Agrā rītā pamodies, karalis manīja, ka slapja, attapīga žurka naktī ērti ierīkojusies viņam uz krūtīm. Viņam pakustoties, žurka aizbēga. Zēns pasmaidīja un teica:
— Muļķīte, ko tu baidies? Es, tāpat kā tu, patlaban esmu bez pajumtes. Būtu kauna lieta, ja es darītu pāri vārgam radījumam, kad pats esmu vārgs un nevarīgs. Gluži otrādi: ēs pat tevi uzskatu par labu zīmi; ja jau karalis tik zemu noslīdējis, ka pat žurkas tam rāpo pa virsu, tad tā ir skaidra zīme, ka viņa liktenim jāmainās, jo zemāk cilvēks, vairs nevar krist.
Viņš piecēlās un izgāja ārā no aizgalda. Tajā brīdī atskanēja bērnu balsis. Šķūņa durvis atdarījās, un ienāca divas -mazas meitenes. Viņu ieraudzījušas, tās uzreiz mitējās pļāpāt un smieties un palika stāvot kā sastingušas, aplūkojot viņu ar vislielāko ziņkārību. Tad viņas sačukstējās, pienāca tuvāk -un atkal apstājās, visu laiku acu no viņa nenolaizdamas un sačukstēdamās. Pamazām viņas kļuva drošākas un sāka jau pusbalsī apspriesties:
— Viņam ir skaista seja, — viena sacīja.
— Un cirtaini mati.
— Bet viņš nabadzīgi ģērbies.
— Cik izsalcis viņš izskatās!
Viņas pienāca tuvāk, nedroši apgāja viņam vairākas reizes apkārt un vērīgi pētīja kā kādu jaunu, neredzētu dzīvnieku. Pie tam viņas piesardzīgi neizlaida to no acīm, it kā baidītos, ka šis dzīvnieks varētu viņām iekost. Beigu beigās meitenes saķērās rokās, it kā viena otru sargājot, un nostājās zēna priekšā, vēl vienmēr viņu vērojot plati ieplestām vientiesīgām acīm. Viena iedrošinājās viņam tieši uzprasīt:
— Kas tu tāds esi, puisīt?
— Es esmu karalis, — skanēja nopietna atbilde.
Meitenes sakustējās, viņu ačeles iepletās vēl platākas, un
pirmajā mirklī viņas nevarēja izteikt ne vārda. Taču ziņkārība ņēma virsroku.
— Karalis? Kas par karali?
— Anglijas karalis.
Meitenes paskatījās viena uz otru, pēc tam uz zēnu, tad atkal viena uz otru brīnīdamās, apjukušas, bet tad viena no viņām teica:
— Vai dzirdi, Mārdžerij? Viņš saka, ka esot karalis. Vai tas varētu būt taisnība?
— Kāpēc lai nebūtu taisnība, Prisij? Kāpēc lai viņš melotu? Tu taču saproti, Prisij, ja tā nav taisnība, tad tie ir meli. Nu kā tad! Apdomā tikai! Viss, kas nav taisnība, ir meli. Tur nekā nevar grozīt.
Pierādījums bija nopietns un neapstrīdams, Prisijas šaubām vairs nebija nekāda pamata.
Brītiņu padomājusi, viņa paļāvās uz karaļa goda vārdu un vienkārši teica:
— Ja tu tiešām esi karalis, tad es tev ticu.
— Es tiešām esmu karalis.
Ar to lieta bija izbeigta. Viņa augstības karaļa tituls tika pieņemts bez tālākas izprašņāšanas un debatēm, un meitenes tikai sāka viņu izjautāt, kā viņš šeit nokļuvis, kāpēc nav ģērbies kā karalis, uz kurieni iet un vispār par viņa darīšanām. Karalis ar prieku izkratīja sirdi un pastāstīja savus piedzīvojumus, par kuriem šoreiz neviens nesmējās, nešaubīdamies par viņa vārdu patiesīgumu. Viņš stāstīja visu dziļi izjusti, uz brīdi aizmirsis pat izsalkumu, un labās meitenes uzņēma viņa stāstu ar dziļu un patiesu līdzjūtību. Bet, kad zēns nokļuva līdz pēdējām klizmām un viņas dabūja zināt, ka karalis sen nekā nav ēdis, meitenes viņu pārtrauca pusvārdā un aši veda sev līdzi uz mājām, lai sameklētu kaut ko brokastīm.
Tagad karalis jutās gluži jautrs un laimīgs.
«Kad pārkļūšu mājās,» viņš sevī domāja, «es vienmēr būšu labs pret maziem bērniem, pieminot meitenītes, cik tās laipni izturējās un ticēja man nebaltā dienā, kamēr pieaugušie, kas uzskata sevi par gudrākiem, mani tikai izsmēja un sauca par meli.»
