Tiklīdz konstebls vairs nebija redzams, Hendons lūdza viņa augstību steigties uz priekšu un pagaidīt norunātā vietā ārpus ciema, kamēr viņš, Hendons, aizies uz viesnīcu samaksāt rēķinu. Pusstundu vēlāk abi draugi jau mundri rikšoja ar Hendona nožēlojamiem «kaujas zirgiem» pa ceļu uz austrumiem. Karalim tagad bija silti un ērti, jo skrandas viņš nometa un apģērba uz Londonas tilta pirkto drēbju kārtu.
Hendons negribēja zēnu sevišķi nogurdināt, baidoties, ka ceļa grūtības, ēšana nelaikā un nepietiekams miegs atstās ļaunu iespaidu uz viņa slimo prātu, kamēr atpūta, kārtīgs dzīves veids un mērena fiziska piepūle deva cerības uz ātrāku izveseļošanos. Viņš kāroja redzēt savu mazo draugu veselu un atbrīvot viņa galviņu no slimīgās fantāzijas ainām. Tāpēc viņš nolēma doties uz tēva mājām, no kurienes tik ilgi bija izraidīts, bet gribēja to darīt nesteigdamies, nepadoties nepacietībai un dziņai traukties turp dienu un nakti.
Nojājuši apmēram desmit jūdžu, ceļotāji nonāca lielā ciemā un pa nakti apmetās labā viesnīcā. Tagad viņi atkal bija atgriezušies pie agrākajām paražām: kamēr karalis ēda, Hendons stāvēja aiz viņa krēsla, apkalpoja viņu, noģērba, kad bija laiks iet gulēt, bet pats, segā ietinies, gulēja uz grīdas pie durvīm.
Otrā un arī trešajā dienā viņi visu laiku lēni jāja un pārrunāja, ko piedzīvojuši, šķirti būdami. Sarunas abus ļoti interesēja. Hendons sīki aprakstīja savus klejojumus, meklējot karali, stāstīja, ka erceņģelis viņu izmuļķojis un vadājis pa visu mežu, un galu galā, pārliecinājies, ka tik viegli no viņa vaļā netiks, pārvedis atpakaļ savā būdā. Te vecis devies tieši mazajā kambarītī, savā guļamistabā, bet no turienes iznācis grīļodamies un satriekts, teikdams, ka cerējis zēnu atrast mājās guļot, bet viņa tur neesot. Hendons uzturējies būdā veselu dienu un gaidījis viņu pārnākot. Pēc tam kad vairs necerējis sagaidīt karali, devies atkal ceļā viņu meklēt.
— Bet vecais svētulis patiesi bija ļoti nobēdājies par to, ka jūsu augstība nepārnāca, — Hendons sacīja. — To varēja redzēt no viņa sejas.
— Par to es nešaubos, — karalis atteica. Viņš savukārt izstāstīja, ko veča būdā piedzīvojis, pie kam Hendons izteica savu nožēlu, ka nebija erceņģeli nogalējis.
Pēdējā ceļojuma dienā Hendons bija ļoti uztraukts un pļāpāja bez mitas. Viņš runāja par savu veco tēvu, par brāli Arturu, stāstīja dažādus gadījumus, lai rādītu, cik viņi labsirdīgi un krietni, sajūsmināts runāja par lēdiju Edīti un bija tik priecīgs, ka pat otro brāli Hjū pieminēja ar labu vien. Viņš nevarēja sagaidīt tikšanās brīdi un priecājās par to, kā visus pārsteigs viņa ierašanās Hendon-Holā un kas tur valdīs par priekiem.
Viņi jāja pa skaistu apvidu, ceļā visnotaļ redzēja jaukas kotedžas un augļu dārzus. Ceļš gāja pa plašām, kalnainām ganībām, kas it kā atgādināja viļņojošu jūru. Pēcpusdienā pārnācējs pazudušais dēls bieži nogriezās no ceļa, vēlēdamies no kāda pakalna virsotnes ieraudzīt tālumā tēva māju. Pēdīgi viņam tas izdevās, un viņš uztraukts iesaucās:
— Vai redzi tur to ciemu, mans valdniek! Turpat tam līdzās atrodas pils. Jau no šejienes redzami torņi. Un tur tālāk tas, kas izskatās kā mežs, ir mana tēva parks. Tagad tu redzēsi, ko nozīmē augsta kārta un lepna dzīve! Mūsu pilī ir septiņdesmit istabu — iedomājies tikai! — un divdesmit septiņi kalpotāji! Tādā vietā slikti neklāsies mums abiem, vai ne? Nu, tagad jāsim ātrāk! Es vairs nevaru savu nepacietību valdīt!
