Tā nu karalis Fu-Fu I sāka atkal vazaņķu un noziedznieku' sabiedrībā blandīties pa lauku ceļiem, un atkal viņam bija jāpacieš rupji joki un muļķīgas zobgalības. Bandītam neredzot,.
Kentijs un Hugo viņu visādi ķircināja un aizskāra. Izņemot Kentiju un Hugo, nebija neviena, kas viņam tīši ļaunu vēlētu. Daži viņu pat iemīļoja, un visi apbrīnoja zēna drosmi un prātu. Karalis bija nodots Hugo uzraudzībā, un nelietis pirmajās divās trijās dienās paslepeni darīja ko spēdams, lai zēnam sarūgtinātu dzīvi. Bet naktīs, kad notika parastā uzdzīve, Hugo uzjautrināja visu baru, sagādājot karalim visādas mazas nepatikšanas — vienmēr it kā netīši. Divas reizes viņš atkal it kā netīši uzmina karalim uz kājas, bet karalis, kā jau tas pieklājas viņa augstībai, nelikās to manām. Bet, kad Hugo to pašu atkārtoja trešo reizi, karalis ar rungas belzienu nogāza viņu zemē visai bandai par lielu uzjautrinājumu. Hugo vai plīsa aiz kauna un dusmām. Kājās uzlēcis, viņš paķēra rungu un nikni metās virsū savam mazajam pretiniekam. Klātesošie ielenca cīkstoņus, uzkūdīja saucieniem un derēja, kurš uzvarēs. Bet nabaga Hugo bija maz izredžu. Viņa niknie, neizveicīgie sitieni nesasniedza mērķi: kā lai viņš uzveiktu pretinieku, kam labākie Eiropas meistari bija mācījuši cīņu gan ar īso, gan ar garo rapieri un visus paukošanās mākslas paņēmienus. Mazais karalis turējās brīvi un graciozi, uztvēra un atsita uz viņu raidīto sitienu krusu tik viegli un droši, ka raibo skatītāju pūli sagrāba tīri nevaldāma sajūsma. Kad karalis ar lietpratēja aci uztvēra kādu pretinieka aplamību un viņš zibens ātrumā gāza Hugo pa galvu, vazaņķu bars rēca, kliedza un trakoja, tā ka visa apkārtne skanēja. Pēc stundas ceturkšņa Hugo, sasists tīri zils un nežēlīga izsmiekla pavadīts, bija spiests bēgt no kaujas lauka. Klaidoņu bars, skaļi smiedamies, satvēra neskarto uzvarētāju un uz pleciem aiznesa līdz goda vietai blakus bandas vadonim, kur viņu ar lielām ceremonijām kronēja par «gaiļu karali». Viņa agrāko titulu svinīgi atmeta un anulēja un piedraudēja aiztriekt projām no bandas katru, kas to vēl uzdrošinātos lietot.
Visas pūles piespiest karali, lai viņš bandai būtu noderīgs, bija veltas. Viņš stūrgalvīgi liedzās palīdzēt zādzībās un vienmēr mēģināja bēgt. Tūliņ pirmajā naktī pēc atgriešanās viņu pa vaļēju logu ielaida kādā virtuvē. Viņš iznāca no turienes ne vien tukšām rokām, bet pat tik tikko nesacēla visu māju kājās. Tad viņu aizsūtīja kopā ar skārdnieku palīdzēt tam darbā. Karalis tomēr negribēja strādāt un draudēja piekaut skārdnieku ar viņa paša lodējamo stangu. Galu galā kā skārdnieks,
tā Hugo dabūja noņemties tikai ar to, lai neļautu zēnam aizbēgt. Viņš savus valdnieka dusmu pērkonus raidīja uz katru, kas mēģināja apspiest viņa brīvību vai gribēja viņu kalpināt. Hugo uzraudzībā viņu aizsūtīja ubagot kopā ar noskrandušu, netīru sievieti un slimu bērnu. Iznākums bija bēdīgs: karalis noteikti atsacījās lūgt dāvanas ubagiem par labu vai viņiem kaut kādi palīdzēt.
Tā pagāja dažas dienas. Klaidoņu dzīves grūtības, netīrība, zemiskums un rupjības nomocīja mazo gūstekni; pamazām šī dzīve kļuva nepanesama, un viņš sāka nojaust, ka izglābšanās no vientuļa naža labākajā gadījumā nāvi tikai mazliet novilcinās.
