Pagāja daži gadi.
Londona jau skaitīja savas pastāvēšanas piecpadsmit gadsimtus, un tiem laikiem tā bija liela pilsēta. Tajā dzīvoja ap simttūkstoš iedzīvotāju, daži pat apgalvoja, ka divtik daudz. Ielas bija ļoti šauras, līkas un netīras — sevišķi tajā pilsētas daļā netālu no Temzas tilta, kur dzīvoja Toms Ken- tijs. Nami bija no koka, pie tam otrais stāvs tika būvēts platāks par pirmo, trešais stāvs izbīdīja savus elkoņus pāri otrajam vēl vairāk uz ielas pusi, tā ka, jo augstāk nāca nams, jo tas kļuva platāks. Namu stiegrojumu veidoja resni baļķi, kurus lika krustiski, starpas aizpildīja ar dēļiem un plankām, ko savukārt apklāja ar apmetumu, bet pašus baļķus nokrāsoja, lūkojoties pēc īpašnieka gaumes, sarkanā, zilā vai melnā krāsā, kādēļ nami izskatījās ļoti dekoratīvi. Logus taisīja šaurus, rāmji ar mazām rombveida rūtiņām bija verami uz ārpusi, iekārti cilpās tāpat kā durvis.
Namelis, kurā dzīvoja Toma tēvs, atradās ļoti netīrā, «aklā» ieliņā pie Pudingleinas, un šo ieliņu sauca par Atkritumu laukumu. Tas bija neliels, pussagruvis; nedrošs namelis, kurā cita pie citas dzīvoja nabadzīgas ģimenes. Kentiju ģimene mitinājās vienā istabā ceturtajā stāvā. Istabas kaktā tēvam un mātei bija ierīkots kaut kas gultai līdzīgs, turpretim
'Velsas princis — Anglijas troņmantnieka tituls.
Toms, viņa vecāmāte un divas māsas, Betija un Nanija, nepazina tādu" ierobežojumu: viņu rīcībā bija visa grīda, un viņi varēja gulēt, kur to atrada par labāku. Viņiem piederēja ari divu trīs segu skrandas un daži klēpji satrunējušu salmu, taču, lai arī kā mēs gribētu, šīs mantas nevaram saukt par gultu. Rītos viss tika samests kaut kur kaktā vienā kaudzē, bet vakarā katrs izvēlējās guļvietai to, ko nu vajadzēja.
Betija un Nanija bija labsirdīgas piecpadsmit gadus vecas meitenes, dvīņumāsas, taču apbrīnojami netīras un noskran- dušas, pie tam pilnīgi nemācītas. Uz mata tāda pati bija arī viņu māte. Toties tēvs ar vecomāti bija tīrie sātani. Katrā izdevīgā gadījumā viņi piedzērās, dzērumā mūžīgi kāvās savā starpā vai ar citiem, kas gadījās pa kājām; vai nu piedzēruši, vai skaidrā prātā abi cita nekā nedarīja kā lamājās un lādējās. Džons Kentijs pārtika no zagšanas, vecāmāte — no ubagošanas, un bērnus viņi izaudzināja par ubagotājiem, nevarēdami tos izrrtācīt par zagļiem.
Tumšo ļautiņu vidū, kuri apdzīvoja minēto namu, mita arī vecs, labsirdīgs garīdznieks, ko karalis bija padzinis no amata un mitekļa ar dažiem grašiem pensijas mēnesī. Viņš bieži sasauca bērnus kopā un paslepeni mācīja viņus uz labu. Endrū tēvs iemācīja Tomam arī lasīt, rakstīt un mazliet latīniski. Viņš A labprāt būtu mācījis arī Kentiju meitenes, taču tās atteicās, baidīdamās no draudzenēm, kuras, pats par sevi saprotams, izsmietu viņas par tādu nepiedienīgu gudrību.
