Hendons apspieda smaidu, noliecās pie karaļa un klusi pačukstēja:
— Klusāk, klusāk, valdniek, nerunā daudz, bet vislabāk ciet pavisam klusu! Uzticies man, galu galā viss būs labi.
Pie sevis viņš nodomāja:
«Sers Mailss! Ak tētīt, es jau biju gluži aizmirsis, ka esmu bruņinieks! Brīnums gan, cik ilgi viņam uzglabājas atmiņā šīs dīvainās slimo smadzeņu fantāzijas!... Un, lai gan mans tituls ir tikai tukša skaņa, man tomēr tīk dzirdēt, ka esmu to izpelnījies. Kas zina, vai nav godīgāk saņemt bruņinieka vārdu viņa Sapņu un ēnu valstī nekā lienot un zemojoties iegūt grāfa titulu kādā šīs pasaules īstā valstī?»
Pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu konsteblam, kas bija pienācis klāt un jau taisījās likt karalim roku uz pleca, kad Hendons sacīja:
— Rāmāk, draugs! Savaldi roku! Viņš nepretosies, es par viņu atbildu. Ej pa priekšu, mēs tev sekosim.
Konstebls un sieva ar aizsaini gāja pirmie, tad nāca Mailss un karalis, kuriem uz pēdām sekoja ļaužu pūlis. Karalis jau gribēja pretoties, bet Hendons viņam iečukstēja ausī:
— Apdomā taču, valdniek, visa tava karaliskā vara balstās uz likumiem. Ja tas, kurš likumus izdod, pats tos neciena, kā viņš var prasīt, lai citi tos cienītu? Acīmredzot kāds no likumiem ir pārkāpts. Bet, kad karalis atkal nāks uz troņa, viņš priecāsies, atceroties, ka reiz, nonācis vienkārša pavalstnieka stāvoklī, viņš, nelūkojoties uz savu karalisko dzimumu, izturējies kā krietns pilsonis un padevies likumam.
— Tev taisnība. Ne vārda vairs! Tu redzēsi — ja Anglijas karalis saviem pavalstniekiem ir uzlicis jūgu, tad arī viņš pats, pavalstnieka stāvoklī nokļuvis, nesīs šo jūgu.
Kad miertiesnesis aicināja sievieti liecināt, viņa zvērēja, ka šis pats zēns, kas tagad stāv aiz margu nodalījuma, viņu apzadzis. Pretēju liecinieku nebija, un karali atzina par vainīgu. Atraisīja aizsaini, un, kad tajā atrada treknu, labi barotu sivēnu, tiesneša sejā atspoguļojās uztraukums. Hendons nobāla un sāka trīcēt kā drudzī. Tikai karalis, nekā nenojauzdams, bija mierīgs.
Iestājās nepatīkams, nekā laba nesološs klusums. Tiesnesis kaut ko pārdomāja, pēdīgi griezās pie sievietes ar jautājumu:
— Cik augstu tu novērtē savu īpašumu?
Sieviete pakniksēja un atbildēja:
— Trīs šiliņi un astoņi pensi, jūsu cienība! Tā ir ļoti godīga cena. Ne par vienu pensu lētāk nevaru atdot!
Tiesnesis, neērti juzdamies, pašķielēja uz ļaužu pūli un pamāja konsteblam:
— Izraidi publiku no zāles un aizslēdz durvis!
Pavēle tika izpildīta. Tiesas zālē palika tikai divas oficiālas personas, apsūdzētais, sūdzētāja un Mailss Hendons. Pēdējais stāvēja nekustēdamies, bāls, viņa platā piere bija norasojusi aukstu sviedru lāsēm, tās, kopā saplūzdamas, tecēja pār seju. Tiesnesis atkal griezās pie sievietes un laipni teica:
— Viņš ir nabaga nemācīts zēns, varbūt pat cieš badu, jo pašreiz nabagiem ir grūti laiki. Paskaties uz viņu — viņam godīga seja, bet badā cilvēks daudz ko izdara… Vai tev ir zināms, labā sieviņ, ka par tāda priekšmeta zādzību, kas maksā vairāk par trīspadsmit ar pusi pensiem, apsūdzētais pēc likuma pelnījis karātavas?[15]
Mazais karalis satrūkās, aiz pārsteiguma iepleta acis, bet savaldījās un stāvēja mierīgs. Sieviete uzlēca kājās un iesaucās, bailēs trīcēdama:
— Ak tētīt, ko nu esmu izdarījusi? Es neparko pasaulē negribu, ka manis dēļ viņš, nabadziņš, nāktu pie karātavām! Sakiet man, žēlīgs kungs, — ko man darīt, lai tas nenotiktu?
