Kamēr īstais karalis klejoja apkārt puskails un pusbadā, gan panesdams klaidoņu izsmieklu un sitienus, gan sēdēdams cietumā kopā ar zagļiem un slepkavām, no visiem turēts par
prātā jukušu un krāpnieku, iedomātā karaļa Toma Kentija dzīve ritēja gluži citādi.
Kad mēs viņu pēdējo reizi redzējām, viņš jau sāka noprast, ka karaļa godam un varai ir arī sava gaišā puse. Sī gaišā puse vērtās jo dienas jo spožāka, un visa apkārtne likās kā saules apspīdēta un jauka. Bailes bija zudušas, šaubas izgaisa pašas no sevis, neveiklības sajūta pārgāja, un viņš sāka izturēties mierīgi un droši. Viņa peramais zēns bija neizsmeļams dažādu ziņu avots, un viņš no šī avota smēla ar sekmēm.
Kad viņš gribēja rotaļāties un papļāpāt, viņš lika pasaukt princesi Elizabeti un milēdiju Džeinu Greju, bet, kad viņu sabiedrība apnika, viņš tās it vienkārši atlaida kā tāds, kas paradis vienmēr tā rīkoties. Viņš nebūt neapmulsa, kad princeses atvadoties viņam skūpstīja roku.
Tagad viņam patika, ka to ar tādām ceremonijām vakarā aizvadīja gulēt, viņam patika sarežģītā un svinīgā apģērbšana rītos. Viņš ar lepnu prieku soļoja pie pusdienu galda spīdošas svītas pavadībā, kas sastāvēja no ievērojamiem augstiem galma ļaudīm un miesassargiem. Ar šiem pavadoņiem viņš tā lepojās, ka pavēlēja to skaitu otrtik palielināt, un tagad viņam bija simt miesassargu. Viņš labprāt klausījās tauru skaņās, kas plūda pa garajiem gaiteņiem, un balsīs, kas sauca no tālienes:
— Ceļu karalim!
Viņš pat atrada patiku piedalīties padomes sēdēs troņa zālē un mēģināja darīt ko vairāk nekā tikai atkārtoit lorda protektora priekšā teiktos vārdus. Viņam patika pieņemt augstus sūtņus no svešām zemēm ar viņu krāšņajām svītām, noklausīties varenu valdnieku sūtītos sirsnīgos apsveikumus, kuros viņu sauca par «brāli». Ak, laimīgais Tom Kentij, kādreizējais Atkritumu laukuma puika!
Viņš priecājās par greznajiem apģērbiem un šūdināja vēl jaunus klāt. Viņš atrada, ka četri simti sulaiņu nepietiek viņa augstībai, un pavairoja šo skaitu trīskārtīgi. Galminieku glaimi viņa ausīs skanēja kā salda mūzika. Viņš bija labs un laipns, dedzīgi aizstāvēja vajātos un apspiestos un nikni cīnījās pret netaisnajiem likumiem. Bet, ja tika apvainots, viņš jau prata pagriezties pret grāfu vai pat hercogu un uzmest tam skatienu, no kura vainīgo sagrāba trīsas. Reiz, kad viņa augstdzimusī «māsa» niknā svētule princese Mērija sāka viņam aizrādīt, ka nav pareizi apžēlot tik daudz cilvēku, kuri citādi tiktu mesti cietumā, pakārti vai sadedzināti, un atgādināja, ka viņu augstā nelaiķa tēva laikā cietumos dažreiz sēdējuši pat līdz sešdesmit tūkstošiem notiesāto un ka savas gudrās valdīšanas laikā viņš ar bendes starpniecību nosūtījis uz viņpasauli septiņdesmit divus tūkstošus zagļu un laupītāju1 , — tad zēns, svētās dusmās iededzies, pavēlēja tai aiziet un lūgt dievu, lai viņš tai izņemtu no krūtīm akmeni un tā vietā ieliktu cilvēcīgu sirdi.
Bet vai Tomam Kentijam nekad nelaupīja mieru nabaga mazā likumīgā troņmantnieka nozušana, kurš tik laipni bija pret viņu izturējies un ar tādu dedzību pieskrējis pie pils vārtiem, lai pārmācītu nekaunīgo sargu? Kā ne! Viņa pirmās dienas pilī sarūgtināja sāpīgas domas par nozudušo princi. Toms no visas sirds vēlējās, lai tas ātrāk pārnāktu un ieņemtu savu pienācīgo vietu. Bet laiks pagāja, un princis neatgriezās. Toms ar katru jaunu dienu padevās jauniem burvīgiem iespaidiem, un pamazām bez vēsts pazudušā prinča veidols sāka izdzist no viņa atmiņas. Pēdīgi viņš par to iedomājās tikai retumis — un ari tad tikai kā par kādu nevēlamu rēgu, kas Tomā modināja vainas un kauna sajūtu.
Tāpat pamazām vien Tomam no prāta izzuda arī mātes un māsu tēli. Sākumā viņš skuma, ilgojās pēc viņām, gribēja viņas redzēt, bet vēlāk nodrebēja, iedomājoties, ka kādreiz viņas, skrandainas un netīras, varētu nostāties viņa priekšā, nodot viņa ar saviem skūpstiem un noraut no troņa atpakaļ postā, kaunā un netīrības zaņķī. Galu galā viņš pavisam mitējās par viņām domāt un bija apmierināts, pat priecīgs, jo, kad skumjās cietēju sejas kā soģi stājās viņa gara acu priekšā, viņš jutās nicināmāks par tārpu, kas zemē lodā.
Deviņpadsmitajā februārī pusnaktī Toms Kentijs mierīgi aizmiga savā greznajā gultā pilī, karaļa miesassargu uzraudzīts, karaliska krāšņuma vidū — aizmiga laimīgs, jo uz rītdienu bija nolikta viņa svinīgā kronēšana par Anglijas karali.
Tajā pašā stundā īstais karalis Edvards, izsalcis un izslāpis, noguris, dubļiem notašķījies, noskrandis, — jo viņa drēbes bija saplosītas satrakoto ļaužu drūzmā, — stāvēja iespiests ļaužu pūlī, kas ar vislielāko interesi vēroja rosīgus amatnieku bariņus — tie steidzās gan iekšā, gan ārā no Vestminsteras abatijas, kur nobeidza pēdējos sagatavošanas darbus kronēšanas svinībām.