Viss Atkritumu laukums bija gluži tāds pats lapseņu midzenis kā nams, kurā mita Kentiju ģimene. Dzeršana, lamuvārdi, kaušanās un ķildas te pastāvīgi atkārtojās caurām naktīm, bieži vien līdz rīta gaismai. Pārsista galva bija tikpat parasta lieta kā bads. Un tomēr Toms nebija nelaimīgs bērns. Tiesa, reizēm viņam gāja ļoti plāni, bet to viņš nesajuta; citiem Atkritumu laukuma bērniem neklājās labāk, un Toms domāja, ka tam tā jābūt. Vakaros, kad zēns atgriezās tukšām rokām, viņš jau zināja, ka vispirms tēvs viņu lamās un sitīs un pēc tam viņu grābs rokā ļaunā vecāmāte; zināja, ka naktī, kad visi būs aizmiguši, viņa māte, kas pati cieta badu, tumsā pienāks un klusām pabāzīs viņam sakaltušu maizes garozu vai kādas druskas, ko atrāvusi no savas mutes un paglabājusi viņam, nelūkojoties uz to, ka jau dažu labu reizi vīrs viņu bija pieķēris pie tāda veida nodevības un nesaudzīgi sitis.
Nē, Toms nebūt nebija nelaimīgs, viņš pavadīja laiku pat diezgan jautri, sevišķi vasarā. Viņš lūdzās dāvanas tikai tik daudz, lai izbēgtu pērienam, jo likumi pret ubagošanu toreiz bija ļoti stingri un par to bargi sodīja. Lielāko tiesu laika viņš pavadīja, klausoties Endrū tēva brīnišķīgos nostāstus un pasakas par milžiem un lauvām, par pundurīšiem un burvjiem, par apburtām pilīm, par lepniem prinčiem un karaļiem. Zēna galva bija visu šo brīnumu pilna, un bieži naktīs, guļot tumsā uz cietiem, smirdošiem salmiem piekusis, izsalcis un sasists, viņš aizmirsa sāpes un bēdas, domās aizlidodams uz krāšņajām pilīm, kur dzīvoja izlutināti prinči. Pamazām viņu sagrāba kādas ilgas, kas to neatstāja ne dienu, ne nakti, — kaut jel reizi redzēt pašam savām acīm īstu princi! Viņš mēģināja par to ierunāties saviem biedriem, Atkritumu laukuma puikām, bet tie viņu izsmēja un ņirgājās tik nežēlīgi, ka Toms nekad un nevienam par to vairs neieminējās.
Viņš bieži lasīja garīdznieka vecās grāmatas un lūdza labo vecīti izskaidrot nesaprotamās vietas. Pamazām lasīšana un iemīļotie sapņu tēli viņu gluži pārvērta. Tie bija tik skaisti, ka viņš sāka kaunēties no savām netīrajām skrandām, viņam radās vēlēšanās ģērbties tīrāk un labāk. Viņš gan kā agrāk labprāt spēlējās dubļos, taču tagad, skalojoties un plunčājoties Temzā, viņš to nedarīja vienīgi prieka pēc, bet arī tādēļ, ka varēja tur nomazgāties.
Ar laiku grāmatās lasītais un sapņi par karaļu dzīvi tā savaldzināja zēna fantāziju, ka nemanot viņš pats sevi iedomājās prinča lomā. Viņa kustības un valoda kļuva dīvaini cienīga un svinīga, par ko viņa biedri, citi puikas, ļoti brīnījās un sajūsminājās. Viņa ietekme uz Atkritumu laukuma jauno paaudzi pieauga ar katru dienu, un drīz vien citi bērni sāka uz viņu skatīties ar apbrīnas pilnu bijību kā uz augstāku būtni. Viņš taču tik daudz zināja, darīja un runāja tādas brīnišķīgas lietas! Viņš bija tik gudrs un izglītots! Toma vārdi, Toma izdarības bija visu mutē. Bērni steidzās tās atstāstīt vecākiem cilvēkiem, un drīz vien arī pieaugušie ieinteresējās par Tomu Kentiju un sāka skatīties uz viņu kā uz apbrīnojami apdāvinātu, kā uz brīnumbērnu. Pieaugušie nāca pie viņa pēc padoma un bieži brīnījās par to, cik gudri un asprātīgi viņš atbildēja. Tā visi, kas vien Tomu pazina, turēja viņu par īstu varoni, vienīgi mājinieki neredzēja viņā nekā sevišķa.
