Vecajā pilsētā Londonā sešpadsmitā gadsimta otrajā ceturksni kādā rudens dienā nabadzīgajā Kentiju ģimenē piedzima puisēns, par kura piedzimšanu neviens nepriecājās. Tajā pašā dienā bagātajā Tjudoru dzimtā arī piedzima puisēns, par kuru visi priecājās un kuru gaidīja visa Anglija. Anglija tik ļoti pēc viņa ilgojās, tā cerēja uz viņa piedzimšanu, ka tagad, kad viņš beidzot bija piedzimis, visi vai prātu zaudēja aiz prieka. Cilvēki, kuri tik tikko viens otru uz ielas pazina, apkampās, skūpstījās uri raudāja aiz prieka. Sī diena bija visiem īsta svētku diena: augsti un zemi, bagāti un nabagi '— visi caurām dienām un naktīm līksmoja, dziedāja, dejoja un dzēra. Dienā Londona izskatījās ļoti pievilcīga: uz visiem balkoniem un jumtiem plīvoja raibi karogi, pa ielām
virzījās svinīgi gājieni. Naktī skats bija vēl lieliskāks: uz visiem ielu stūriem dega gaiši ugunssārti, ap kuriem dziedādami un klaigādami pulcējās ļaužu pūļi. Visā Anglijā runāja tikai par jaunpiedzimušo Edvardu Tjudoru, Velsas princi1 . Jaunais princis pa to laiku gluži mierīgi gulēja zīdā un atlasā, nenojauzdams, kādu uztraukumu viņš sacēlis visā zemē, gluži vienaldzīgs pret to, ka ievērojamākie lordi un lēdijas viņu apmīļoja un uzraudzīja. Bet par otra puisēna — Toma Kentija — piedzimšanu, kurš gulēja ietīts netīrās skrandās, visā Anglijā nerunāja neviens, izņemot nabadzīgo ģimeni, kurai ar to uzvēlās jauna nasta.