No māju puses viņu aizsedza augsts žogs. Nāves bailēs, visus spēkus saņēmis, karalis steidzās uz attālo mežu. Viņš nereizes neatskatījās atpakaļ, līdz bija nonācis mežmalā. Te viņš. apgriezās un pamanīja tālumā divus stāvus. Ar to pietika — viņš nekavējās un nepētīja, kas tie tādi, bet skrēja, nepalēninādams gaitu, kamēr atradās dziļi meža biezokņa pakrēslā. Tikai te viņš apstājās un jutās drošībā. Viņš vērīgi klausījās, bet visapkārt valdīja dziļš, svinīgs, pat baigs un nospiedošs klusums. Tikai retumis pēc lielākiem starpbrīžiem, labi ieklausoties^ viņš izšķīra skaņas, bet tās bija tik tālu, skanēja tik dobji un eioslēpumaini, ka nelikās vienkāršas skaņas, bet mirušo garu vaidi un žēlabas. Tāpēc šīs skaņas šķita briesmīgākas par klusumu.
Sākumā viņš gribēja līdz pat vakaram palikt šajā biezoknī, foet skrejot bija sasvīdis, un, lai sasildītos, cits nekas neatlika kā iet uz priekšu. Zēns devās taisni cauri mežam — cerībā iz- .nākt uz ce]a, bet savā aprēķinā bija maldījies. Viņš gāja un gāja, bet, jo tālāk, jo mežs k|uva biezāks. Krēsla jau sāka sabiezēt, un karalis noprata, ka drīz iestāsies nakts. Trīsas to pārņēma, iedomājoties, ka visu nakti vajadzēs pavadīt tādā ibaigā vietā, tāpēc viņš centās soļot ātrāk, bet panāca gluži pretējo: pustumsā nevarēja labi redzēt, kur soli sper, un tālab viņš bieži klupa pār koku saknēm un sapinās staipekņos un «dzeloņainos krūmos.
Ar kādu prieku viņš beidzot ieraudzīja pabālu gaismu! Viņš "tai uzmanīgi tuvojās, bieži apstājās, skatījās visapkārt un ieklausījās. Gaisma spīdēja pa nabadzīgas būdiņas lodziņu, kam nebija stikla. Zēns izdzirda ari cilvēka balsi un jau gribēja skriet projām un paslēpties mežā, bet apstājās, nopratis, ka būdā kāds lūdz dievu. Viņš pielīda pie vienīgā būdiņas loga, pacēlās pirkstgalos un ielūkojās iekšā. Telpa bija maza, ar cieti nomīdītu klonu grīdas vietā; kaktā atradās niedru cisas .ar divām saplīsušām segām, turpat blakus bija nolikts spainis, krūzīte, bļoda, daži podi un kastroļi, kā arī īss soliņš un ķeblis ar trim kājām. Pavardā kvēloja izdeguši žagari. Neliela altāra priekšā, ko apgaismoja viena vienīga svece, bija nometies ceļos vecs vīrs. Viņam blakus uz vecas koka kastes atradās atvērta grāmata un cilvēka galvaskauss. Vecais vīrs bija liela auguma, kaulains, mati un ūsas viņam bija ļoti garas un (baltas kā sniegs. Viņš bija tērpies aitādās, kas nokarājās līdz pat papēžiem.
«Svētais vientulis!» karalis nosprieda. «Cik labi, ka no- 'kļuvu pie viņa!»
Vientulis piecēlās. Karalis piedauzīja pie durvīm. Dobja balss atbildēja:
— Ienāc, bet grēkus pamet aiz durvīm, jo tā zeme, kur tu -stāvēsi, ir svēta!
Karalis iegāja un apstājās pie durvīm. Vientulis pavērsa *uz viņu spožas šaudīgas acis un jautāja:
— Kas tu esi?
