Visas cietuma kameras bija pārpildītas, un abus draugus piekala pie ķēdes lielā istabā, kur parasti novietoja sīkākus likuma pārkāpējus. Viņi te nebija vieni, te vēl atradās ap divdesmit citu pie rokām un kājām ķēdēs iekaltu cietumnieku abēja dzimuma un dažāda vecuma. Tas bija rupjš un trokšņains pūlis. Karalis sūrojās par ārkārtīgi necienīgo apiešanos ar viņu, bet Hendons bija kluss un drūms. Viņš bija tīri apstulbis no notikušā. Viņš bija pārnācis mājās līksms kā pazudušais dēls, domādams, ka visi vai prātu zaudēs aiz prieka par viņa ierašanos, bet viņu izgrūda ārā un ieslodzīja cietumā. Cerības un īstenība atradās tik asā pretstatā, ka Hendons bija pilnīgi samulsis. Viņš pat nesaprata, kā īsti uzņemt notikušo — vai no traģiskās vai smieklīgās puses. Iznāca kā cilvēkam, kurš izgājis laukā papriecāties par varavīksni, bet kuru nospēris zibens.
Pamazām viņa sajukušās, mokošās domas sakārtojās un pievērsās Edītei. Viņš pārdomāja Edītes izturēšanos, apsvēra to no visām pusēm un nevarēja nākt ne pie kāda apmierinoša galasprieduma. Vai Edīte viņu pazina vai nepazina? Sī neatrisināmā mīkla ilgi nodarbināja viņa prātu. Galu galā viņš nāca pie pārliecības, ka tā viņu pazina, bet aiz savtīgiem iemesliem no viņa atsacījās. Tagad Mailss vēlējās apbērt to
lāstiem, bet Edītes vārdu viņš tik igi bija turējis svētu, ka mēle neklausīja to zaimot.
Saplīsušās un netīrās cietuma segās satinušies, Hendons ar karali pavadīja nemierīgu nakti. Cietumsargs par naudu piegādāja dažiem arestētajiem degvīnu, rezultātā piedzērušies cietumnieki sāka trakot, plēsties savā starpā, b|austīties un dziedāt nepieklājīgas dziesmas. īsi pēc pusnakts viens no apcietinātajiem uzbruka sievietei un to tik tikko nenosita, ar rokas ķēdēm tai dauzīdams galvu; labi, ka cietumsargs vēl laikā pieskrēja palīgā. Cietumsargs savukārt deva uzbrucējam krietnu belzienu pa galvu un tā nodibināja mieru. Pēc tam trakošana mitējās un tie, kas nevēroja abu ievainoto vaidus un kunkstienus, dabūja aizmigt.
Nākošajā nedēļā dienas un naktis pagāja nospiedoši vienmuļi: dienā nāca liecinieki — Hendonam vairāk vai mazāk pazīstamas personas, kas ieradās aplūkot «viltnieku» un viņu noliegt, krietni izlamāt un izsmiet. Bet naktīs regulāri atkārtojās dzeršana un kaušanās. Tikai uz beigām iznāca maza pārmaiņa. Cietumsargs ieveda kamerā kādu vecīti un sacīja:
— Blēdis atrodas šajā istabā. Apskati visus labi vērīgi ar savām vecajām acīm! Varbūt pateiksi, kurš tas ir?
Hendons pacēla acis un pirmo reizi pa visu uzturēšanās laiku cietumā it kā atdzīvojās. Viņš teica pie sevis:
— Tas ir Bleiks Endrūss. Viņš visu mūžu kalpojis mūsu dzimtai, viņš ir krietns, godīgs cilvēks, un sirds viņam ir īstā vietā, mazākais, agrāk tas tā bija. Bet tagad godīgu cilvēku nemaz vairs nav, visi kļuvuši par meļiem. Arī šis vecis mani pazīs, bet noliegs tāpat kā tie citi.
Vecais pārlaida acis pār telpu un pa kārtai aplūkoja katru seju.
— Es te vairāk nekā neredzu kā neliešus un ielas vazaņķus. Kurš tad tas ir? — viņš jautāja.
Cietumsargs iesmējās.
