Vecis klusi kā kaķis pielīda pie uguns, atnesa zemo soliņu un apsēdās tā, ka puse viņa auguma atradās gaismā, bet otra puse ēnā. No guļošā zēna acu nenovērsdams, viņš pacietīgi gaidīja, līdz nazis iztrīsies ass. Viņš visu laiku pie sevis kaut ko murmināja un nemanīja, kā aiztek stundas. Sajā stāvoklī viņš ļ ļoti līdzinājās sirmam, briesmīgam zirneklim, kas gatavs aprīt neuzmanīgu kukainīti, sapinušos viņa tīklos.
Tā pagāja ilgs laiks. Pēdīgi vecis, kas, domās un sapņos iegrimis, visu laiku gan skatījās, bet nekā neredzēja, pēkšņi pamanīja, ka zēna acis plati atvērtas un ar šausmām uzlūko nazi. Velnišķs uzvaras smaids atplaiksnījās veča sejā, un, stāvokli nemainīdams, darbu nepārtraukdams, viņš jautāja:
— Henrija Astotā dēls, vai dievu pielūdzi?
Zēns nevarīgi sakustējās saitēs, mēģinādams pie tam izgrūst kādu skaņu caur cieši savilktajiem žokļiem. Vecis to iztulkoja kā apstiprinošu atbildi uz savu jautājumu.
— Nu, tad lūdz vēl beidzamo reizi! Skaiti miršanas lūgšanu!"
Zēnam pārskrēja drebuļi pār kauliem, seja bija nāves bālumā. Viņš atkal sakustējās un, gribēdams atbrīvoties, locījās un grozījās uz visām pusēm. Pēdīgi viņš izmisumā kā neprātīgs sāka svaidīties un mētāties pa gultu, lai pārrautu saites, — bet velti. Vecais briesmonis tikmēr skatījās uz viņu, smaidīdams māja ar galvu un mierīgi turpināja trīt nazi, brīžiem, čukstēdams:
— Katra minūte dārga. Tavas stundas ir skaitītas. Skaiti miršanas lūgšanu!
Zēns sāpīgi ievaidējās un mitējās svaidīties. Viņš smagi elpoja, asaras viņam aumaļām ritēja pār vaigiem, bet tās ārprātīgā veča cieto sirdi nemīkstināja.
Jau sāka aust gaisma. Vientulis to manīja un manāmi uztraukts ieteicās skarbā balsī:
— Es vairs ilgāk nevaru sev atļaut šo prieka mirkli! Nakts jau gandrīz pagājusi. Tā pagāja kā viena minūte — kā mirklis, bet es būtu gribējis, kaut tā vilktos veselu gadu! Nu, baznīcas vajātāja pēcteci, piemiedz acis, ja tev bail skatīties…
Turpmākie vārdi izgaisa nesaprotamos šļupstos. Vecis ar nazi rokā nometās ceļos un noliecās pār kunkstošo zēnu.
Klau… Kas tas? Ārā būdas tuvumā bija dzirdamas balsis, nazis izkrita vecim no rokas. Viņš uzsvieda zēnam virsū aitādu un trīcēdams uzlēca kājās. Balsis jau skanēja stiprāk, tās bija rupjas un dusmīgas, varēja dzirdēt sitienus, palīgā saucienus, tad ātrus, steidzīgus soļus, kas attālinājās. Tūliņ pie būdas durvīm dārdoši piedauzīja, un kāds kliedza:
— Hallo! … Atveriet! … Ātrāk jel, pie joda!
Sis sauciens kā mūzika skanēja karaļa ausīs — tā bija Mailsa Hendona balss!
Vientulis, nespēcīgās dusmās zobus griezdams, steigšus izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis kambarīša durvis, un pēc tam karalis sadzirdēja no priekšistabas šādu sarunu:
— Sveiki, godājamais ser! Kur ir zēns, mans zēns?
— Kas par zēnu, draugs?
— Kas par zēnu? Nemelo, priestera kungs! Nedomā mani krāpt — es nemaz neesmu tādā noskaņojumā, lai ar mani varētu jokoties. Netālu no šejienes sastapu divus neliešus, varbūt tos pašus, kas man viņu nozaga, no viņiem es izdabūju patiesību. Viņi stāstīja, ka zēns atkal aizbēdzis un šie viņa pēdas sadzinuši līdz tavām durvīm. Viņi man pat parādīja zēna kāju nospiedumus. Nu, neizliecies!… Sargies, svētuli, ja tu man viņu neatdosi! … Kur zēns?
— Ak, labais ser, jūs varbūt runājat par skrandaino klaidoni no karaļa cilts, kas te pārgulēja nakti? Ja tāds cilvēks kā jūs var interesēties par tādu kā viņš, tad lai jums ir zināms, ka es viņu aizsūtīju kādā uzdevumā. Viņš drīz pārnāks.
— Kad? Kad viņš pārnāks? Saki ātrāk — vai es nevarētu viņu panākt? Kad viņš pārnāks?
— Nepūlies, viņš drīz būs atpakaļ.
— Labi, lai notiek, kā tu saki! Mēģināšu viņu sagaidīt. Bet pag! Tu viņu aizsūtīji, tu? Tad tie ir skaidri meli! Viņš nebūtu gājis. Viņš būtu visu tavu balto bārdu izplūkājis par lādu pārdrošību! Tu melo, draugs, katrā ziņā melo! Viņš lev nebūtu klausījis un arī nevienam cilvēkam pasaulē ne!
