Karalis brīdi sēdēja, domās nogrimis, tad paskatījās uz Mailsu un teica:
— Savādi, ļoti savādi! Es to nekādi nevaru izskaidrot.
— Te nav nekā savāda, jūsu augstība. Es viņu pazīstu, tāda izturēšanās ir pilnīgi viņa dabā — viņš vienmēr bijis neģēlis.
— Es nerunāju par viņu, ser Mails.
— Ne par viņu? Par ko tad? Kas te tik savāds?
— Ka vēl līdz šim karali nemeklē.
— Kas? Ko? Es nekā nesaprotu.
— Vai tiešām? Vai tas tevi nepārsteidz, vai neizliekas ērmoti, ka pa visu valsti neaulekšo vēstneši, mani meklēdami un
izlikdami sludinājumus ar manas personas aprakstu? Vai tad ir iespējams neuztraukties un nesērot, ja valsts galva bez pēdām pazudis? Ja es esmu iekritis tikpat kā ūdenī un mani nekur nevar atrast?
— Gluži pareizi, mans karali! Es to pavisam biju piemirsis, — Hendons nopūtās un norūca: — Nabaga ārprātīgais! Vēl vienmēr viņu nodarbina savādās iedomas.
— Bet man ir plāns, kā mēs abi tiksim pie savām tiesībām. Es uzrakstīšu ziņojumu trijās valodās: latīniski, grieķiski un angliski; bet tu ar šo ziņojumu rīt agri joņo uz Londonu un neatdod ziņojumu nevienam citam kā manam tēvocim lordam Hertfordam tieši rokās. Ieraudzījis to, viņš uzreiz pazīs, ka rakstījis esmu es, un sūtīs man pakaļ.
— Vai mums abiem nebūtu labāk te mazliet uzkavēties, kamēr es pierādu savas tiesības un saņemu mantojumu savās rokās? Tad man būs daudz vieglāk…
Bet karalis viņu pavēloši pārtrauca:
— Ciet klusu! Kāda nozīme taviem niecīgajiem īpašumiem un sīkajām interesēm, kad jārunā par tautas labklājību, par troņa neaizskaramību!
It kā nožēlodams savus skarbos vārdus, viņš piemetināja mazliet laipnāk:
— Tikai klausi man un nebaidies! Es tevi atkal iecelšu tavās tiesībās. Es tev atdošu visu, kas tev piederējis, un vēl vairāk. Es atcerēšos tavus pakalpojumus un tev visu atlīdzināšu.
To teicis, viņš paņēma spalvu un ķērās pie 'rakstīšanas. Hendons brīdi viņu mīļi uzlūkoja un nodomāja:
«Ja šeit būtu tumšs, es domātu, ka ar mani patiesi runā: karalis. Kad viņš sadusmojas, tad laiž vaļā pērkonus un zibeņus kā īsts valdnieks. Kur viņš to mācījies? Rau, cik sparīgi skribelē, velk nez kādus tur ķekšus un nopietni domā, ka raksta grieķu un latīņu vārdus. Būs grūti šīs fantāzijas viņam izrunāt no galvas. Vajadzēs labi pārdomāt, kā to izdarīt. Varbūt vajadzēs izlikties, ka jau rīt pat došos ceļā izpildīt šo blēņu uzdevumu, ko viņš man uzliek.»
Bet nākošajā brīdī sera Mailsa domas jau atkal kavējās pie nupat notikušā. Viņš bija tā iegrimis domās, ka tad, kad karalis pasniedza aprakstīto papīra lapu, gluži mehāniski to salocīja un iebāza kabatā, prātodams:
«Cik viņa dīvaini izturējās! Te man liekas, ka viņa mani pazina, te atkal, ka ne. Es skaidri redzu — te ir tādas pretējības, ko es nekā nevaru izskaidrot, un tomēr netieku vaļā ne no vienām, ne no otrām domām. Gribētu panākt to, lai vienas no šīm domām uzveiktu. Lieta vienkārša: viņai vajadzēja pazīt manu seju, stāvu, balsi — citādi tas nemaz nevar būt, — un tomēr viņa sacīja, ka mani nepazīst, un tas ir vislabākais pierādījums, jo viņa neprot melot. Pag! Es, kā liekas, sākšu lietu saprast. Varbūt viņš to iespaidoja, varbūt pavēlēja, piespieda melot? Jā, tā būs atbilde uz visiem maniem jautājumiem, te būs mīklas atrisinājums! Viņa izskatījās pusdzīva no bailēm, — nu, protams, ka viņa bija spiesta tā izturēties! Es viņu uzmeklēšu, es viņu atradīšu. Tagad, kad Hjū nav klāt, viņa teiks taisnību. Viņa atcerēsies vecos laikus, kad mēs bērnībā kopā rotaļājāmies, tas mīkstinās viņas sirdi, un viņa vairs neliekuļos, bet vaļsirdīgi atzīsies. Viņā nav ne ēnas no neuzticības, nē, viņa vienmēr ir bijusi godīga un patiesa. Toreiz viņa mani mīlēja. Tas man ir par ķīlu, ka viņa mani ne- krāps: ko cilvēks reiz mīlējis, to viņš nepieviļ.»