— Te jau viņš ir! — viņš teica. — Aplūko labi krietni šo putnu un saki man, ko tu par viņu domā!
Vecais piegāja klāt, ilgi un cieši skatījās uz Hendonu, tad pakratīja galvu un teica:
— Sis jau nu nekādā ziņā nav Hendons!
— Pareizi! Tavas vecās acis vēl labi rāda. Ja es būtu sers Hjū, es šo kraupjaino suni ņemtu un…
Cietumsargs pacēlās uz pirkstgaliem, it kā uzmezdams kaklā cilpu, un tajā pašā laikā izgrūda raksturīgu gārdzošu skaņu kā no aizžņaugta kakla. Vecais atriebīgi teica:
— Lai pateicas dievam, ka ar viņu vēl sliktāk neapietas! Ja man tāds nelietis nāktu rokās, es viņu dzīvu izceptu — tikpat kā es stāvu šajā vietā.
Cietumsargs ļauni iesmējās.
— Papļāpā ar viņu, vecais! Visi tā dara. Arī tev būs īsāks laiks.
To teicis, viņš iegāja blakuskamerā.
Vecis nokrita ceļos un čukstēja:
— Lai slavēts dievs, ka tu pēdīgi esi pārnācis, mans labais kungs! Es domāju, ka tu jau kopš septiņiem gadiem esi miris — bet tu vēl dzīvs! Es tevi pazinu no pirmā acu uzmetiena, un man nācās grūti izlikties un vēl grūtāk bija teikt, ka šeit atrodas tikai nelieši un ielas vazaņķi. Es esmu vecs un nabags, ser Mails, bet saki tikai vienu vārdu — un es iešu un izpaudīšu patiesību, kaut arī mani par to pakārtu.
— Nē, — Hendons sacīja, — to tu nedarīsi. Tu tikai sevi gāztu postā, un man ar to nebūtu līdzēts. Bet tomēr pateicos tev! Tu pa daļai man atdevi ticību cilvēkiem.
Vecais kalps karalim un Hendonam labi noderēja. Viņš nāca vairāk reižu dienā, it kā lai izjokotu viltnieku, un vienmēr atnesa kaut ko garšīgu, lai mazliet uzlabotu vājo cietuma barību, bez tam viņš katru reizi pastāstīja arī jaunākos notikumus. Gardākos kumosus Hendons paglabāja karalim, bez tiem viņš varbūt būtu aizgājis bojā, jo nevarēja ēst rupjo un pretīgo barību, ko pienesa cietumsargs. Lai nekristu aizdomās, Endrūss uzkavējās ļoti īsu laiku, bet katrreiz viņam izdevās pavēstīt ko jaunu — to viņš pateica čukstus, tā ka viņu sadzirdēja vienīgi Hendons, bet skaļā balsī viņš lamājās un neskopojās ar rupjiem vārdiem visai kamerai par uzjautrinājumu.
Tā pamazām nāca klajā notikumi Hendon-Holā. Arturs nomiris pirms sešiem gadiem. Sis zaudējums, tāpat kā neziņa par Mailsu, stipri satricinājis tēva veselību. Domādams, ka viņam drīz jāmirst, viņš katrā ziņā gribējis nokārtot Edītes un Hjū likteni, savienojot viņus laulības saitēm. Bet Edīte vienmēr lūgusi lietu atlikt uz vēlāku laiku, cerēdama uz Mailsa pārnākšanu. Tad pienākusi vēstule ar ziņu par Mailsa nāvi.
Sis trieciens nolicis seru Ričardu slimības gultā. Zinot, ka drīz jāmirst, viņš steidzinājis kāzas, un Hjū viņu atbalstījis. Edīte izlūgusies vienu mēnesi laika, tad vēl otru mēnesi un trešo. Pēdīgi laulības notikušas pie sera Ričarda nāves gultas. Laulības neesot laimīgas. Visā apkārtnē klīstot baumas, ka drīz pēc kāzām jaunā sieva atradusi vīra papīros dažus liktenīgās vēstules uzmetumus un apvainojusi viņu par blēdi un krāpnieku, kas ne vien iegrūdis viņu laulībā, bet paātrinājis arī sera Ričarda nāvi. Visi runājuši par jaunā kunga cietsirdīgo izturēšanos pret sievu un kalpotājiem. Pēc tēva nāves sers Hjū nometis masku un izvērties par nežēlīgu despotu visiem, kas dzīvo uz viņa zemes vai kaut cik no viņa atkarīgi.