Drīz vien zēns bija noorganizējis sev īstu karaļa galmu. Viņš pats, protams, bija princis, bet viņa draugi tēloja miesassargus, kambarkungus, galminiekus, lordus un lēdijas, un karaļa ģimenes locekļus. Katru rītu neīstais princis tika apsveikts ar sevišķu ceremoniālu, ko Toms bija izlasījis kādā no savām grāmatām; katru dienu svarīgas viņa iedomātās valsts lietas tika apspriestas karaliskajā padomē; katru dienu māņu princis deva pavēles iedomātiem karapulkiem, flotei un apgabalu pārvaldniekiem.
Tad māņu princis skrandās devās savās parastajās gaitās saubagot dažus fārtingus; atgriezies mājās, krimta savu sakaltušo garozu, saņēma parastos belzienus un lamas un sapņos, izstiepies uz satrunējušiem salmiem, izbaudīja savas iedomātās varas saldumu.
Pa to laiku Toma karstā vēlēšanās — kaut reizi redzēt savām acīm īstu princi — ne tikai nebija zudusi, bet pieauga no dienas dienā, nedēļu pēc nedēļas, tā ka beidzot nomāca visu citu un kļuva par viņa dzīves vienīgo sapni.
Kādā janvāra dienā Toms kailām kājām, nosalis, kā parasti, klejoja ubagodams un jau vairāk stundu no vietas blandījās pa Misingleinas un Litlīstčīpas apkaimi, ar skaudību lūkodamies pārtikas veikalu logos un sapņodams par kairinošajiem speķa pīrādziņiem un citiem lieliskajiem gardumiem, kas tur bija izlikti garāmgājēju kārdināšanai. Visi šie gardumi viņam likās pieejami tikai eņģeļiem — mazākais, tā viņš varēja spriest no smaržas, jo' nekad vēl viņam nebija uzsmaidījusi laime tos nogaršot. Līņāja sīks, auksts lietutiņš, diena bija drūma, apmākusies, miglaina. Novakarē Toms pārnāca mājās tik noguris, izmircis un izsalcis, ka pat tēvs un vecāmāte viņu pažēloja — pa savai paražai, protams, — un, pamielojuši viņu ar krietnu belzienu mugurā, aizdzina gulēt. Izsalkums, nogurums, ķildas un kautiņi namā Tomam ilgi neļāva aizmigt. Beidzot fantāzija viņu aiznesa tālu burvju valstī, un viņš aizmiga prinču sabiedrībā, kuri no galvas līdz kājām mirdzēja zeltā un dārgakmeņos, dzīvoja greznās pilīs un turēja daudz sulaiņu, kas, zemu klanīdamies, uzmanīja katru viņa rokas mājienu un vēlēšanos. Tā Toms aizmiga un, kā arvien, sapņoja, ka pats ir mazs princis.
Visu nakti Toms pavadīja, savas karaļvalsts diženuma apņemts, staigāja ievērojamu lordu un lēdiju vidū, spožas gaismas apmirdzēts, ieelpoja brīnišķīgas smaržas, klausījās burvīgu mūziku un uz galma ļaužu padevīgo palocīšanos, kad tie pašķīra viņam ceļu, atbildēja, gan laipni smaidot, gan majestātiski palokot galvu.
No rīta pamostoties, ieraugot nabadzības postu visapkārt, sapņu iespaidā dzīve viņam likās tūkstoškārt nejaukāka. Sirds sāpēs sažņaudzās, un viņš rūgti raudāja.