— Es esmu karalis! — atskanēja mierīga, vienkāršā atbilde»
— Esi sveicināts, karali! — vientulis sajūsmināts iesaucās.. Tad viņš drudžaini uztraukts sāka skraidīt pa būdu no viena kakta otrā, pastāvīgi atkārtodams: — Esi sveicināts, esi sveicināts!
Viņš piebīdīja solu pie uguns, apsēdināja uz tā karali, iemeta ugunī dažus zarus un nervozi turpināja skraidīt pa istabu, murminādams:
— Esi sveicināts! Daudzi šajā svētnīcā meklējuši patvērumu, bet viņi nebija cienīgi un tika izdzīti ārā. Bet karalis, kas atstūmis kroni, kas nicina savu spožo stāvokli un ietērpjas skrandās, lai savu dzīvi ziedotu svēttapšanai un miesas nonāvēšanai, — tāds ir cienīgs, ka to uzņem un apsveic. Viņš te paliks līdz pat savai nāvei.
Karalis gribēja viņu pārtraukt un paskaidrot, ka viņš maldās, bet vientulis neklausījās un, kā rādās, arī neko nedzirdēja, tikai turpināja runāt pats ar sevi paceltā balsī un pieaugošā dedzībā:
— Te tu mitīsi mierā. Te neviens neuzies tavu paslēptuvi, neviens tevi netraucēs un neuzbāzīsies ar lūgumu griezties atpakaļ pasaules tukšajā un aušīgajā dzīvē, ko tu esi atstājis, klausīdams dieva pavēlei. Te tu lūgsi dievu, iedziļināsies svētajos rakstos, apcerēsi šīs pasaules neprātību un maldus un nākamās dzīves svētlaimību; tu pārtiksi no kaltētas maizes un saknēm un dvēseles šķīstīšanas labad savas miesas ik dienas šaustīsi pātagām. Tu ietērpsi savu miesu saru kreklā, dzersi tikai ūdeni, bet par to baudīsi pilnīgu mieru, jā, pilnīgu, — jo tie, kas nāks tevi uzmeklēt, tevi neatradīs un izsmieti atgriezīsies pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši.
Vecais turpināja staigāt no viena kakta otrā, tikai nu vairs nerunāja skaļi, bet murmināja kaut ko nesaprotamu. Karalis izlietoja šo brīdi, lai pastāstītu par sevi, un, savāda nemiera un neskaidru nojautu pārņemts, viņš runāja ļoti skaisti. Bet vientulis tikai staigāja un murmināja, un nepiegrieza viņam ne mazākās vērības. Vēl tāpat murminādams, viņš tuvojās karalim un sacīja, katru vārdu uzsvērdams:
— Tss … es tev atklāšu noslēpumu!
Un viņš noliecās pie zēna, bet pēkšņi atkal atmetās atpakaļ it kā klausīdamies. Pēc brīža viņš uz pirkstgaliem piegāja pie loga, izbāza galvu ārā un pētoši skatījās visapkārt krēslā, pēc tam tāpat uz pirkstgaliem atkal atgriezās, piebāza seju gluži klāt karaļa sejai un čukstēja:
— Es esmu erceņģelis!
Karalis spēji sarāvās un sevī nodomāja:
«Labāk vajadzēja palikt pie klaidoņiem, bet nu esmu kritis ārprātīgā varā!»
Viņa nemiers pieauga un atspoguļojās tā sejā. Klusā, uztrauktā balsī vientulis turpināja:
— Es redzu, tu jūti, kādā apkārtnē es dzīvoju. Tev uz pieres rakstītas svētas bailes. Ikvienu, kas nonāk šajā apkārtnē, sagrābj tādas bailes, jo šeit ir debesu tuvums. Es tur ieeju tin acumirklī atkal varu no turienes atgriezties atpakaļ. Mani pārvērta par erceņģeli šajā pašā vietā pirms pieciem gadiem, no debesīm sūtīti eņģeļi piešķīra man šo pārdabisko godu. Kad viņi šeit stāvēja, šī vieta kvēloja viņu spožumā. Un viņi nometās ceļos manā priekšā — jā, karali, ceļos! — jo es esmu augstāks par viņiem. Esmu izstaigājis debesu pagalmus un sarunājies ar sentēviem. Aizskar manu roku, nebaidies, aizskar to! Tā, tagad tu esi skāris roku, ko spieduši Ābrams un Izaks, un Jēkabs. Jo es esmu staigājis zelta pagalmos un redzējis dievu vaigu vaigā.