Reiz pa tāda apmeklējuma laiku vecis atnesa tenkas, kurās ar visdzīvāko interesi noklausījās arī karalis.
— Runā, ka karalis prātā jucis. Bet tikai, no dieva puses, nevienam nesakiet, ka no manis šīs valodas dzirdējāt! Par to ir aizliegts runāt, un tādu baumu izplatītājiem piedraudēts nāves sods.
Viņa augstība paskatījās uz veci un teica:
— Karalis nav prātā jucis, labais vīrs, un labāk būtu katram darīt savu darbu nekā iznēsāt tādas nejēdzīgas valodas.
— Ko tas zēns tur runā? — Endrūss jautāja, no tāda negaidīta uzbrukuma pārsteigts. Hendons deva vecajam zīmi nekā tālāk nejautāt, un viņš turpināja stāstu: — Nelaiķi karali apbedīs Vindzorā pēc divām dienām, tas iznāk sešpadsmitajā, bet divdesmitajā Vestminsterā kronēs jauno karali.
— Man šķiet, vispirms viņu vajadzētu atrast… — karalis norūca, bet pēc tam mierīgāk piebilda: — Nu, nekas, par to viņi parūpēsies un es arī.
— Ko tu tur… — vecais iesāka, bet, Hendona brīdinošā mājiena apturēts, apklusa. — Sers Hjū arī brauc uz kronēšanu un daudz ko no tās sa'gaida, — vecais kalps turpināja. — Viņš grib atgriezties mājās pēra kārtā, jo lords protektors viņu ļoti labi ieredzot.
— Kāds lords protektors? — karalis jautāja.
— Žēlīgais hercogs Samersets.
— Kas par hercogu Samersetu?
— Kā? Mums jau tikai viens tāds ir — Seimors, grāfs Hertfords.
— No kura laika tad viņš kļuvis par hercogu un lordu protektoru? — karalis asi jautāja.
— Kopš janvāra pēdējās dienas.
— Saki man, lūdzams, — kas viņu tādā amatā iecēla?
— Viņš pats un visaugstākā padome ar karaļa atbalstu.
Viņa augstība sarāvās kā dzelts.
— Karaļa? Kāda karaļa, labais cilvēk?
— Kāda karaļa? (Žēlīgais dievs, kas tam zēnam kait?) Uz šo jautājumu nav grūti atbildēt. Mums taču ir viens pats karalis — viņa vissvētākā majestāte karalis Edvards VI, lai dievs viņam dod ilgu mūžu! Jā! Mums ir jauniņš karalis, pavisam vēl zēns, bet labs un laipns. Nezinu, vai viņš ir jucis vai ne, — runā, ka viņš dienu no dienas kļūstot veselāks, bet visi viņu slavē, un visi lūdz dieva svētību un ilgus valdības gadus karalim, jo viņš savu gaitu iesācis ar labu darbu, apžēlodams hercogu Norfolku, un tagad viņš gribot atcelt dažus sevišķi bargus likumus, kas tautai sagādā ciešanas un spaidus.
Dzirdot šīs ziņas, karalis kļuva tīri mēms aiz pārsteiguma un tik dziļi iegrima savās drūmajās domās, ka vairs nedzirdēja, ko vecais tālāk stāsta. Viņš sev jautāja, vai patiesi tas puika tagad karalis, tas mazais ubaģelis, kuru viņš pameta pilī, ieģērbtu savās drēbēs. Tas viņam likās neiespējami: ja tas puika iedomātos spēlēt Velsas prinča lomu, valoda un izturēšanās to tūliņ nodotu. Viņu izdzītu no pils un meklētu īsto princi. Varbūt padome viņa vietā iecēlusi kādas ievērojamas cilts pēcnācēju? Nē, viņa mātesbrālis to nebūtu pieļāvis — viņš ir visvarens un tādu nodomu izjauktu.