Vienīgi naktī miegā viss aizmirsās, viņš atkal atradās savā vietā uz troņa, bija atkal valdnieks. Toties pamošanās no sapņiem bija jo sāpīgāka. Un tā līdz ar viņa atgriešanos verdzībā un kopš cīņas ar Hugo pazemojumi ik jaunu rītu kļuva arvien rūgtāki un bija arvien grūtāk panesami.
Otrā rītā pēc divkaujas Hugo piecēlās nikns un gudroja, kā varētu karalim atriebties. Viņam bija divi plāni. Pirmkārt, viņš gribēja zēnu nostādīt pazemojošā stāvoklī, kas zēnam būtu ļoti nepatīkami, ievērojot viņa lepnību un «iedomāto» karalisko cieņu, bet, ja tas neizdotos, tad iepīt viņu kādā noziegumā pret karali un nodot nepielūdzamā likuma ķetnās.
Rīkojoties pēc pirmā plāna, Hugo nodomāja karaļa kāju tīši pataisīt jēlu ar kaļķiem, labi zinādams, ka tas viņam sagādās vislielāko un pilnīgāko pazemojumu. Pēc tam kad kājā būs radusies čūla, viņi abi ar Kentiju piespiedīs karali sēdēt ceļmalā, rādīt garāmgājējiem jēlo kāju un lūgt dāvanas. Lai miesā izceltos jēlums, tad mēdza pagatavot mīklu no nedzēstiem kaļķiem, ziepēm un vecas dzelzs rūsas. Ar šo mīklu no- zieda ādas gabalu un cieši apsēja to ap kāju. Ziede ātri saēda kājas ādu, un iekaisums pārvērtās baismīgā jēlumā. Tad kāju notraipīja ar asinīm, tās sakalta, un kāja izskatījās tumša un atbaidoša. Pēc tam to veikli notina ar netīrām lupatām, atsedzot riebīgo brūci, lai pamodinātu garāmgājējos līdzjūtību.
Hugo sarunāja palīgos skārdnieku, kam karalis bija draudējis ar lodējamo stangu. Viņi paņēma zēnu līdzi it kā skārdnieka amata gaitās un, tiklīdz bija laukā no nometnes, nogāza
1 No grāmatas «The English Rogue», London 1665. (Autora piez.)
viņu gar zemi, un, kamēr skārdnieks to stingri saturēja, Hugo cieši jo cieši piesēja viņam pie kājas jau sagatavoto plāksteri.
Karalis pretojās visiem spēkiem, trakoja, draudēja abus pakārt, tiklīdz scepteris nāks viņa rokās. Bet viņi to stipri turēja ciet un tikai priecājās, un ņirgājās par zēna nespēcīgajām dusmām un draudiem. Zēna mocīšana turpinājās tik ilgi, kamēr komprese sāka iedarboties; vēl dažas minūtes — un neliešiem izdotos izpildīt savu nodomu, ja tie netiktu iztraucēti.
Tieši īstā laikā tuvumā gadījās «angļu vergs», kas kādreiz tik dedzīgi nosodīja angļu likumus. Viņš šai neģēlībai ātri darīja galu un norāva zēnam no kājas plāksteri ar apsienamo. Karalis gribēja paņemt sava glābēja rungu un turpat uz vietas noslānīt abu neliešu muguras, bet glābējs to neatļāva, baidoties no trokšņa; labāk lai nogaidot līdz naktij, kad viss bars būs kopā, tad neviens no ārienes nevarēs iejaukties un iztraucēt. Viņi visi pārnāca nometnē, un par notikušo tika ziņots vadonim. Tas lietu izklaušināja un, mazliet padomājis, teica, lai karali vairs nespiežot ubagot, jo, kā redzams, viņš esot lemts kam augstākam un labākam, un turpat uz vietas iecēla viņa augstību no nabagu kārtas zagļu kārtā.
Hugo lieliski nopriecājās par šādu iznākumu. Viņš jau agrāk bija mēģinājis piespiest karali zagt, tikai tas nebija izdevies. Tagad vairs nelīdzēs nekāda pretošanās, karalis taču neiedrošināsies pārkāpt paša vadoņa skaidri izteikto pavēli. Viņš nolēma jau to pašu dienu izdarīt sirojumu, cerēdams karali nodot likuma nagos un pie tam visu izdarīt tik veikli, lai nevienam nenāktu ne prātā, ka tas nebūtu noticis nejauši, bet ar nolūku. «Gaiļu karalis» tagad bija populārs vazaņķu starpā, un pēdējie vis nesaudzētu neiecienītu bandas locekli, kas būtu izdarījis tik nopietnu pārkāpumu kā nodevis biedru kopīgajam ienaidniekam — likumam.