Viņš apklusa, lai nogaidītu, kādu iespaidu viņa vārdi būs atstājuši, tad pēkšņi pārvērstu seju uzlēca kājās un nikni kliedza:
— Jā, es esmu erceņģelis, tikai e r c e ņ ģ e 1 i s, bet es varēju 'būt pāvests! Tā ir skaidra patiesība. Man to teica balss no debesīm pirms divdesmit gadiem. Jā! Man vajadzēja tikt ieceltam par pāvestu, un es arī būtu pāvests, jo tā bija dieva griba. Bet karalis izpostīja manu klosteri, un es, nabaga neievērojams mūks, tiku izmests uz ielas likteņa varā. Man laupīja manu lielo nākotni!
Viņš atkal sāka murmināt, dusmīgi sita ar dūri sev pa pieri, brīžiem izgrūzdams ļaunus lāstus, iesaukdamies:
— Lūk, tāpēc es esmu tikai erceņģelis, lai gan man bija lemts kļūt par pāvestu!
Tā pagāja apmēram stunda. Nabaga mazais karalis sēdēja un mocījās klausoties. Pēc kāda laika veča niknums pēkšņi izgaisa un viņš kļuva ārkārtīgi laipns. Pat balss skarbums bija -zudis. Viņš likās no mākoņiem nokāpis zemes virsū un sāka sarunāties tik vienkārši un sirsnīgi, ka pilnīgi ieguva mazā karaļa? sirdi. Vecis apsēdināja zēnu tuvāk ugunij un visādi pūlējās, lai viņam būtu ērtāk. Veikli un saudzīgi pārsēja viņa vātis un skrambas, pēc tam sāka vārīt vakariņas, visu laiku jautri tērzēdams. Brīžiem tas aizskāra zēna vaigus un laipni noglāstīja galvu, tā ka ercenģeļa agrāk iedvestās bailes un riebums ātri izzuda un to vietā radās cienība un mīlestība.
Veča laipnā izturēšanās turpinājās līdz pat vakariņu beigām. Paēdis vakariņas un altāra priekšā pielūdzis dievu, vientulis apguldīja zēnu mazā blakustelpā, mīļi un rūpīgi kā māte ietīdams viņu segā. Atvadījies, zēnu vēlreiz apmīļojis, viņš atstāja to vienu, nosēdās pie pavarda un izklaidīgi sāka maisīt degošās pagales. Pēkšņi viņš apstājās un vairākas reizes iesita! sev ar roku pa pieri, it kā cenzdamies ko atcerēties, kas viņam acīmredzot neizdevās. Kājās uzlēcis, vecis iesteidzās viesa istabiņā un noprasīja:
— Vai tu esi karalis?
— Jā, — zēns miegainā balsī atbildēja.
— Kāds karalis?
— Anglijas.
— Anglijas! Tātad Henrijs miris?
— Diemžēl jā! … Es esmu viņa dēls.
Pār vientuļa seju pārlaidās tumša ēna. Viņš nikni savilka» kaulainās rokas dūrēs, brīdi stāvēja, smagi elsdams un siekalas rīdams, tad aizsmakušā balsī sacīja:
— Tu varbūt zini, ka viņš bija tas, kas mums laupīja pajumti un izmeta mūs uz ielas?1
Atbildes nebija. Vecis noliecās, lai labāk ieskatītos zēnac mierīgajā sejā, un klausījās viņa vienādajā elpā.
