- vākšoties projām.
Uznāca tumša un auksta nakts, bet karalis noberztām kājām lēni vilkās uz priekšu. Gribot negribot vajadzēja iet bez atpūtas, jo, tiklīdz viņš apsēdās, aukstums spiedās līdz pat kauliem. Uzņemtie iespaidi un viss, ko viņš dabūja izbaud;t, nakts tumsā klīstot pa vientuļiem ceļiem un laukiem, bija viņam kas jauns un neparasts. Brīžiem viņš dzirdēja balsis, tās tuvojās, pagāja garām un izdzisa nakts klusumā, un, tā kā viņš runātājus pašus nevarēja saskatīt, bet redzēja tikai kustamies neskaidrus bezveida tēlus kā rēgus, viņam kļuva baigi, un viņš bieži notrīcēja. Tik tikko jaušami, vārgi un neskaidri iešķindējās aitu zvārgulīši; pamirdzēja gaisma, tā likās lielā tālumā, gandrīz kā no citas pasaules; kopā ar nakts vēju joņiem atplūda govju maurošana — neizsakāmi sērīga; laiku pa laikam pāri bezgalīgajiem laukiem un mežiem atplūda žēlas suņa gaudas. Visas šīs skaņas nāca no tālienes, un mazajam karalim likās, ka visa dzīve un rosme atrodas bezgala tālu, ka viņš vientulis maldās neizmērojamā tuksnesī.
Viņš gāja streipuļodams, pilnīgi atrazdamies šo svešo iespaidu drūmajā varā, laiku pa laikam notrīcot, kad virs galvas iečabējās sausas lapas — tas izklausījās kā klusi čuksti. Karalis gāja un gāja, līdz beidzot tīri negaidot ieraudzīja pavisam tuvu nespodru vējluktura gaismu. Viņš atkāpās atpakaļ ēnā un nogaidīja. Vējlukturis stāvēja pie vaļējām šķūņa durvīm, karalis! gaidīja labu brīdi — ne skaņas, ne troksnīša. Mierā stāvot, karalis tā nosala, un viesmīlīgais šķūnis likās tik vilinošs, ka pēdīgi viņš nolēma riskēt un doties iekšā. Ātri un zaglīgi viņš iešmauca šķūnī, bet tikko bija pāri slieksnim, kad izdzirda aiz sevis balsis. Karalis žigli aizlīda aiz kādas mucas un notupās.
Divi fermas strādnieki ienāca ar visu vējlukturi un sarunādamies ķērās pie darba. Kamēr viņi staigāja ar vējlukturi, karalis pasteidzās apskatīt šķūņa iekšpusi, un, pamanījis šķūņa otrā galā tādu kā lielu aizgaldu, viņš nolēma pārcelties uz turieni, tiklīdz būs palicis viens. Viņš arī ievēroja vietu apmēram pusceļā līdz aizgaldam, kur gulēja kaudzē sakrautas zirgsegas; tās viņš nolēma šonakt izlietot Anglijas tronim par labu.
Darbu beiguši, strādnieki aizgāja un aizslēdza aiz sevis durvis, arī vējlukturi viņi paņēma līdzi. Karalis, no aukstuma trīcēdams, pasteidzās uzmeklēt zirgsegas, cik ātri vien tumsā bija iespējams, paķēra tik daudz, cik spēja panest, un laimīgi nokļuva līdz aizgaldam. No divām segām viņš sev uztaisīja guļvietu, ar pārējām divām apsedzās. Tagad viņš jutās apmierināts, lai gan zirgsegas bija vecas un plānas un sildīja maz, turklāt tās stipri smirdēja pēc zirgu sviedriem.
Nelūkojoties uz izsalkumu un aukstumu, karalis tomēr jutās miegains. Nogurums beidzot pārvarēja, un viņš iesnaudās, iegrimdams pusnemaņā. Bet taisni tajā brīdī, kad viņš taisījās iemigt, viņš manīja lēnu pieskārienu. Miegu uzreiz atņēma kā ar roku, karalim aiz pārbīļa aizrāvās elpa. No aukstā, noslēpumainā pieskāriena nakts tumsā viņam sirds gandrīz mitējās pukstēt. Viņš gulēja nekustēdamies un klausījās, tik tikko elpojot; gaidīja, kā liekas, ļoti ilgi, vai kaut kas atkal nepakustēsies, bet blakus nekas nekustēja, nedzirdēja arī ne skaņas. Beidzot viņš atkal laidās snaudā, kad pēkšņi no jauna juta noslēpumaino pieskārienu. Tas bija šausmīgi — šī mēmā, neredzamā «kaut^kā» vieglais pieskāriens! Zēnu sagrāba ārprātīgas bailes. Ko nu darīt? Tas bija jautājums, uz kuru viņš nekā nevarēja atbildēt. Vai atstāt šo puslīdz ērto guļvietu un bēgt no nezināmām šausmām? Bet uz kurieni tad varēja bēgt? No šķūņa tā kā tā nevarēja tikt ārā, un domas, ka vajadzēs tumsā, ieslēgtam starp četrām sienām, kā cietumā mētāties no viena kakta otrā, kamēr uz pēdām seko nezināms biedēklis, kas katru mirkli var likt sevi just ar mīkstu, riebīgu pieskārienu pie pleca vai vaiga, — šīs domas bija nepanesamas. Bet palikt šeit visu nakti kā ārprātā aiz bailēm — vai tas bija labāk? Nē! Bet ko iesākt? Atlika tikai viena izeja — viņš labi zināja, kāda, — vajadzēja izstiept roku un pataustīt, kas tur bija.