Lēni un mierīgi, kā jau amata vīram pieklājas, tiesnesis vienkārši atbildēja:
— Mantas vērtību, kamēr vēl nav noprotokolēts, bez šaubām, ir atļauts samazināt…
— Nu tad, dieva dēļ, aprēķiniet sivēnu par astoņiem pensiem! Gods dievam, ka nu mana sirdsapziņa būs brīva no tāda šausmu darba!
Mailss Hendons aiz priekiem aizmirsa katru pieklājību un, apkampis karali, apkaunoja viņa cieņu, sākdams to skūpstīt, par ko pēdējais ļoti izbrīnījās. Sieviete atvadoties reižu reizēm pateicās, paņēma savu sivēnu un izgāja. Konstebls atvēra viņai durvis un izgāja līdzi šaurajā priekšnamā. Kamēr tiesnesis visu ierakstīja protokolā, Hendons kļuva ziņkārīgs, kādēļ konstebls sekojis sievietei, tāpēc viņš klusi ielavījās tumšajā priekšnamā un tur dzirdēja šādu sarunu:
— Trekns sivēns, iznāks brangs cepetis. Es sivēnu atpērku, še tev astoņi pensi.
— Astoņi pensi! Paskat, ko iedomājies! Tu gribi, lai es tev atdodu sivēnu par astoņiem pensiem! Man pašai viņš maksā trīs šiliņus un astoņus pensus labā, krietnā vecās valdības naudā, ko vecais Harijs[16], kurš nupat nomira, nekad nav aizskāris vai mainījis. Uzspļaut uz taviem astoņiem pensiem!
— Paskat, no kurienes tagad vējš pūš! Tu taču ar zvērestu apgalvoji, ka sivēns maksā astoņus pensus, tātad tu esi nepatiesi zvērējusi. Uz vietas nāc man līdzi pie tiesneša un atbildi par savu pārkāpumu!… Bet zēns tiks pakārts!
— Kuš nu, kuš! Gan jau iztiksim, mīļais! Ciet tikai klusu, es esmu ar mieru. Dod šurp tos astoņus pensus, tikai turi muti!
Sieviete raudādama aizgāja. Hendons iegāja atpakaļ tiesas zālē, kur drīz ienāca arī konstebls, iepriekš noglabājis savu guvumu drošā vietā. Tiesnesis vēl kādu laiku rakstīja, tad karali vispirms tēvišķīgi un stingri pamācīja un piesprieda viņam nelielu cietuma sodu un pēc tam pērienu publiskā vietā. Karalis pārsteigts atpleta muti, varbūt pat lai pavēlētu nocirst labajam tiesnesim galvu, bet, ieraudzījis Hendona brīdinošo mājienu, atkal aizvēra muti, pirms bija ko pateicis. Hendons paņēma viņu pie rokas, palocījās tiesneša priekšā, un abi konstebla apsardzībā devās uz cietumu. Tikko viņi bija izgājuši uz ielas, saniknotais karalis apstājās, izrāvās no Hendona rokas un dusmīgi iesaucās:
— Idiot, vai tu domā, ka es dzīvs iešu cietumā?
Hendons noliecās viņam pie auss un stingrā balsī sacīja:
— Vai vari man uzticēties? Paliec mierā un ar bīstamām valodām nepadari stāvokli vēl ļaunāku! Kā dievs būs nolicis, tā notiks. Tu šo lietu nevari ne paātrināt, ne grozīt, tāpēc nogaidi pacietīgi — gan jau pietiks laika ir priekiem, ir bēdām, kad notiks tas, kam jānotiek!