Kad Toms Kentijs nākošajā rītā pamodās, gaiss likās pilns pērkona grāvieniem, visa tāle dunēja. Tomam šī dunoņa skanēja ausīs kā mūzika, tā nozīmēja, ka visi viņa pavalstnieki vingrina plaušas, apsveikdami lielo dienu.
Pēc brīža Toms jau atkal bija galvenā figūra krāšņā laivu un kuģu procesijā pa Temzu: pēc senas paražas karaļa kronēšanas gājienam cauri Londonai vajadzēja sākties no Tauera, un viņš tagad devās turp.
Kad viņi ieradās Tauerā, vecā cietokšņa mūri uzreiz tūkstoš vietās it kā ieplaisāja un no katras spraugas izlēca pa sarkanai uguns mēlei un baltam dūmu mutulim. Sekoja apdullinošs sprādziens, kas noslāpēja pūļa līksmos saucienus, zeme nodrebēja. Liesmas, dūmi, šāvienu dārdi atkārtojās atkal un atkal no jauna apbrīnojamā ātrumā, tā ka nedaudz mirkļos vecais Tauers pazuda biezā dūmu mākonī, tikai pati torņa virsotne, saukta Baltais tornis, karogiem izrotāta, pacēlās virs dūmu jūras, kā kalnu virsotne paceļas virs mākoņu slāņiem.
Toms Kentijs krāšņā apģērbā jāja pa priekšu uz tīrasiņu karazirga, ko klāja bagātīgi izrotāta sega, kas sniedzās gandrīz līdz zemei. Tūliņ aiz viņa jāja viņa «tēvocis», lords protektors Samersets, uz tāda paša brīnišķīga zirga. Sānos jāja karaļa miesassargi spožās bruņās. Protektoram sekoja bezgalīga rinda grezni ģērbtu augstmaņu ar vasaļiem, aiz tiem lordmērs ar visiem domniekiem sarkana samta apģērbos, ar zelta ķēdēm uz krūtīm, pēc viņiem visu Londonas ģilžu amata personas un locekļi bagātīgos tērpos, nesot korporāciju raibos karogus.
Kā sevišķa goda sardze procesijā piedalījās arī vecā slavenā artilērijas brigāde, kopš kuras dibināšanas bija pagājis trīssimt gadu. Tā bija vienīgā militāra rakstura vienība Anglijā, kurai bija privilēģija (kas saglabājusies vēl šodien) nepadoties parlamenta lēmumiem. Tas bija lielisks skats! Neskaitāmi ļaužu bari visā garajā ceļā apsveica procesiju skaļiem prieka saucieniem.
Hronists raksta: «Kad karalis iejāja pilsētā, ļaudis to apveltīja saucieniem, novēlējumiem, lūgšanām un mīļiem vārdiem, izrādot apakšnieku sirsnīgo mīlu savam valdniekam. Un karalis pacēla savu līksmo vaigu pret tiem, kas stāvēja atstatu, un atbildēja maigiem vārdiem tiem, kas atradās viņa augstības tuvumā, saņemdams ļaužu labos novēlējumus ar tikpat lielu prieku, ar kādu tie tika izteikti. Visiem viņš pateicās. Tiem, kas teica: «Lai dievs sargā jūsu augstību!»,.— viņš atbildēja: «Lai dievs sargā jūs visus!» — un piemetināja, ka «pateicoties no visas sirds». Ļaudis bija ārkārtīgā sajūsmā par sava karaļa laipnajām atbildēm un izturēšanos.»
Fenčērčstrītā «daiļš bērns greznā apģērbā» stāvēja uz tribīnes un apsveica viņa majestāti, ieejot pilsētā. Apsveikuma pēdējais pants skanēja:
Sveiks, karali, mums sirdis līksmas kļūst Un mēle steidzas izpaust sajūsmu! Un vēlreiz sveiks! Mums sirdis pāri plūst, Kad lūdzamies: dievs, sargi valdnieku!
Pūlis skaļi uzgavilēja un kā viens vīrs atkārtoja bērna vārdus. Toms Kentijs nolūkojās priecīgo seju jūrā, un viņa sirds gavilēja, un viņš juta — ja ir vērts pasaulē dzīvot, tad tikai tādēļ, lai būtu karalis un tautas elks. Piepeši viņš ieraudzīja pa gabalu divus mazus, noskrandušus zēnus, savus agrākos biedrus no Atkritumu laukuma. Viens no tiem viņa rotaļu galmā savā laikā ieņēma lorda virsadmirāļa vietu, kamēr otrs skaitījās lorda pirmais kambarkungs. Toms vēl lepnāk pacēla galvu. Ak, ja tie viņu tagad pazītu! Kāda tā būtu neizsakāma laime, ja tie viņu pazītu un saprastu, ka izsmietais ielas rotaļu karalis kļuvis par īstu karali, ka viņam kalpo slaveni hercogi un prinči un visa angļu tauta atrodas pie viņa kājām! Bet vajadzēja sevi aizliegt un apspiest šo vēlēšanos, jo tāds prieks maksātu pārāk dārgi. Un Toms novērsās sāņus, bet zēni turpināja lēkāt un klaigāt, un tiem nenāca ne prātā, kam viņi sūta savus sveicienus.