Meiteņu māte karali uzņēma ļoti laipni, viņas mīkstā sievietes sirds iežēlojās par paklīdušā un acīm redzami prātā jukušā zēna rūgto likteni. Viņa bija atraitne, dzīvoja diezgan trūcīgos apstākļos un pati bija cietusi daudz bēdu, tāpēc juta līdzi citiem nelaimīgiem. Viņa bija pārliecināta, ka vājprātīgais zēns aizbēdzis no ģimenes vai uzraugiem, un centās izzināt, no kurienes viņš atnācis, lai varētu viņu kaut kā nogādāt pie vecākiem. Bet visi viņas norādījumi uz kaimiņu pilsētām un ciemiem un visa taujāšana šajā virzienā bija veltīga, jo zēna sejas izteiksme un tāpat viņa atbildes rādīja, ka viņš minētās vietas nepazīst. Viņš vienkārši un nopietni runāja par galma dzīvi, pāris reižu pat nobirdināja asaras, atceroties nelaiķi karali, savu tēvu; bet, tiklīdz saruna pārgāja uz vienkāršu ļaužu dzīvi, zēns par to vairs neinteresējās un apklusa.
Zemniece bija lielā nesaprašanā, bet cerības nezaudēja. Pusdienu gatavojot, viņa ņēma pat viltību palīgā, lai izzinātu, kas zēns īstenībā ir. Viņa ieminējās par govīm — viņš neizrādīja ne mazākās intereses; viņa uzsāka valodu par aitām — tas pats. Tātad viņas domas, ka zēns varētu būt gans, izrādījās nepareizas. Viņa ierunājās par dzirnavām, par audējiem, skārdniekiem, kalējiem, par dažādiem amatiem un amatniekiem, pēc tam par vājprātīgo iestādi, par cietumu, par patversmēm — velti: viņa izkrita caur un cauri. Bet pag, vēl viena nodarbošanās palikusi nepārrunāta — mājkalpotāji. Jā, tagad viņa pārliecināta, ka nokļuvusi uz īstām pēdām; bez šaubām, viņš būs kādā mājā kalpojis. Viņa uzsāka sarunu par šo tematu, bet ari šoreiz iznākums bija neapmierinošs. Sarunas par istabas slaucīšanu un krāsns kurināšanu viņu acīmredzot nogurdināja, trauku mazgāšana un bēršana viņu nepavisam nesajūsmināja. Namamāte jau zaudēja visas cerības kaut ko atklāt, kad tāpat pieklājības pēc ierunājās par ēdienu gatavošanu. Viņai par lielu brīnumu un prieku, karaļa seja uzreiz atdzīvojās.
«Pēdīgi es viņu tomēr pieķēru!» viņa nodomāja un lepojās ar savu apķērību un taktu.
Viņas piekususi mēle varēja atpūsties. Turpretim karalim, smeldzoša izsalkuma ierosinātam un visādu kairinošu smaržu apdvestam, kādas plūda no ēdieniem vārāmos podos un kastroļos, mēle tikpat kā atraisījās, un viņš sāka ilgi un gleznaini aprakstīt dažādus gardus ēdienus. Pēc īsa brīža zemniece noteica sevī: «Nu, protams, man taisnība, viņš kaut kur virtuvē kalpojis pie pavāra.»
Karalis minēja arvien jaunus ēdienus un aprakstīja tos ar tādu sajūsmu un lietpratību, ka namamāte nodomāja:
«Manu dieniņ! Kā viņš zina tik daudz ēdienu un vēl tik smalkus? Tādus ēd tikai bagātnieki un augstmaņi. Ak, tagad es saprotu! Tagad gan viņš ir īsts skrandainis, bet agrāk, kad vēl nebija vājprātīgs, laikam būs kalpojis pašā galmā pavāram par palīgu — varbūt pat paša karaļa virtuvē. Jāizmēģina, ko viņš prot.»
Dedzīgi vēlēdamās pārliecināties par savu apķērību, viņa uzdeva karalim uzraudzīt ēdienu, likdama noprast, ka arī viņš pats var kaut ko pagatavot, ja viņam patīk, un papildināt pusdienas ar pāris liekiem ēdieniem. Tad viņa izgāja no istabas, pamājusi meitenēm viņai sekot.
«Vēsture stāsta, ka arī agrākos laikos kādam angļu karalim ticis uzdots šāds darbs,» karalis pie sevis prātoja. «Neredzu nekāda pazemojuma darīt darbu, ko pat Alfrēds Lielais1 nav nonicinājis. Viņam toreiz pīrādziņi sadeguši, bet es gan centīšos saimnieces uzticību labāk attaisnot.»