Sādi prātojumi zēnam nekā laba nedeva. Jo vairāk viņš centās šo noslēpumu izdibināt, jo vairāk par to lauzīja galvu, jo galva stiprāk sāpēja un naktīs nenāca miegs. Viņa karstā vēlēšanās nokļūt Londonā pieņēmās ar katru stundu, un ieslodzījums likās gandrīz nepanesams.
Lai arī kā Hendons pūlējās, viņš tomēr nespēja karali nomierināt. Labāk tas izdevās divām sievietēm, kas netālu no viņa bija piekaltas ķēdē. Viņu lēnie un laipnie aizrādījumi ienesa zēna dvēselē mieru un mācīja tam paciesties. Viņš bija tām ļoti pateicīgs, no sirds viņas iemīļoja un kāroja ar viņām sarunāties, jo šīs sarunas uz viņu atstāja loti labu iespaidu. Uz jautājumu, kāpēc viņas liktas cietumā, sievietes atbildēja, ka esot baptistes. Karalis pasmaidīja un jautāja:
— Vai tas kāds noziegums, par kuru jāiesloga cietumā? Jūs mani apbēdināt: mums drīz būs jāšķiras, jo par tādiem niekiem jūs te ilgi neturēs.
Sievietes nekā neatbildēja, bet viņu sejās karalis lasīja kaut ko tādu, kas viņu darīja nemierīgu.
— Jūs neatbildat? Esiet tik labas un sakiet man, vai jūs nesagaida kāds smagāks sods! Sakiet man, lūdzamas, ka par to nav ko baidīties.
Sievietes mēģināja griezt sarunu uz citu pusi, bet karalis nepalika mierā un turpināja prašņāt:
— Vai jūs vēl sitīs ar pletnēm? Nē, nē! Tik nežēlīgi viņi taču nebūs! Sakiet, ka tā nebūs! Nebūs taču, vai ne? Nu, runājiet jel!
Samulsušās un nobēdājušās sievietes tomēr nedabūja izvairīties no atbildes, un viena no viņām sacīja aiz uztraukuma trīcošā balsī:
— Ak, bērns! Tava līdzjūtība lauž mums sirdi! Palīdzi, ak, dievs, mums panest…
— Es noprotu, ka tā ir atzīšanās!… — karalis viņu pārtrauca. — Tātad būs gan tā, un šie cietsirdīgie nelieši jūs sitīs ar pletnēm? Lūdzu, neraudi, es nevaru redzēt tavas asaras! Nezaudē drosmi: es īstā laikā atgūšu savas tiesības un tevi paglābšu no šī pazemojuma, es to izdarīšu — gan tu redzēsi!
Kad karalis nākošajā rītā pamodās, sieviešu vairs nebija kamerā.
— Viņas ir atbrīvotas! — viņš priecīgi iesaucās, bet tad noskumis piebilda: — Man te nu būs vēl drūmāk, jo .'viņas bija manas mierinātājas.
Sievietes aizejot bija katra piespraudusi viņam pie drēbēm gabaliņu lentes par piemiņu. Karalis teica, ka viņš šo piemiņu paglabāšot uz visiem laikiem un, pie varas nācis, uzmeklēšot labās sievietes, lai ņemtu tās savā apsardzībā.
Tieši tajā brīdī ienāca cietumsargs ar palīgiem un pavēlēja visus apcietinātos izvest cietuma pagalmā. Karalis sirdī uzgavilēja: kāda laime atkal reiz redzēt zilās debesis un ieelpot svaigu gaisu! Viņš uztraucās un dusmojās, ka sargi tik gausi rīkojas. Pēdīgi pienāca arī viņa kārta. Viņu atraisīja no sienā iekaltā dzelzs riņķa un abiem ar Hendonu lika iet citiem paka).
Četrstūrainais pagalms bez jumta un izbruģēts akmens plāksnēm. Cietumniekus tur ielaida caur masīvu mūra arku un nostādīja rindā ar muguru pret sienu. Viņiem priekšā bija izstiepta virve, sānos stāvēja sargi.