Laiku pa laikam pūlis kliedza: — Dāvanas! Dāvanas! — un Toms atbildot riekšavām kaisīja pūlī jaunus spožus naudas gabalus.
Hronists stāsta: «Greisčērčstrītas augšgalā pie Ērgļa kroga pilsēta bija uzcēlusi greznu arku, zem kuras atradās paaugstinājums, kas sniedzās no vienas ielas malas līdz otrai. Te bija sarīkota vēsturiska pantomīma, kas attēloja karaļa tuvākos senčus. Tur sēdēja Jorkas Elizabete lielas, baltas rozes vidū, un gleznās ziedlapiņas vijās ap to izsmalcinātos kruzuļos. Tai blakus tādā pašā lielā, sarkanā rozē sēdēja Henrijs VII. Karaļu pāra rokas bija savienotas, un skatītājiem uzkrītoši dūrās acīs abu laulājamie gredzeni. No baltās un sarkanās rozes stiepās kāts, kas sasniedza otro estrādi. Tur atradās Henrijs VIII, cēlies no baltās un sarkanās rozes; viņam blakus sēdēja Džeina Seimora, tagadējā karaļa māte. No šī pāra atkal stiepās kāts līdz trešajai estrādei, kur uz troņa atradās paša Edvarda VI tēls visā karaļa godībā. Visas trīs ainas apvija sarkanu un baltu rožu vītnes.»
īpatnējais, skaistais skats gavilējošo pūli tā ielīksmoja, ka kliedzieni pilnīgi pārspēja bērna vājo balsi, kuram bija uzdots ainas nozīmi izskaidrot slavas dziesmās. Bet Toms Kentijs to nenožēloja. Skaļie padevības jūtu izpaudumi bija saldāki par visām dzejām, cik labas tās arī nebūtu. Kad Toms pagrieza pret ļaužu pūli savu laimīgo jauno seju, tauta ievēroja viņa līdzību ar attēlu un vētrainiem aplausiem izteica sajūsmu.
Procesija virzījās arvien uz priekšu — no vienas svētku arkas uz otru, garām neskaitāmiem attēliem, kas simbolizēja un cildināja gan jaunā karaļa tikumus, gan viņa talantus vai nopelnus.
«Pa visu Cīpsaidu pie katra loga un piebūves plīvoja karogi un vimpeļi; no balkoniem nokarājās visdārgākie tepiķi, audumi un zelta brokāts — to dārgumu paraugi, kuri glabājās noliktavās. Tikpat skaisti un vēl bagātīgāk bija greznotas arī citas ielas.»
«Un visi šie neredzētie brīnumi un dārgumi izlikti, lai apsveiktu mani, mani!» Toms Kentijs domāja.
Neīstā karaļa vaigi kvēloja satraukumā, acis mirdzēja, un viņš jutās kā prieka drudzī. Pēkšņi tieši tajā brīdī, kad viņš pacēla roku, lai mestu riekšavu naudas, viņš ieraudzīja ļaužu pūļa otrā rindā bālu, pārsteigtu seju un sev pievērstu stīvu skatienu. Viņam sametās tumšs gar acīm: viņš pazina savu māti! Neviļus viņš ātri aizlika roku acīm priekšā — ar plaukstu uz āru, kā to agrāk aiz paraduma darīja. Acumirklī sieviete izlauzās cauri pūlim, cauri sargiem un atradās viņam blakus. Viņa satvēra Toma kāju, apklāja to skūpstiem un sauca:
— Bērns, mans dārgais bērns! — un pacēla uz viņu prieka un mīlestības apskaidrotu seju.
Tūliņ viens no karaļa miesassargiem lādēdamies aizvilka viņu projām un ar spēcīgu grūdienu aizgrūda atpakaļ pūlī. Vārdi: «Sieva, es tevi nepazīstu!» — jau bija Tomam uz lūpām, bet mātei nodarītā pārestība tam smeldza sirdī. Un, kad viņa pagriezās, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz Tomu, iekams pūlis to galīgi aizsedza viņas acīm, tai bija tik sāpīga sejas izteiksme, ka Toms bezgala nokaunējās. Sis kauns izdedzināja viņa uzpūtību un sarūgtināja prieku par zagto karaļa godu. Visi godinājumi viņam uzreiz likās bezvērtīgi, tie nokrita no viņa kā satrunējušas skrandas.