Tātad noteiktā laikā Hugo ar savu upuri nonāca kādā ciemā un klaiņoja pa ielu, vērīgi lūkodamies uz visām pusēm; viens prātoja, kā varētu droši izpildīt savu ļauno nodomu, bet otrs — kā izdevīgā brīdī aizbēgt un uz visiem laikiem atrīvo- ties no kauna pilnā gūsta.
Kā vienam, tā otram izdevības netrūka, bet viņi vēl kavējās rīkoties, jo abi bija apņēmušies šoreiz visu izdarīt pamatīgi un neviens negribēja karstumā pārsteigties ar neapdomīgu rīcību. Hugo pirmajam radās izdevība. Viņiem pretim nāca sieviete ar kādu biezu saini grozā. Hugo acis iemirdzējās ļaunā priekā, un viņš nodomāja:
«Lai es vai uz vietas palieku, bet, ja es to viņam varētu izdarīt, tad — arlabvakar! Un lai dievs tev žēlīgs, «gaiļu karali»!»
Ārēji mierīgs, bet iekšēji ļoti uztraukts viņš nogaidīja izdevīgu brīdi, kamēr sieviete pagāja garām, tad klusi teica:
— Pagaidi tepat, es tūliņ būšu atpakaļ! — un nemanot līda sievietei klāt.
Karalis kļuva līksms; tagad, ja Hugo sekos sievietei labi tālu, viņš varēs aizbēgt.
Bet šo izdevību viņš nesagaidīja. Hugo nemanot piezagās sievietei klāt, izvilka aizsaini no groza un skriešus devās atpakaļ, zagto mantu ietinis vecā segā, kas tam bija uz rokas. Sieviete tūliņ sāka brēkt; kādā kārtā aizsainis tika izvilkts, to viņa nemanīja, tikai juta, ka nasta pēkšņi kļuvusi viegla. Nemaz neapstājoties, Hugo iegrūda aizsaini karalim rokās un čukstēja:
— Tagad skrej man pakaļ un sauc: «Ķeriet zagli!» Tikai pielūko, ka viņi man netiek uz pēdām!
Acumirklī Hugo bija pazudis aiz mājas stūra un pa līko ieliņu likās projām, ko kājas nesa. Pēc brīža viņš ar visnevainīgāko un vienaldzīgāko seju pasaulē parādījās atkal un, aiz staba nostājies, skatījās, kas notiks tālāk.
Karalis apvainots nometa aizsaini zemē, un sega pavērās vaļā taisni tajā brīdī, kad sieviete un aiz viņas ļaužu pūlis pieskrēja klāt. Sieviete ar vienu roku satvēra karali, bet fav otru pakampa savu aizsaini un sāka lamāt zēnu, kurš velti pūlējās izraut savu roku.
Hugo jau bija diezgan redzējis, — tagad viņa ienaidnieks noķerts un likumīgam sodam neizbēgs! Līksmi pie sevis smiedamies, viņš manījās projām uz nometni un iedams pārdomāja, ko stāstīt bandai, lai viņa ziņojums izklausītos patiess.
Karalis pa to laiku izmisis lauzījās sievietes spēcīgajās rokās, kas viņu turēja ciet, un uztraukts kliedza:
— Laid mani vaļā, muļķe tāda! Es tavas mantas neesmu zadzis!
Ļaužu pūlis viņus ielenca no visām pusēm un draudēja, un lamāja karali. Spēcīgs kalējs ādas priekšautā, līdz elkoņiem uzrotītām piedurknēm viņu sagrāba, sacīdams, ka zēns par mācību krietni jāieper, kad pēkšņi garš šķēps pazibēja gaisā un ar sparu nolaidās kalējam uz dilba, bet dīvainais šķēpa īpašnieks mierīgā balsī iesaucās:
— Pagaidiet, labie ļaudis! Būsim prātīgi un mierīgi! Kāpēc mums uztraukties un lietot neglītus vārdus? Nav mūsu uzdevums lietu izmeklēt. Lai spriež tiesa, kas vainīgs, kas ne. Laid zēnu vaļā, labā sieviņ!
Kalējs novērtēja ar acīm karavīra stalto stāvu un pagāja sāņus, berzēdams dilbu un pie sevis kaut ko norūkdams, sieviete nelabprāt palaida vaļā zēna roku, skatītāji ne visai laipni uzlūkoja svešo, bet atzina par prātīgāku klusēt. Kvēlojošiem vaigiem un mirdzošām acīm karalis metās klāt savam glābējam, iesaukdamies:
— Kāpēc tu tik ilgi kavējies, ser Mails? Labi, ka laikā ieradies. Sacērt visus šos neliešus gabalos!