Pa to laiku Mailss jau bija nogarlaikojies cietumā un bezdarbībā. Kad pēdīgi pienāca tiesas diena, viņš bija ļoti apmierināts un pat bija gatavs priecāties par jebkuru spriedumu, lai tikai vairs ilgāk nevajadzētu smakt cietumā. Bet viņš maldījās. Viņš aizsvilās dusmās, kad viņu atzina par bīstamu klaidoni un kā tādu notiesāja divas stundas sēdēt siekstā par Hendon-Holas kunga apvainošanu. Tiesa izturējās ar pilnīgu nicināšanu pret viņa apgalvojumiem, ka viņš esot sūdzētāja miesīgs brālis un Hendonu titula un īpašuma likumīgs mantinieks, un pat neturēja par vajadzīgu lietu izmeklēt.
Ceļā uz kauna vietu viņš plosījās un draudēja, bet tas nekā nelīdzēja. Sargi viņu rupji rāva sev līdzi un reizēm apbalvoja ar sitieniem par necienīgu izturēšanos.
Viņus ielenca tāds ļaužu pūlis, ka karalis nemaz netika Hendonam klāt un viņam vajadzēja no tālienes sekot savam labajam draugam un kalpam. Arī pašam karalim tik tikko nepiesprieda siekstu par draudzēšanos ar (tādu aizdomīgu personu, bet, ievērojot viņa mazgadību, tas saņēma tikai krietnu rājienu un brīdinājumu. Kad pūlis beidzot apstājās, viņš uztraukti skraidīja apkārt no vienas vietas uz otru gar pūļa ārpusi, meklēdams spraugu, pa kuru tikt vairāk priekšā, un pēc lielām pūlēm tas viņam arī izdevās. Viņa nelaimīgais pavadonis sēdēja siekstā un bija spiests klausīties rupjā pūļa jokus un zobgalības, viņš — Anglijas karaļa personiskais miesassargs! Edvards bija dzirdējis spriedumu, bet tā nozīmi pilnīgi nesaprata. Viņa dusmas auga, kad viņš aptvēra viņam kā karalim nodarīto apkaunojumu. Bet, kad mirkli vēlāk viņš redzēja, kā jēla ola sašķīda pret Hendona vaigu, un dzirdēja, kā pūlis priekā norēcās, viņš savas dusmas vairs nevarēja valdīt, izlēca no pūļa vidus un uzbruka uzraugam, kliegdams:
— Kā tev nav kauna! Tas ir mans kalps! Laid viņu tūliņ vaļā! Es esmu …
— Ciet klusu! — Hendons lielās izbailēs iesaucās. — Tu sevi pazudināsi! Nepievērsiet viņam uzmanību, ser, viņš ir ārprātīgs!
— Apmierinies, mīļais, man nenāk ne prātā viņam pievērst uzmanību. Bet mazu mācību viņam gan vajag.
Uzraugs griezās pie sava apakšnieka:
— Uzšauj viņam kādu pārīti ar pletni, lai mācās pieklājīgi uzvesties!
— Neko vis nekaitētu vesels pusducis, — deva padomu sers Hjū, patlaban piejājis paskatīties notiekošo.
Karali sagrāba. Viņš pat nepretojās, tik ļoti viņu stindzināja jau domas vien par nepiedzīvoto goda aizskārumu, kas draudēja viņa svētajai, neaizskaramajai personai. Vēstures lappuses jau bija apkaunotas ar stāstu par kāda angļu karaļa pēršanu ar pātagām. Domas, ka tagad šo kauna darbu atkārtos, bija nepanesamas, bet viņš bija kā slazdā, neviens nevarēja viņam palīdzēt. Vajadzēja vai nu panest sodu, vai lūgties, lai apžēlo. Grūta izvēle. Vajadzēs panest sitienus — to karalis var darīt, bet lūgties — tik tālu karalis nevar zemoties.
Pa to laiku Mailss Hendons jau bija jautājumu izšķīris.
— Laidiet vaļā bērnu! — viņš teica. — Jūs, bezsirdīgie suņi, vai neredzat, kāds viņš mazs un trausls? Laidiet viņu vaļā — es uzņemos pletni viņa vietā.
— Vareni! Labi izdomāts! — sers Hjū iesaucās, un viņa seja savilkās ļaunā smaidā. — Laidiet puiku vaļā, un uzlejiet lielajam duci karsto! Tikai pieraugiet — sadodiet, kā pienākas!