Lai arī kā viņi steidzās, viņi sasniedza ciemu tikai pēcpusdienā pēc pulksten trim. Auļojot cauri ciemam, Hendons trieca bez mitas:
— Lūk, kur baznīca… vēl vienmēr ar tām pašām efejām
apaugusi. Viss pa vecam, nekas nav pārmainījies. Lūk, viesnīca «Pie sarkanā lauvas» un tur tālāk tirgus laukums. Lūk, maija kārts, ūdens pumpis — nekas nav mainījies, izņemot, protams, cilvēkus. Desmit gados cilvēki stipri pārvēršas. Dažus no viņiem es it kā pazīstu no sejas, bet mani neviens nepazīst.
Tā viņš runāja bez apstājas. Drīz viņi bija izjājuši ciemam cauri un nogriezās pa šauru, līkumotu ceļu, ko no abām pusēm norobežoja augsts dzīvžogs. Pa to viņi jāja kādu pusjū- dzi, kamēr pa lieliem vārtiem nokļuva plašā puķu dārzā. Vārtus greznoja augsti akmens stabi ar iekaltiem ģerboņiem. Viņu priekšā pacēlās stalta bruņinieku pils.
— Esi sveicināts Hendon-Holā, karali! — Mailss iesaucās. — Jā, šī ir liela diena! Mans tēvs, brālis un lēdija Edīte būs tik priecīgi pārsteigti, ka sākumā redzēs un dzirdēs vienīgi mani, tā ka tu varbūt tiksi uzņemts pavēsi. Nepiegriez tam vērību — tas drīz pāries. Kad es paskaidrošu, ka tu atrodies manā gādībā, un teikšu, ka esmu tevi sirsnīgi iemīlējis, tu redzēsi, ka Mailsa Hendona dēļ viņi arī tevi spiedīs pie krūts, uz visiem laikiem dos tev pajumti savā mājā un ieslēgs savā sirdī.
Brīdi vēlāk Hendons pie pils ieejas nolēca no zirgēzeļa un palīdzēja karalim izkāpt no segliem, tad satvēra viņu pie rokas un iesteidzās pilī. Pēc dažiem soļiem viņi atradās lielā istabā. Hendons bez liekām ceremonijām ātri apsēdināja karali un pats pieskrēja pie jaunā cilvēka, kas sēdēja pie rakstāmgalda kamīna tuvumā, kurā dega gaiša uguns.
— Apkamp mani, Hjū, — viņš iesaucās, — un saki, ka tu priecājies par manu pārnākšanu! Pasauc labi ātri mūsu tēvu, jo pat mājās es nejūtos kā mājās, kamēr neesmu spiedis viņa roku, lūkojies viņa sejā un dzirdējis viņa balsi!
Pēc mirkļa pārsteiguma Hjū atkāpās un uzlūkoja nelūgto viesi cieši un nopietni — ar skatienu, kas sākumā pauda aizskartu cieņu, tad pēc brīža vilcināšanās, paklausot kādai slepenai domai vai nolūkam, izbrīna pilnu ziņkārību un izjustu vai liekuļotu līdzjūtību. Viņš laipni teica:
— Tev, kā liekas, galvā nav viss kārtībā, nabaga vīrs. Tu, bez šaubām, esi daudz cietis, pasaule nebūs vis izturējusies pret tevi laipni, tas redzams no tavas sejas un apģērba. Par ko tu mani turi?
— Par ko es tevi turu? Par to, kas tu esi, — par Hjū Hen- donu, protams, — Mailss skarbi atteica.
Hjū tikpat laipni turpināja:
— Bet par ko tu sevi iedomājies?
— Par iedomām te nevar būt runas. Tu izturies tā, it kā nepazītu savu brāli Mailsu Hendonu.
Hjū sejā atspoguļojās priecīgs pārsteigums, un viņš iesaucās:
— Vai tu nejoko? Vai tad mirušie ceļas augšā? Lai dievs dod, ka tas tā būtu un mēs mūsu nabaga pazudušo zēnu pēc visiem šiem ciešanu pilnajiem gadiem atkal varētu apkampt un spiest pie sirds! Ak, tas būtu brīnišķīgi, bet baidos, vai tas īstenībā varētu būt! Es tevi lūdzu — nejoko ar mani! Nāc ātrāk pie gaismas, lai tevi labāk aplūkoju!