— Viņš guļ, viņš cieši guļ.
Veča seja noskaidrojās, tajā varēja lasīt ļaunu prieku. Pārguļošā zēna seju pārslīdēja smaids. Vientulis nomurminājām
— Tā, tā, viņš jūtas pilnīgi laimīgs! — un aizgāja projām.
Viņš klusi staigāja pa istabu, kaut ko meklēdams, gan apstājās un klausījās, gan atgriezās, lai uzmestu aci gultai, un- vienā laidā kaut ko murmināja. Pēdīgi viņš, kā redzams, bija meklēto atradis — vecu sarūsējušu virtuves nazi un galodu-
Nosēdies vecajā vietā pie uguns, viņš sāka trīt nazi uz galodas, pie sevis murminādams un laiku pa laikam draudoši iekliegdamies. Ap vientuļo būdiņu kauca vējš, no nezināmām tālēm atplūda noslēpumainas nakts skaņas. Pārdrošu žurku un peļu acis raudzījās uz veci no visām spraugām un caurumiem, bet "viņš tā bija nogrimis darbā, ka no visa tā nekā nemanīja.
Laiku pa laikam viņš pārvilka ar pirkstu pār naža asmeni un apmierināts māja ar galvu, teikdams:
— Jau ir asāks! Jā, asāks gan!
Viņš nemanīja, kā pagāja laiks, un, domās nogrimis, centīgi strādāja, retumis ar sevi sarunādamies:
— Viņa tēvs mums darīja pāri, izputināja mūs, bet tagad viņš nokļuvis ellē mūžīgās ugunīs. Jā! Ellē! Uguns zaņķī! Viņš mums gan izspruka, tāds bija dieva prāts, jā, dievs tā gribēja, un mums nebūs kurnēt. Bet elles ugunīm viņš neizspruka! Jā, nav citas rijīgākas uguns par šo, tā nepazīst žēlastības, tā neizdziest un deg mūžumūžos.
Viņš trina un trina, gan nesaprotami murmināja, gan priekā klusi irgājās, gan atkal izgrūda sakarīgus vārdus:
— Viņa tēvs pie visa vainīgs. Es esmu tikai erceņģelis. Ja nebūtu viņa, es tagad būtu pāvests!
Karalis miegā pakustējās. Vientulis bez trokšņa pielēca pie gultas, nometās ceļos un pacēla virs guļošā nazi. Zēns atkal pakustējās un atvēra acis, bet tajās nebija nekādu domu, un tās nekā neredzēja. Dažus mirkļus vēlāk vienādā elpa liecināja, ka viņš atkal cieti aizmidzis.
Vientulis brīdi pagaidīja un klausījās, elpu aizturējis, ar nazi rokā, tad lēni nolaida roku un tikpat klusi, kā nācis, aizlīda atpakaļ, teikdams:
— Pusnakts stunda jau sen situsi. Nebūs labi, ja viņš sāks kliegt, — kāds var nejauši iet garām.
Kā ēna viņš klīda pa būdu, paceldams te lupatu, te virves galu. Pēc tam atkal atgriezās mazajā kambarīti un uzmanīgi sasēja karalim kājas pie pašām potītēm; karalis neuzmodās no miega. Tad viņš mēģināja sasiet arī roku locītavas un velti nopūlējās salikt karalim rokas krustām, bet tieši tajā brīdī, kad erceņģelis taisījās uzlikt cilpu, zēns katrreiz izrāva vai nu vienu, vai otru roku, kamēr pēdīgi, kad vecis jau sāka izsamist, zēns pats sakrustoja rokas — un acumirklī tās bija saistītas. Tad vecis aizmigušajam uzmeta saiti ap žokļiem un uz 1 galvvirsas savilka to cilpā ciet — tik klusi, veikli un uzmanīgi,, i ka zēns visu laiku mierīgi gulēja un pat nepakustējās.