īsā ziemas diena jau tuvojās beigām. Ielas bija tukšas, varēja sastapt tikai retus gājējus, tie paši gāja steigšus un norūpējušies, un jau no viņu sejām varēja redzēt, ka viņi jo ātrāk grib pabeigt savas darīšanas un paglābties no vēja un tumsas siltajos mājokļos. Viņi neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi un nepiegrieza mūsu trijotnei nekādas vērības, it kā tās nemaz nemanītu. Edvards VI prātoja, vai kādreiz vēsturē bijis gadījums, kad būtu izrādīta tik pārsteidzoša vienaldzība pret karali, kas atrodas ceļā uz cietumu. Pēdīgi viņi nonāca līdz gluži tukšam tirgus laukumam. Kad viņi bija sasnieguši laukuma vidu, Hendons uzlika roku konsteblam uz pleca un klusi sacīja:
— Pagaidi mazliet, labo ser! Neviens mūs nedzird. Man tev kaut kas jāsaka.
136
— Mans pienākums man aizliedz sarunāties, ser! Lūdzu mani neaizkavēt, jo nakts nāk virsū.
— Bet es tev tomēr ieteicu pagaidīt, jo sakāmais zīmējas uz tevi. Pagriezies uz brītiņu sāņus un izliecies, ka nekā neredzi: ļauj nabaga zēnam aizbēgt!
— Kā tu iedrošinies tuvoties man ar tādu priekšlikumu? Es tevi arestēju likuma …
— Pag, pag, nepārsteidzies! Lēnām pa tiltu!
Un Hendons klusi iečukstēja konsteblam ausī:
— Par sivēnu, ko tu nopirki par astoņiem pensiem, tu vēl vari samaksāt ar savu galvu!
Nabaga konstebls bija tik pārsteigts, ka pirmajā mirklī neatrada vārdu atbildei, bet tad sāka lamāties un draudēt. Hendons mierīgi un pacietīgi nogaidīja, līdz konsteblam pārgāja pirmās dusmas, tad viņš teica:
— Tu man patīc, draugs, un es tev neļaušu pašam sevi grūst postā. Tev jāzina, ka es visu dzirdēju vārdu pa vārdam. Es tev to tūliņ pierādīšu.
Un viņš vārdu pa vārdam atkārtoja visu konstebla sarunu ar piekrāpto sievieti, beigās vēl piebilzdams:
— Nu, vai tieši tā nebija? Vai es vajadzības gadījumā nevarētu tā liecināt pie tiesas?
Pirmajā mirklī konstebls aiz bailēm un dusmām gluži zaudēja valodu, bet tad saņēmās un, izlikdamies mierīgs, atbildēja:
— Tu gan proti no mušas iztaisīt ziloni. Man tikai tāpat pa jokam ienāca prātā sievieti mazliet paķircināt.
— Un arī sivēnu tu paturēji sev pa jokam?
— Protamš… Es taču tev teicu, ka es tikai dzinu jokus! — konstebls pasteidzās atbildēt.
— Es sāku tev ticēt, — Hendons teica it kā pārliecinātā balsī, kurā tomēr skanēja zobgalība. — Nu, tad uzkavējies te mazliet, es aizskriešu pie tiesneša kunga un apjautāšos par šo lietu. Viņš ir piedzīvojis cilvēks, zina likumus, saprot jokus, kā arī…
Viņš pagriezās un pēdējos vārdus izrunāja, jau projām ejot. Konstebls brīdi vilcinājās uz vietas, pāris reižu nolamājās, bet tad sauca viņam pakaļ:
— Pagaidi, labais ser, pagaidi mazliet! Nu jā, tiesnesis… Viņš no jokiem saprot tikpat daudz, cik cūka no svētdienas.
Nāc, labāk parunāsimies! Savādas lietas! Liekas, esmu iekļuvis lielā ķezā — un vienīgi nevainīga, vieglprātīga joka dēļ. Es esmu ģimenes cilvēks, un mana sieva un mazie bērniņi… Runāsim prātīgi, jūsu cienība: ko tu vēlies no manis?
— Tikai to, lai tu kļūsti akls, mēms un tizls, kamēr lēnā garā noskaita līdz simttūkstoš, — Hendons teica tādā balsī, it kā prasītu tikai ļoti niecīgu pakalpojumu, kas pats par sevi saprotams.
— Bet tad jau es esmu pagalam! — konstebls izmisis teica. — Labais ser, esi prātīgs, apsver šo lietu no visām pusēm, tu redzēsi, ka tas ir tikai joks — skaidri un noteikti tikai joks. Un, ja, pieņemsim, tas arī nebūtu bijis joks, tad tas tomēr ir tik niecīgs noziegms, ka tiesnesis, ja daudz, tad mani norās un izteiks brīdinājumu.
— Ak tad joks? — Hendons svinīgi ieprasījās, un no šīs svinības konsteblam asinis sastinga dzīslās. — So tavu joku likumos sauc — nu, tu jau zini, kā.
— Es to nezināju vis! Es varbūt biju neuzmanīgs. Man nenāca ne prātā, ka tam varētu būt kāds nosaukums, — ak debess, es domāju, ka es pats to joku esmu izdomājis.
— Ak dievs!
— Tas noved pie — nāves soda.
— Esi man, grēciniekam, žēlīgs!
— Pieturi mani, dieva dēļ, labais ser! Es vairs nevaru kājās nostāvēt. Apžēlojies, glāb mani no posta, un es pagriezīšu muguru un nekā ne redzēšu, ne dzirdēšu.
— Labi! Tas ir prātīgi un gudri! Bet vai sivēnu atdosi at- paka]?
— Atdošu, nudien atdošu! Nekad vairs nepieskaršos sivēnam, kaut pats erceņģelis man to nonestu no debesīm. Nu, paskaties, tevis dēļ esmu kļuvis akls ar abām acīm. Teikšu, ka tu man uzbruki, ar varu izrāvi no rokām notiesāto. Durvis cietumā vecas, nestipras, es pats tās naktī uzlauzīšu.
— Dari gan tā, mans mīļais, neviens no tā necietīs! Tiesnesim pašam žēl nabaga zēna, viņš neraudās un nelauzīs cietuma uzrauga kaulus par zēna aizbēgšanu.