Viņš sagrāba Mailsu aiz rokas, pievilka pie loga un pētīja viņu no galvas līdz kājām, grozīdams šurp un turp. Pats viņš skraidīja Mailsam apkārt un apkārt, it kā pārbaudīdams viņu no visām pusēm, bet Mailss kvēloja vien aiz prieka, smējās, māja ar galvu un pamudināja brāli:
— Skaties vien, brāl, skaties un nebaidies! Tu neatradīsi neviena vaibsta, kas neizturētu pārbaudījumu. Izpēti mani, cik vien tavai sirdij patīk, mans labais vecais Hjū! Es tiešām esmu tavs brālis Mailss, tas pats vecais Mailss, ko jūs turējāt par zudušu, vai ne? Jā, šī ir liela diena — es jau teica, ka šī ir liela diena! Sniedz man roku, ļauj man tevi noskūpstīt! Ak, man liekas — es nomiršu aiz prieka!
Viņš jau gribēja mesties brālim ap kaklu, bet Hjū viņu ar roku atbīdīja, drūmi nokāra galvu uz krūtīm un saviļņots teica:
— Žēlīgais dievs, spēcini mani, lai varu tādu vilšanos panest!
Mailss aiz pārsteiguma pirmajā acumirklī nevarēja izrunāt ne vārda, bet tad iesaucās:
— Kas par vilšanos? Vai tad es neesmu tavs brālis?
Hjū bēdīgi pakratīja galvu: t
— Es lūdzu debesis, lai tas tā būtu un lai citas acis atrastu līdzību, kas manējām paliek apslēpta. Ak, bēdas! Baidos, ka vēstule, ko saņēmu, būs ziņojusi rūgtu patiesību!
— Kāda vēstule?
— Pirms sešiem vai septiņiem gadiem saņēmu no kādas aizjūras zemes vēstuli, kurā bija teikts, ka mans brālis kādā kaujā kritis.
— Tie ir meli! Pasauc tēvu — viņš mani pazīs.
— To nevar pasaukt, kas miris.
— Miris? — Mailsa balss skanēja dobji, un viņa lūpas drebēja. — Mans tēvs miris! Ak, kāda satriecoša vēsts! Tā jau pa daļai saindējusi manus atkalredzēšanās priekus. Nu tad, lūdzu, aizved mani pie brāļa Artura, viņš mani pazīs — pazīs un apmierinās mani.
— Arī Arturs nav starp dzīvajiem.
— Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs! Miruši — abi miruši! Cienīgie paņemti, bet es, necienīgais, esmu vēl starp dzīvajiem! Ak, taupi mani un nesaki, ka arī lēdija Edīte…
— Mirusi? Nē, viņa ir dzīva!
— Paldies dievam, tagad es atkal esmu līksms! Pasteidzies, brāl, ataicini viņu šurp pie manis! Un, ja arī viņa teiks, ka es neesmu es… Bet viņa tā neteiks, nē, nē, viņa mani pazīs! Kāds es esmu muļķis, ka par to vēl varu šaubīties. Pasauc viņu, pasauc arī vecos kalpotājus — arī tie mani pazīs.
— Viņi visi ir projām, izņemot piecus: Pīteru, Holsiju, Deividu, Bernardu un Margaritu.
To teicis, Hjū izgāja no istabas. Mailss, mazliet padomājis, sāka soļot no viena istabas gala uz otru, pie sevis runādams:
— Dīvaina lieta: pieci lielākie nelieši šeit, bet divdesmit krietnie un godīgie kalpi projām.
Viņš soļoja uz priekšu un atpakaļ, sevī murminādams, un bija pilnīgi aizmirsis karali. Pēdīgi viņa augstība ierunājās nopietni un ar nemākslotu līdzjūtību, lai gan viņa vārdi izklausījās kā ironija:
— Lai tava neveiksme tevi pārāk neapbēdina, krietnais vīrs! Ir arī vēl citi pasaulē, kuru personība un tiesības netiek atzītas. Tev ir bēdu biedri.