Viņš steigšus devās uz durvju pusi, bet tajā brīdī durvis atdarījās un iekšā ienāca lēdija Edīte. Viņa bija ļoti bāla, bet tuvojās drošiem soļiem. Viņas gaita bija cēla un cienīga, bet seja kā agrāk — bēdīga.
Mailss tai steidzās klāt laimīgā paļāvībā, bet viņa to no sevis atturēja ar tik tikko manāmu rokas mājienu, un viņš palika uz vietas stāvot. Viņa apsēdās un lūdza arī viņu apsēsties. Ar šādu izturēšanos viņa to piespieda aizmirst, ka viņi ir veci rotaļu biedri, un ierādīja viņam viesa un svešinieka vietu. Mailss nebija to gaidījis un aiz pārsteiguma tā samulsa, ka pats sāka šaubīties, vai patiesi būtu tas, par ko uzdodas.
— Ser, — lēdija Edīte iesāka, — es atnācu jūs brīdināt. Tā gan saka, ka vājprātīgos nevarot pārliecināt atteikties no savām iedomām, bet viņus tomēr var pārliecināt sargāties no briesmām. Es ticu, ka šī jūsu fantāzija jums izliekas pilna patiesība, un tāpēc tas nav noziegums. Bet neapgalvojiet to šeit, jo tas ir bīstami!
Mirkli viņa cieši ielūkojās Mailsam acīs, tad piebilda ar uzsvaru:
— Tas jo vairāk tāpēc ir bīstami, ka jūs ļoti atgādināt mūsu nabaga pazudušo zēnu, kas vairs nav starp dzīvajiem.
— Ak dievs, kundze, es taču esmu tas pats!
— Es patiesi ticu, ka jūs tā domājat, ser. Es nepavisam nešaubos par jūsu godīgumu — es tikai jūs brīdinu. Mans vīrs ir pilnīgs pavēlnieks par visu apkārtni, un viņa rokās ir neaprobežota vara. No viņa atkarīgs, vai cilvēkiem te klājas labi vai tie mirst badā. Ja jūs nelīdzinātos tam cilvēkam, par kuru uzdodaties, viņš varbūt jums ļa,utu kavēties pie savām iedomām, cik patīk. Bet, ticiet man, es viņu labi pazīstu un zinu, ko viņš darīs: viņš teiks visiem, ka jūs esat prātā jucis krāpnieks; un visi viņam ticēs.
Viņa atkal uz Mailsu cieši paskatījās un piebilda:
— Ja jūs patiesi būtu Mailsš Hendons un viņš to zinātu, un viss apgabals to zinātu — pārdomājiet un apsveriet labi manus vārdus —, jūs tomēr atrastos tādās pašās briesmās un tāpat neizbēgtu sodam. Viņš jūs noliegtu un jūs apsūdzētu, un šeit nerastos neviena pietiekami drosmīga cilvēka, kas nostātos jūsu pusē.
— To es pilnīgi ticu, — Mailss rūgti teica. — Ja viņam ir vara pavēlēt cilvēkam, kas visu mūžu ir bijis mans draugs, kļūt neuzticīgam un noliegt mani un tas arī paklausa — kā tad jo vairāk viņam neklausīs tie, kuriem pret mani nav nekādu draudzības jūtu, sevišķi vēl, ja draud atņemt dienišķo maizi un pat dzīvību.
Lēdijas Edītes vaigus pārklāja viegls sārtums, un viņa nodūra acis, bet viņas balss kā agrāk skanēja stingri:
— Es jau jūs brīdināju un vēlreiz brīdinu: ejiet projām no šejienes, citādi šis cilvēks gāzīs jūs postā. Viņš ir briesmonis, kurš nepazīst žēluma. Es esmu viņa verdzene un to vislabāk zinu. Nabaga Mailss un Arturs, un mans dārgais aizbildnis sers Ričards ir atbrīvoti un atdusas mierā, — jums labāk būtu pie viņiem nekā palikt šeit šī nezvēra nagos. Jūsu prasības ir uzbrukums viņa titulam un bagātībai. Jūs viņu aizskārāt viņa paša namā. Jūs esat pagalam, ja paliekat šeit. Aizejiet! Nekavējieties! Ja jums vajadzīga nauda, lūdzami, ņemiet šo maku un uzpērciet sulaiņus, lai viņi jūs laiž ārā! Paklausiet man, nabaga cilvēk, un bēdziet, kamēr vēl ir laiks!
Mailss atbīdīja viņam sniegto naudas maku un nostājās viņas priekšā:
— Izpildiet vienu manu lūgumu! Paskatieties tieši man
acis, bet tā, ka es varu redzēt, vai jūs panesat manu skatienu. Tā. Tagad atbildiet man: kas es esmu? Vai Mailss Hendons?
— Nē. Es jūs nepazīstu.
— Zvēriet!
Atbilde skanēja klusi, bet saprotami:
— Es zvēru.
— Nē, tas iet pāri manai saprašanai!
— Bēdziet! Kāpēc jūs velti tērējat dārgo laiku? Bēdziet, glābieties!
Sajā brīdī istabā iebruka policija. Sākās sīva cīņa, bet Hendons drīz tika pieveikts un aizvilkts projām. Sagrāba arī karali, abus sasēja un aizveda uz cietumu.