Karalis gribēja pretoties, bet sers Hjū viņu uz rāviena apklusināja:
— Runā, runā, izkrati visu savu sirdi, tikai zini, ka par katru tavu vārdu viņam pusducis nāks klāt!
Hendonu atbrīvoja no siekstas un atsedza viņam muguru kailu. Kad pār to sāka švīkstēt pātaga, nabaga mazais karalis novērsās sāņus un nevarēja apturēt pār vaigiem ritošās ne- karaliskās asaras.
«Kāda laba, cēla sirds!» viņš domāja. «Sis padevības pierādījums nekad man nezudīs no atmiņas. Es to neaizmirsīšu… Bet arī viņi to pieminēs!» viņš nikni piebilda.
Jo ilgāk viņš domāja, jo augstāk viņš novērtēja Hendona augstsirdīgo uzupurēšanos, un līdz ar to pieauga ari pateicības jūtas par to. Viņš prātoja:
«Kas savu valdnieku paglābj no ievainojumiem un nāves draudiem — un to viņš ir darījis manā labā —, tas izdara lielu pakalpojumu. Bet tas nav nekas, gluži nekas salīdzinājumā ar tāda cilvēka pakalpojumu, kurš savu valdnieku paglābj no k a u n a!»
Hendons panesa sitienus bez kliegšanas, drosmīgi, kā karavīram klājas. SI izturība kopā ar augstsirdību, kas viņu spieda uzņemties zēna vietā sodu, negribot modināja cienību rupjajā un notrulinātajā barā, kas bija salasījies pamielot acis, redzot
viņu kaunā. Rupjie joki un uzkliedzieni apklusa, dzirdēja vienīgi pletnes cirtienus. Dziļais klusums, kāds iestājās, kad Hen- donu no jauna ielika siekstā, bija uzkrītošs pretstats tām apvainojošām runām un kņadai, kāda vēl nesen pildīja laukumu. Karalis klusi piegāja pie Hendona un viņam teica ausī:
— Nekādi karaļi tevi nevar iecelt augstākā stāvoklī, tu labā, cēlā dvēsele, jo tas, kas stāv pāri karaļiem, tevi jau cēlu ir radījis. Bet karalis var apliecināt savu pateicību, tevi paaugstinādams ļaužu priekšā.
Viņš pacēla pletni, kas turpat zemē mētājās, viegli aizskāra ar to Hendona asiņainos plecus un čukstēja:
— Anglijas karalis Edvards tevi iecel par grāfu!
Hendons bija līdz asarām aizgrābts, bet tajā pašā laikā
viņš arī tik dzīvi sajuta stāvokļa un apstākļu komismu, ka tik jtikko noturējās, lai iekšēji kūsājošo jautrību neparādītu uz ārieni. Tā uzreiz ar vienu rāvienu kailam un asiņojošam pacelties no siekstas grāfa titula augstumos un krāšņumā — tas bija neaptverami komiski!
«Man tiešām lieliski veicas!» viņš nodomāja. «Rēgu bruņinieks no Sapņu un ēnu valsts tagad pārvērties par rēgu grāfu — no tāda lidojuma galva reibst, sevišķi vēl, ja spārni ir bez spalvām! Ja tā ies uz priekšu, tad mani kā maija kārti drīz izpušķos visādiem fantastiskiem raibumiem un māņu godinājumiem. Lai nu gan tiem tituliem pašiem par sevi nekādas vērtības nav, tomēr es tajos cienu mīlestību, kas mani ar tiem apveltījusi. Labāk neīstie, smieklīgie pagodinājumi, ar kādiem mani tik negaidīti apveltī neaptraipītas rokas un cēla sirds, nekā īstie, ko iegūst ar līšanu un zemošanos no skaudīgiem un savtīgiem šīs pasaules varenajiem.»
Bargais sers Hjū grieza zirgu apkārt un piecirta piešus. Dzīvais cilvēku mūris viņam mēmi pašķīra ceļu un tikpat mēmi atkal sablīvējās. Vēl valdīja tas pats klusums. Neviens neiedrošinājās ar kādu vārdu aizstāvēt vai uzslavēt notiesāto. Bet jau tas, ka zaimi vairs neatskanēja, bija cieņas apliecinājums viņa vīrišķībai. Kāds nosebojies skatītājs, kas nebija agrāk notikušo redzējis un atnācis paņirgāties par «krāpnieku», pašlaik grasījās uzsviest notiesātajam nosprāgušu kaķi. Pūlis viņu piekāva un izsvieda ārā no laukuma; tad no jauna iestājās dziļš klusums.