Procesija gāja arvien tālāk, ielu izgreznojumi vērtās arvien krāšņāki, apsveikumu saucieni skanēja arvien stiprāk, bet Tomu Kentiju tie vairs neskāra. Viņš nekā ne redzēja, ne dzirdēja. Karaliskais spožums viņa acīs bija zaudējis visu jaukumu un pievilcību, apkārtējā greznumā viņš lasīja pārmetumu. Sirdi grauza asas sāpes. Viņš domāja:
«Kaut jel mani dievs atbrīvotu no šī gūsta!»
Tā viņš neviļus atkārtoja tos pašus vārdus, kādus bez mitas bija čukstējis šīs ar varu uzspiestās godības pirmajās dienās.
Spīdošā procesija līčloču stiepās pa vecpilsētas dīvainajām, līkumotajām ielām kā bezgalīgs, mirdzošs pūķis, tautas gaviļu saucienu pavadīts. Bet karalis jāja noliektu galvu, nekā cita savā priekšā neredzēdams kā vien mātes sāpju sagrauzto seju.
— Dāvanas! Dāvanas! — Bet ļaužu izstieptajās rokās vairs nebira spožie naudas gabali.
— Lai dzīvo Anglijas karalis Edvards!
Likās, ka visa zeme nodreb no šī kliedziena atbalss; tikai karalis neatsaucās. Viņa ausis šie saucieni skāra kā tāla bangu dunoņa, ko noslāpēja citas skaņas, kas skanēja tuvāk, viņa paša krūtīs, viņa paša nemierīgajā sirdsapziņā. Sī pārmetumu pilnā balss nemitīgi atkārtoja nekrietnos vārdus: «Sieva, es tevi nepazīstu!» Sie vārdi plosīja Toma sirdi, kā kapu zvans satriec drauga sirdi, kad jānožēlo kāds slepeni izdarīts pārkāpums pret mirušo.
Uz katra soļa viņu gaidīja jauni godinājumi, jauni brīnumi, atklājās jauns krāšņums, sākās lielgabalu apsveikuma šāvienu dārdi; no gaidošā, nepārredzamā pūļa rīklēm izlauzās jauni gaviļu saucieni. Bet karalis ne ar vienu skaņu, ne ar rokas mājienu neatsaucās uz visu to, jo, izņemot balsi, kas skumji, kā pārmezdama skanēja viņa dvēselē, viņš nekā cita nedzirdēja.
Pamazām arī skatītāju sejās izzuda jautrā izteiksme un tās vietā iezagās kaut kas nemieram vai rūpēm līdzīgs. Ari apsveikumu saucieni vairs nebija tik skaļi. Lords protektors to ātri pamanīja un tikpat ātri saprata paguruma cēloni. Viņš pieaulekšoja karalim klāt, noņēma cepuri un, zemu pie viņa noliecies, čukstēja:
— Valdniek, tagad nav laiks un vieta sapņot vaļējām acīm! Tauta redz tavu apmākušos vaigu un nokārto galvu un uzskata to par ļaunu zīmi. Klausi manu padomu! Aizdzen mākoņus, kas tavu pieri dara drūmu, un liec atkal spīdēt pavēlnieka saulei! Pacel galvu un uzsmaidi tautai!
To teicis, hercogs pa labi un pa kreisi riekšavām meta naudas gabalus un atgriezās savā vietā. Neīstais karalis mehāniski izpildīja, ko no viņa prasīja. Bet viņa smaidā nebija dvēseles, kaut gan tikai retais no tuvāk stāvošajiem to ievēroja. Sveicinādams savus pavalstniekus, viņš tik piemīlīgi un cēli locīja spalvām greznoto galvu, ar tādu karalisku devību kaisīja visapkārt jaunus spožus naudas gabalus, ka tautas nemiers pārgāja — un apsveikuma saucieni skanēja atkal tikpat spēcīgi kā agrāk.
Tomēr īsi pirms nonākšanas galā hercogam vajadzēja vēlreiz piejāt karalim klāt un viņu uzmundrināt.
— Augstais valdniek, — viņš čukstēja, — met nost tādu liktenīgu grūtsirdību! Visas pasaules acis uz tevi vērstas!
Un viņš sapīcis piebilda:
— Kā par nelaimi, pielīda tā sasodītā ubadze! Viņa uztrauca jūsu augstību!
Lepni ģērbtais karalis pavērsa pret hercogu savu apdzisušo skatienu un neskanīgā balsī sacīja:
— Tā bija mana māte!
— Ak dievs! — protektors ievaidējās, pajādams sāņus. — Nejēdzīgais gadījums nav palicis bez sekām: viņš ir atkal zaudējis prātu!