Nodoms bija labs, tikai grūti nācās to izpildīt. Drīz vien arī šis karalis, tāpat kā tas otrs, iegrima dziļās pārdomās par savām sarežģītajām darīšanām, un viņam gadījās tā pati nelaime — ēdiens piedega. Par laimi, zemniece laikā ienāca un izglāba ēdienu no galīgas sabojāšanas. Arī karaļa dziļdomību viņa uz ātru roku izklīdināja, to bez kādām ceremonijām krietni izlamādama. Vēlāk, redzot, ka viņš arī pats noskumis par savām neveiksmēm, viņai dusmas pārgāja un viņa atkal bija laba un laipna kā agrāk.
Zēns pamatīgi un gardi pabrokastoja un paēdis kļuva spirgtāks un jautrāks. Sīs bija savādas brokastis: katra puse parādīja otrai laipnību, aizmirstot kārtu un stāvokli, bet neviena puse neapzinājās, ka būtu kādu labvēlību saņēmusi. Mājasmāte bija nodomājusi zēnu pabarot ar ēdiena atliekām kaut kur kaktiņā kā kuru katru klaidoni vai suni, bet, tā kā viņa nožēloja, ka zēnu lamājusi, viņa gribēja savu izturēšanos la- Tjot un nosēdināja to pie ģimenes galda, atļaudama viņam ēst kopā ar saimniekiem kā līdzīgam ar līdzīgiem.
Karalis atkal no savas puses nožēloja, ka nav pratis attaisnot dāvāto uzticību un piededzinājis ēdienu cilvēkiem, kuri tik līdzjūtīgi pret viņu izturējušies. Gribēdams savu vainu labot, viņš savaldījās un neprasīja, lai zemniece ar bērniem stāvētu kājās un viņu apkalpotu, kamēr viņš sēž pie galda un ēd, lai gan tas viņa augstajam stāvoklim pieklātos. Katram no mums dažreiz der atkāpties no savām priekšrocībām. Labā sieviete visu dienu jutās laimīga — apziņā, ka tik augstsirdīgi un labvēlīgi izturējusies pret mazo klaidoni. Arī karalis bija apmierināts ar sevi, ka tik iecietīgi un žēlīgi izturējies pret vienkāršu zemnieci.
Pēc brokastīm mājasmāte lika karalim nomazgāt traukus. Viņš pirmajā acumirklī apmulsa un jau gribēja atteikties to darīt, bet tad pārdomāja:
«Alfrēds Lielais cepa pīrādziņus; viņš, bez šaubām, būtu arī traukus mazgājis … Vajadzēs arī man pamēģināt!»
'Alfrēds Lielais (840—901) — sakšu karalis. Leģenda stāsta, ka, slēpjoties no dāņiem, viņš nokļuvis būdā pie malkas cirtēja, kura sieva, nezinot, kas viņš tāds, likusi viņam uzraudzīt krāsni iešautos pīrāgus. Pīrāgi apdeguši, un karalis saņēmis no sievietes krietnu rājienu.
Kā par brīnumu, mēģinājums nemaz tik gludi neizdevās, — viņam taču bija licies, ka nomazgāt koka karotes un bļodeles ir nieka lieta. Sis darbs bija garlaicīgs un nogurdinošs, tomēr karalis to kaut kā padarīja. Viņš jau kļuva nepacietīgs un gribēja ceļu turpināt, bet no veiklās zemnieces nebija tik viegli tikt vaļā. Viņa uzdeva gan vienu, gan otru sīku darbiņu, un viņš visu izpildīja diezgan rūpīgi un ar labāko apziņu. Reiz. viņa to nosēdināja kopā ar meitenēm mizot ziemas ābolus, bet. šis darbs viņam nepavisam neveicās, tāpēc saimniece viņu no tā atbrīvoja un tai vietā lika uztrīt virtuves nazi. Pēc tam viņa lika kārst vilnu, un galu galā viņš nāca pie pārliecības,, ka sen jau aizēnojis labo karali Alfrēdu, varonīgi uzņemdamies fizisku darbu, par ko tik skaisti varētu palasīties stāstu grāmatās un vēsturē, un sāka prātot, ka būtu laiks to izbeigt. Un, kad pēcpusdienā zemniece viņam iedeva rokā groziņu ar kaķēniem un lika iet tos slīcināt, viņš atteicās to darīt. Mazākais,, viņš apņēmās atteikties, jo kādā vietā taču vajadzēja pielikt punktu, un viņam likās, ka šī nu būtu īstā reize. Bet viņam? neizdevās to izdarīt, viņu iztraucēja Džons Kentijs, kas ieradās kā apkārtceļojošs tirgotājs ar paunu uz muguras, un Hugo..
Karalis viņus ieraudzīja tuvojamies vārtiem, bet tie viņu nepamanīja. Ne vārda neteicis, viņš paķēra groziņu ar kaķēniem un izgāja ārā pa virtuves durvīm, pameta groziņu ar kaķēniem šķūnītī un pats laidās projām pa šauro šķērsieliņu, ko kājas nes.