— Cilvēkam — jā, tam viņš varbūt nebūtu klausījis. Bet es neesmu cilvēks.
— Kā tā? Ak tu žēlīgais dievs! Kas tad tu esi?
— Tas ir noslēpums, pielūko, neizpaud nevienam! Es esmu erceņģelis.
Mailss Hendons izgrūda stipru, ne visai glaimojošu izteicienu un tad piebilda:
— Ar to, protams, arī izskaidrojama viņa piekāpība. Es labi zinu, ka viņš ne pirksta nepakustinās, lai izdabātu vienkāršam mirstīgam, bet, kad erceņģelis pavēl, tad, protams, arī karalim jāpaklausa. Tss … kas tas par troksni?
Visu šo laiku mazais karalis gan aiz bailēm, gan aiz cerībām trīcēja kā drudzī un visiem spēkiem pūlējās stiprāk kunkstēt, lai Hendons dzirdētu viņa vaidus.
Tomēr ar sirdssāpēm viņam bija jāpārliecinās, ka viņa balss vai nu neaizsniedz bruņinieka ausis, vai arī nepievērš tā uzmanību. Hendona pēdējie vārdi atstāja uz viņu tādu iespaidu kā tvīkstošam spirgta lauku vēja pūsma. Viņš vēlreiz, visus spēkus saņēmis, ievaidējās. Taču vientulis teica:
— Troksnis? Es dzirdu tikai vēju.
— Var jau būt, ka tas tikai vējš. Jā, vējš gan! Es visu laiku dzirdu to gaudojam, tiklīdz… Klau, jau atkal! Nē, tas nav vis vējš! Tādas savādas skaņas! Iesim paskatīties, kas tur ir.
Karalim aiz prieka vai sirds apstājās pukstēt. Viņš piepūlēja savas plaušas cerībā iekliegties, bet savilktie žokļi un aitāda noslāpēja viņa balsi. Viņš sāka zaudēt cerību, jo dzirdēja vientuli sakām:
— Tas laikam gan būs vējš, kas tagad pūš no krūmāja puses. Nāc, iesim, es tevi pavadīšu!
Karalis dzirdēja, ka viņi sarunādamies izgāja pa durvīm, dzirdēja, ka viņu soļi tālumā apklusa, — un viņš palika viens baigā, šausmīgā un draudošā klusumā.
Likās pagājusi vai vesela mūžība, kad no jauna atskanēja balsis un soļi. Šoreiz viņš saklausīja vēl citas skaņas — it kā zirgu pakavu troksni. Tad viņš dzirdēja Hendonu sakām:
— Es vairs ilgāk negaidīšu. Es nevaru vairs ilgāk gaidīt. Viņš varbūt apmaldījies šajā biezajā mežā. Uz kuru pusi viņš aizgāja? Ātrāk parādi man ceļu!
— Viņš … Pagaidi, es iešu tev līdzi.
— Labi, ļoti brangi! Tu patiesi esi labāks nekā izskaties^ Nezinu, vai ir vēl kāds tik labsirdīgs erceņģelis kā tu. Vai negribi jāt? Varbūt sēdīsies uz ēzelīša, ko es iegādājos savarra zēnam? Vai varbūt metīsi savas svētās kājas šim nelietīgajam» zirgēzelim pār muguru? Es pirku to sev, bet piekrāpa 'garo mani šoreiz! Tas nav ne sarkana graša vērts!
— Nē, uz zirgēzeļa sēdies pats un ēzelīti ved pie pavadas. Es iešu kājām, tā man drošāk.
— Nu, tad pieturi, lūdzu, šo mazuli, bet es riskēšu ar savu» dzīvību un raudzīšu tikt mugurā lielākajam.
Varēja dzirdēt spērienus, grūdienus, mīņāšanos un lēkāšanu, pastarpēm atskanēja pērkonīgi lāsti un lamuvārdi, beidzot rūgta sūrošanās par zirgēzeli, kas laikam pēdīgi tomēr padevās, jo naidīgā rīcība no šī brīža mitējās.
Neizsakāmās bēdās mazais saistītais karalis dzirdēja, ka soļi un balsis arvien vairāk attālinājās. Tagad vairs nebija ne vismazākās cerības tikt atbrīvotam. Drūms izmisums pārņēma viņa sirdi.
«Manu vienīgo draugu ar viltu aizveda no šejienes… Vecais pārnāks un…»
Viņam pietrūka elpas, un viņš ar tādu spēku sāka svaidīties pa gultu, ka nometa uzklāto aitādu zemē.
Tajā pašā brīdī durvis atvērās. Dzirdot šo troksni, viņam uzvēlās tikpat kā leduskalns, stindzinot līdz pat kauliem. Viņam jau likās, ka jūt naža asmeni pie kakla. Nāves izbailēs viņš aizvēra acis, tad atkal atvēra; pie guļvietas stāvēja Džons Kentijs un Hugo. Ja viņam mute nebūtu aizsieta, viņš teiktu: «Paldies dievam!»
Nākošajā mirklī karaļa locekļi jau bija atbrīvoti, un sa- gūstītāji, paķēruši viņu katrs savā pusē zem padusēm, steigšus ievilka karali meža biezoknī.