— Ak, valdniek! — Hendons iesaucās mazliet piesarcis. — Tad, mazākais, tu mani netiesā! Pagaidi, gan tu redzēsi! Es neesmu nekāds viltnieks, — viņa pati to teiks. Mēs to dzirdēsim no visskaistākajām lūpām Anglijā! Lai es būtu krāpnieks! Es pazīstu katru kaktiņu šajā zālē, neviena svītriņa manu senču ģīmetnēs man nav sveša; kā bērns pazīst savu
bērnistabu, tā es pazīstu šo vietu. Te es esmu dzimis, uzaudzis, es runāju taisnību, milord, es tevi nekrāpju; un, ja ari neviens cits man neticētu, tad nešaubies tu par mani, es tevi lūdzu, to es nepārciestu.
— Es par tevi nešaubos, — karalis bērnišķīgi vienkāršā un pārliecinātā balsī teica.
— No visas sirds tev pateicos! — Hendons iesaucās ar dedzību, kas liecināja, ka viņš aizgrābts. Bet karalis tikpat vienkārši piebilda:
— Tu taču arī par mani nešaubies?
Hendons tā nokaunējās, ka bija priecīgs, kad durvis atvērās un Hjū viņu izglāba no vajadzīgās atbildes.
Hjū veda skaistu grezni tērptu lēdiju, aiz tās nāca vairāki kalpotāji livrejās. Skaistule nāca lēnām, galvu nodūrusi, un skatījās grīdā. Viņas seja bija neizsakāmi bēdīga. Mailss Hendons steidzās viņai pretim, iesaukdamies:
— Mana Edīte, mana dārgā!…
Hjū mierīgi viņu atbīdīja sāņus un vaicāja lēdijai:
— Paskatieties uz viņu — vai šo vīru pazīstat?
Mailsa balsij atskanot, skaistule viegli satrūkās, vaigi viņai pietvīka, viņa trīcēja pie visas miesas. Iestājās ilgs klusums. Tad lēdija lēni pacēla galvu un stīvu izbaiļu pilnu skatienu pavērās Hendonam acīs. Visas asinis pilienu pēc piliena izzuda no viņas sejas, un to pārklāja nāves bālums. Ar tikpat nedzīvu balsi, kāda bija viņas seja, tā teica:
— Es viņu nepazīstu …
Tad viņa novērsās, apspieda vaidu vai elsas un izstreipuļoja no istabas.
Mailss Hendons atslīga krēslā un aizsedza seju ar rokām. Viņa brālis, brīdi klusējis, prasīja sulaiņiem:
— Jūs viņu redzējāt? Vai šo vīru pazīstat?
Kalpi noliedzoši pakratīja galvu. Tad viņu kungs teica:
— Sulaiņi jūs nepazīst, ser. Baidos, ka te būs noticis pārpratums. Jūs redzējāt — arī mana sieva jūs nepazīst.
— Tava sieva?…
Vienā mirklī Hjū atradās piespiests pie sienas, Mailss kā dzelzīs viņu turēja, sakampis pie rīkles.
— Tu blēdīgais lapsa! Tagad es visu saprotu! Tu pats uzrakstīji melu vēstuli, lai man nozagtu tēva mantojumu un
līgavu! Se tev!… Tagad taisies, ka tiec, iekams es savu godīgo karavīra roku neesmu apgānījis ar tāda nelieša slepkavību, kāds tu esi!
Hjū, gluži sarkans, gandrīz nosmacis, aizstreipuļoja līdz tuvākajam krēslam un atkrita uz tā. Tad viņš pavēlēja kalpiem laupītāju sagrābt un sasiet. Kalpi vilcinājās, un kāds no viņiem sacīja:
— Viņš ir apbruņots, ser Hjū, bet mums nav ieroču.
— Apbruņots? Kas par to? Viņš viens pats, bet jūsu daudz. Grābiet viņu ciet, es pavēlu!
Bet Mailss viņiem ieteica piesargāties un piebilda:
— Jūs mani pazīstat — kāds es biju, tāds vēl tagad esmu. Neieteicu mani aizskart!
Sie vārdi sulaiņus drošākus nepadarīja. Viņi kāpās atpakaļ.
— Nu, tad vācieties ārā, zaķapastalas tādi! Paņemiet ieročus un apsargājiet visas izejas, kamēr es kādu aizsūtīšu pēc policijas! — Hjū komandēja. Uz sliekšņa viņš pagriezās pret Mailsu un piemetināja: — Es tev ieteicu nedarīt savu stāvokli ļaunāku un nemēģināt bēgt.
— Bēgt? Ja tu no tā baidies, tad vari būt drošs. Mailss Hendons ir Hendonu pils un tās zemju īpašnieks. Viņš te arī paliks — par to nešaubies!