Viegli sacīt, bet grūti saņemties un izdarīt to. Pa trim lāgiem viņš bailīgi pastiepa roku tumsā, bet tūliņ to atkal atrāva atpakaļ, drudžaini kampdams pēc gaisa, — nevis tāpēc, ka jau būtu kam pieskāries, bet aiz bailēm, ka tūliņ pieskarsies. Ceturto-jeizi viņš roku pastiepa mazliet tālāk un piedūrās kam mīkstam un siltam. Viņš sastinga šausmās, savā satrauktajā prātā iztēlodamies, ka viņam blakus nav nekas cits kā vēl neatdzisis līķis. Viņš nodomāja, ka drīzāk nomirs nekā vēlreiz tam pieskarsies, bet viņš nezināja cilvēka ziņkārības nepārvaramo spēku. Pēc brīža viņa roka gandrīz pret paša gribu jau atkal drebēdama stiepās uz to pusi. Roka sataustīja garu spalvu šķipsnu. Zēns nodrebēja, tomēr pārvilka roku pār spalvām un piedūrās vēl kam, ko tas noturēja par siltu virvi; roka slīdēja pa virvi uz augšu un — sataustīja tikai teļu. Izrādījās, ka viņš bija noturējis teļa asti par virvi.
Karalis kaunējās pats no sevis, ka izcietis tik daudz ;iz- baiļu un moku nieka guļoša teļa dēļ, tomēr kaunēties viņam nevajadzēja — viņš taču nebija pārbijies no teļa, bet no kā briesmīgāka, neesoša, ko viņš iztēlojās teļa vietā. Tajos māņticīgajos laikos kurš katrs zēns šādos apstākļos būtu tieši tāpat izturējies un mocījies kā viņš.
Karalis priecājās ne vien par to, ka šausmīgais biedēklis izrādījās par vienkāršu teļu, bet arī par to, ka viņam nu bija radies biedrs; viņš jutās tik vientulis un atstāts, ka pat šī biklā dzīvnieka tuvums tam darīja prieku. No cilvēkiem viņš bija izcietis tik daudz pārestību, tie bija izturējušies tik rupji, ka tagad viņš patiesi jutās iepriecināts, atrazdamies blakus radījumam, kam gan trūka augstu prāta spēju, bet kas toties
bija labsirdīgs un ramas dabas. Tapec viņš nolēma aizmirst savu augsto stāvokli un sadraudzēties ar teļu.
Glāstot teļa silto, gludo muguru, jo tā atradās viņam tuvu un bija viegli sasniedzama, karalim ienāca prātā, ka teļš var noderēt arī vēl citādā ziņā. Viņš pārkārtoja savu guļvietu, noklādams zirgsegu teļam blakus, tad saritinājās un uzlika galvu viņam uz muguras. Ar otru zirgsegu viņš apsedza sevi un draugu, un pēc brītiņa viņam bija tikpat silti un ērti kā uz dūnu pēļiem karaļa pilī Vestminsterā.
Tūdaļ radās arī patīkamas domas, pašreizējais stāvoklis nelikās vairs tik drūms. Tagad viņš bija atbrīvojies no gūsta un noziedzības žņaugiem, izbēdzis no rupjajiem, nelietīgajiem vazaņķiem, atradis pajumti un siltumu, ar vārdu sakot, viņš bija laimīgs. Naktī sacēlās stiprs, brāzmains vējš, tā ka vecais šķūnis krakšķēja un drebēja; brīžiem vējš mitējās, tad no jauna vaidēja un gaudoja kaktos un pažobelē, bet karalim tas viss tagad likās kā mūzika, jo viņam bija labi un tīrti: lai trako auka, lai gaudo, svilpo un vaid — viņš par to nebēdāja. Viņš tikai ciešāk piespiedās pie sava drauga, izbaudot siltumu, un nemanot ieslīga maigā, sapņu netraucētā miegā. Tālumā kauca suņi, grūtsirdīgi māva govis, trakoja vētra, pa jumtu bungoja lietus, bet viņa augstība Anglijas valdnieks mierīgi gulēja blakus teļam, muļķa dzīvniekam, ko netraucēja aukas un kas nekautrējās gulēt blakus karalim.