Kad Hendons siekstā bija nosēdējis nolikto laiku, viņu atbrīvoja un pavēlēja šo apvidu atstāt un nekad vairs te ^neatgriezties. Viņam atdeva zobenu, tāpat ari zirgēzeli un ēzellti. Viņš sēdās uz zirgēzeļa un aizjāja, karaļa pavadīts. Pūlis mierīgi un godbijīgi tiem pašķīra ceļu un, kad tie bija aizjājuši, izklīda pa mājām.
Hendons nogrima dziļās domās. Vajadzēja izšķirt svarīgus jautājumus. Ko iesākt? Uz kurieni doties? Vajadzēs visādā ziņā uzmeklēt kādu varenu aizstāvi, citādi pavisam būs jāzaudē manjtojums un jānēsā visu mūžu krāpnieka vārds. Bet kur lai ņem tādu varenu aizstāvi? Vispirms jāatbild uz šo grūto jautājumu. Tad viņam iešāvās prātā domas, kas deva mazu cerību, pavisam vāju cerības stariņu, pie kura tomēr bija vērts pieķerties, kamēr nav nekā labāka. Viņš atcerējās vecā' En- drūsa nostāstu, ka jaunais karalis esot labs un augstsirdīgs un aizstāvot nelaimīgos un tos, kas netaisnību cietuši. Vai nemēģināt piekļūt pie karaļa un lūgt palīdzību? Bet vai gan tik ērmīgi ģērbies ubags tiks pielaists pie visaugstākā valdnieka? Nu, viss viens, šimbrīžam par to nav ko bēdāt: šo tiltu pāries tad, kad tiks tam klāt.
Hendons bija vecs karavīrs, attapīgs un izveicīgs, gan jau viņš kaut ko izgudros. Jā, tagad jādodas uz galvaspilsētu. Varbūt viņam izlīdzēs tēva vecais draugs sers Hamfrijs Mār- lovs, labais vecais sers Hamfrijs, nelaiķa karaļa galvenais virtuves vai zirgu staļļu pārzinis vai kaut kas tamlīdzīgs, — Mailss nevarēja skaidri atcerēties, kas īsti. Tagad, kad viņam bija kur pielikt savu enerģiju, kad radās skaidri noteikts mērķis, izklīda pazemojuma un bezcerības migla, kas viņu līdz šim nospieda. Viņš pacēla galvu un apskatījās visapkārt — brīnums, cik tālu viņi nojājuši! Ciems palicis tālu aiz muguras.
Karalis, galvu uz krūtīm nokāris, jāja aizmugurē, arī viņam bija prātā savas domas un plāni. Hendona jaunās cerības apēnoja šaubas, vai zēns būs ar mieru atgriezties pilsētā, kur tas savā īsajā mūžā cita nekā nebija piedzīvojis kā vien trūkumu un pārestības. Vajadzēs tomēr viņam pajautāt — tam tā kā tā reiz jānotiek. Hendons apturēja zirgēzeli un sauca:
— Es aizmirsu tev jautāt, uz kurieni doties. Kā pavēli, valdniek?
— Uz Londonu!
Hendons jāja tālāk ļoti apmierināts, bet ari pārsteigts par tādu atbildi.
Nekā ievērojama viņi ceļā nepiedzīvoja, bet ceļa galā gadījās kas liktenīgs. Viņi nokļuva uz Londonas tilta deviņpadsmitajā februārī ap pulksten desmitiem vakarā un tūliņ iejuka rēcoša, uravojoša pūļa ņudzeklī. Ļaužu sejas kvēloja no sajūsmas un no bagātīgi patērētā alus, un tajās atplaiksnījās daudzo lāpu liesmas. Pēkšņi kāda bijušā hercoga vai cita augstmaņa satrunējusī galva nogāzās no mieta, kur tā bija uzsprausta, trāpīja Hendonam pa elkoni un noripoja pūlim zem kājām.
Tik gaistoši un nepastāvīgi ir cilvēku darbi šajā pasaulē! Pagājušas tikai trīs nedēļas kopš nelaiķa karaļa nāves un tikai trīs dienas, kopš tas guldīts kapā, un jau galvas, ko viņš ar tādām pūlēm bija vācis no ievērojamām personām, lai izgreznotu savu stalto tiltu, sāk ripot projām.
Kāds pilsonis paklupa uz ripojošās galvas un atdūrās ar galvu kaimiņa mugurā, pēdējais pagriezās un ar varenu belzienu nogāza zemē pirmo, kas gadījās pa zvēlienam, bet par to arī saņēma to pašu pretim no šī cilvēka drauga. Laiks sulīgam kautiņam bija nobriedis — rīt bija paredzēta jaunā karaļa kronēšana, svinības jau sākušās, un visi bija stipru dzērienu un patriotisma piesūkušies pilni.
Pēc piecām minūtēm kautiņš aptvēra jau krietnu laukumu, pēc desmit, divpadsmit minūtēm tas apņēma jau veselu rajonu un izvērtās par kauju. Bet ap to laiku Hendons bija neglābjami atrauts no karaļa, un abi pazuda viens otram dzīvajā cilvēku straumē un mutulī.
Te mēs viņus atstāsim.