Rīts bija auksts, apmācies, naktī bija mazliet snidzis, un plašais pagalms bija gluži balts, kas ainu darīja vēl drūmāku. Joņiem vien uzpūta ledains vējš un dzenāja sniegu pa pagalmu.
Pagalma vidū stāvēja divas sievietes, piekaltas pie stabiem. Ar pirmo acu uzmetienu karalis pazina savus draugus — abas sievietes no cietuma.
— Ak vai! — viņš notrīcēja. — Esmu maldījies! Viņas nav vis atbrīvotas. Tādām godīgām sievietēm būs jāizbauda pātagu cirtieni, un tas notiek Anglijā! Tādu kaunu — kristīgajā Anglijā, nevis kādā pagānu zemē! Viņas tiks šaustas ar pletni» un man, ko viņas mierināja un pret ko bija tik laipnas, vajadzēs skatīties un būt par liecinieku šausmīgajai netaisnībai. Cik tas savādi, ka es, kura rokās ir visa vara šajā valstī, nespēju viņas aizsargāt! Bet lai šie izdzimteņi piesargās! Pienāks diena, kad par visu šo es prasīšu atbildi! Par katru sitienu, ko viņas tagad saņems, tie cietīs simtkārtīgi.
Platie vārti atvērās, un iekšā iedrāzās pūlis pilsoņu. Tie sa- drūzmējās «apkārt sievietēm un aizsedza viņas karaļa skatienam. Iznāca garīdznieks; pūlis pašķīrās un atkal saplūda kopā» tā ka arī garīdznieku neredzēja. Karalis dzirdēja sarunas, dzirdēja it kā jautājam un atbildam, bet nevarēja saprast, kas tiek runāts. Sākās drudžaini sagatavošanās darbi. Sargi uztraukti skraidelēja, gan parādīdamies, gan iejukdami ļaužu pūlī attālāk no abām sievietēm; pūlī pamazām apklusa sarunas un iestājās dziļš klusums.
Piepeši kā pēc pavēles pūlis pašķīrās uz abām pusēm, un karalis ieraudzīja skatu, no kura tam asinis sastinga dzīslās. Ap sievietēm bija sakrauts vesels sārts žagaru un malkas, un kāds cilvēks, ceļos nometies, to patlaban aizdedzināja!
Sievietes stāvēja, galvas nodūrušas un sejas aizklājušas ar plaukstām. Zari jau sprakšķēja, uz augšu stiepās dzeltenas liesmas, un vējš izmētāja zilu dūmu mutuļus. Garīdznieks pa- cēlai rokas pret debesīm un sāka skaitīt lūgšanu. ,Tieši tajā brīdī pa vārtiem ieskrēja divas jaunas meitenes un, šausmās
kliegdamas, metās pie sievietēm, kuras bija piesietas sadedzināšanai uz sārta. Sargi viņas ātri atrāva nost; vienu saturēja ciet, bet otra izrāvās un kliedza, ka gribot mirt kopā ar māti, un, iekams kāds viņu paguva aizkavēt, viņa apkrita mātei ap kaklu. Viņu atrāva nost, kad drēbes jau dega. Divi vai trīs vīri viņu turēja, norāva tai degošās apģērba stērbeles un atsvieda nost, bet meitene visu laiku lauzās, mēģināja izrauties no rokām un kliedza, ka nu viņa paliekot viena pati pasaulē, un lūdzās, lai ļauj viņai mirt kopā ar māti. Abas meitenes nemitējās skaļi raudāt un rauties ārā no sargu rokām. Pēkšņi viņu vaimanas noslāpēja šausmīgs nāves moku brēciens. Karalis novērsa skatienu no raudošajām meitenēm, paskatījās uz sārtu, bet tūliņ aizgriezās projām, piespiedās ar līķa bālo seju pie sienas un vairs neskatījās. Viņš sevī domāja:
«Tas, ko esmu redzējis šajā īsajā brīdī, nekad nedzisīs man no atmiņas, mūžam tas stāvēs man acu priekšā, bet naktī es to redzēšu sapnī līdz pat savai nāves stundai. Ak, labāk es būtu bijis akls!»
Hendons nolūkojās karalī, ar gandarījumu sevī nodomādams:
«Viņa veselība uzlabojas, viņš ir gluži pārvērties, kļuvis klusāks, rāmāks. Agrāk viņš katrā ziņā būtu uzbrucis šiem neliešiem, būtu trakojis, kliedzis, ka viņš ir karalis, un pavēlējis, lai sievietes neaiztiek un atbrīvo. Gan viņš savus murgus drīz aizmirsīs un viņa nabaga galviņa drīz izveseļosies. Lai dievs dod, ka tas notiktu ātrāk!»
Tās pašas dienas vakarā cietumā ieveda vairākus arestētos, kurus nākošā rītā sargu pavadībā vajadzēja nosūtīt uz dažādām pilsētām, kur viņiem bija jāizcieš sods par pastrādātiem noziegumiem. Karalis ilgi ar tiem sarunājās — viņš jau pašā sākumā bija apņēmies sagatavoties karaļa amatam un nekad nepalaida garām izdevību iztaujāt apcietinātos. Viņš klausījās, bet viņu bēdu stāsts tam plosīja sirdi. Apcietināto vidū bija nabadzīga pusvājprātīga sieviete, kas nozagusi audējam pāris jardu vadmalas; par to viņai bija piespriesta nāve pakarot. Otrs apcietinātais bija apvainots, ka nozadzis zirgu. Pēc viņa izteicieniem, nekādu pierādījumu neesot bijis, un viņš jau cerējis paglābties no karātavu cilpas, bet, tikko izlaists, viņš apsūdzēts par brieža nogalināšanu karaļa mežā un no jauna apcietināts. Šoreiz viņa vaina pierādīta, un to sagaidīja karātavas. Visvairāk karali uztrauca un apbēdināja kāda amata mācekļa stāsts. Jauneklis stāstīja, ka reiz vakarā atradis vanagu, kas pasprucis savam saimniekam, un pārnesis to mājās, pārliecināts, ka viņam uz to tiesības. Bet tiesa viņu apvainojusi zādzībā un piespriedusi nāves sodu.
Saniknots par tādu necilvēcību, karalis pieprasīja, lai Hen- dons pārcērt ķēdes un kopā ar viņu bēg uz Vestminsteru, jo viņš grib agrāk atgūt troni. Nācis uz troņa, viņš tūliņ pacelšot savu scepteri, aizstāvot visus šos nelaimīgos, un glābšot viņiem dzīvību.
— Nabaga bērns! — Hendons nopūtās. — No šiem briesmīgajiem stāstiem viņa slimība atgriežas ar jaunu spēku. Ja nebūtu šo uztraukumu, viņš drīz vien izveseļotos.
Apcietināto vidū bija arī vecs likumu pratējs, cilvēks stingriem sejas vaibstiem un bezbailīgu izturēšanos. Pirms trim gadiem viņš bija uzstājies pret lordu kancleru, apvainodams to netaisnībā. Veco vīru nostādīja pie kauna staba, nocirta viņam ausis un izslēdza no advokātu kārtas, pēdīgi vēl nosodot ar trīs tūkstošiem mārciņu sterliņu soda naudas un ieslodzīšanu uz visu mūžu cietumā. Nesen viņš savu pārkāpumu bija atkārtojis. Tagad vēl gribēja viņam nocirst ausu atliekas, piedzīt no viņa pieci tūkstoši mārciņu sterliņu, uz abiem vaigiem iededzināt kauna zīmi un uz visu mūžu pamest cietumā.
— Šīs man ir goda rētas, — vecais vīrs teica, atglaudis atpakaļ sirmos matus un rādīdams ausu skrimšļu atliekas.
Karalim acis iedegās dusmās:
— Neviens man netic, un arī tu neticēsi, bet viss viens. Ne ilgāk kā pēc mēneša tu būsi brīvs, un tie likumi, kas tevi gāzuši kaunā un dara Anglijai negodu, tiks izsvītroti no likumu krājuma. Pasaule slikti iekārtota: karaļiem vajadzētu šad un tad pašiem pie sevis izmēģināt visus likumus, lai zinātu, kā jūtas tie, kas šiem likumiem padoti.