Tagad atgriezīsimies dažas stundas atpakaļ un palūkosimies, kas notika šajā neaizmirstamajā kronēšanas dienā Vest-minsteras abatijā pulksten četros no rīta. Lai gan gaisma vēl nav aususi, mēs neesam vieni, lāpu apgaismotās galerijas jau pildās ar cilvēkiem, kas labprāt ir ar mieru septiņas astoņas stundas nosēdēt, kamēr pienāks laiks un viņi redzēs skatu, kādu otrreiz mūžā redzēt maz cerību, — karaļa kronēšanu.
Jā, Londona un Vestminstera ir nomodā, jau kopš pirmie lielgabalu šāvieni nodārdēja pulksten trijos no rīta. Bagātie pilsoņi, kuriem titula trūkums liedz piedalīties procesijā, bet kuri spēj samaksāt par privilēģiju sēdēt galerijā, drūzmējas pie abatijas sānu ieejām, kas atvērtas tādiem kā viņi.
Laiks velkas diezgan gausi. Jau labu laiku mitējusies katra kustība, jo galerijas jau sen pilnas kā piebāztas. Tagad varam apsēsties, mums laika pietiekami visu aplūkot un pārdomāt. Katedrālē valda krēsla. Sur tur pavīd kāds daudzo balkonu un galeriju stūris, bāztin piebāzts ar ļaudīm, bet lielu daļu aizsedz kolonnas un arhitektoniski izciļņi. Visa katedrāles plašā ziemeļu daļa skaidri pārredzama, tā ir vēl tukša un gaida Anglijas privileģētās kārtas ļaudis. Redzams arī plašais paaugstinājums jeb platforma, noklāta dārgiem audumiem. Paaugstinājuma vidū, uz kuru ved četri pakāpieni, atrodas tronis. Troņa sēdeklī iestrādāts plakans, neaptēsts akmens — Skūnas akmens1, uz kura sēžot kronēti skotu karaļi paaudze pēc paaudzes. Paraža un laiks likuši uzskatīt šo akmeni par svētu, un tagad to lieto arī angļu karaļu kronēšanas svinībās. Kā tronis, tā kāju soliņš apvilkti ar zelta brokātu.
Visapkārt valda klusums, lāpas nespodri mirgo, laiks velkas lēni. Beidzot aust gaisma, lāpas tiek nodzēstas, plašo telpu pilda maiga gaisma. Tagad kļūst redzami varenās ēkas īpatnējie apveidi — gan vēl vāji un miglaini, jo saule aizklāta viegliem mākoņiem.
1 Sākumā šis akmens atradās Skotijas pilsētā Skūnā; 1297. gadā karalis Edvards I aizveda akmeni uz Londonu. Vēlāk to novietoja kronēšanas troņa sēdekli Vestminsteras abatijā.
Pulksten septiņos miegainā vienmuļība pirmoreiz tiek pārtraukta: līdz ar pulksteņa pēdējo sitienu šķērsejā parādās pirmā augstmaņu dāma, tērpusies kā Zālamans savā godībā — krāšņā apģērbā ar garu vilci. Zīdā un samtā tērpies kārtības rīkotājs to ved uz viņai norādīto vietu; otrs, tikpat grezni tērpies, viņas garo vilci pacēlis, seko un, kad viņa apsēdusies, sakārto vilci viņai klēpī. Tad viņš novieto viņai zem kājām soliņu, kā viņa to vēlas, un kronīti noliek blakus tā, lai lēdijai tas būtu pie rokas, kad pienāks laiks visiem aristokrātiem likt galvā savus kroņus.
Pēru laulātās draudzenes nāk cita pēc citas mirdzošā rindā, starp viņām veikli slīd greznie rīkotāji, apsēdina viņas un rūpējas par viņu ērtībām. Tagad visā dievnamā valda dzīvība, rosība un vizuļojošas krāsas. Pēc brīža iestājas klusums; visas pēru laulātās draudzenes un meitas jau sanākušas un apsēdušās savās vietās, un tagad baznīca izskatās kā dzīvs puķu dārzs, kas laistās visās varavīksnes krāsās un nokaisīts dimantiem kā Piena Ceļš.
Te ir pārstāvētas visas paaudzes: šeit redz grumbainas, nodzeltējušas, sirmas ciltsmātes, kuras, atkāpjoties atpakaļ pa laika straumi, atceras pat Ričarda III kronēšanu un tos tālos, nemierīgos gadus; šeit ir pievilcīgas sievas vidējos gados, piemīlīgas, skaistas jaunas sievietes, maigas, daiļas jaunavas mirdzošām acīm, sārtiem vaigiem, kuras droši vien uzliks savu dimanta kronīti nepareizi galvā, kad pienāks lielais brīdis, jo visa ceremonija viņām ir kaut kas jauns un uztraukums liels. Bet cerams, ka tāda kļūme tomēr nenotiks, jo frizūras visām lēdijām sakārtotas tā, lai kronītis droši novietotos, kad atskanēs signāls to ātri uzlikt galvā.
Mēs jau redzējām, ka grezni ģērbtās lēdijas staro vienos dārgakmeņos, mēs atzīstam, ka tas ir brīnišķīgs skats, bet īstie pārsteigumi vēl tikai nāks. Ap pulksten deviņiem debesis pēkšņi noskaidrojas un saules gaismas strāva pārplūdina krēslaino katedrāles iekšieni un solus ar greznajām dāmām. Ik rinda kvēlo žilbinošās, daudzkrāsainās liesmās, un no šī skata skaistuma neviļus pārskrien tirpas līdz pirkstu galiņiem. Te gaismas joslā ienāk kādas tālas austrumzemes ārkārtēja sūtniecība, kas soļo kopā ar citiem ārzemju sūtņiem, un jums aizraujas elpa — tāds mirdzums ap viņiem viļņo un laistās! Austrumnieki no galvas līdz kājām nosēti dārgakmeņiem, un līdz ar katru kustību briljanti met uz visām pusēm dzirksteļu un staru kūļus.
Tā paiet stundas divas vai divas ar pusi. Tad artilērijas dobjā dārdoņa ziņo, ka karalis ar procesiju ir ieradies. Gaidītāju pūlim pāršalc satraukums, lai gan katram zināms, ka vēl vajadzēs pagaidīt, kamēr karali apģērbj un sagatavo svinīgajai ceremonijai. Bet šo starpbrīdi varēs patīkami izlietot, aplūkojot krāšņi tērptos pērus, kuri pamazām piepilda telpu.
Katram pērām kārtības rīkotāji ar lielu godu ierādīja vietu un nolika viņam blakus pa rokai kroni. Skatītāji no galerijām visā nolūkojas ar dzīvu interesi, jo lielākā daļa no tiem pirmo reizi redzēja grāfus, hercogus un baronus, kuru vārdi jau piecsimt gadu ilgi nenozuda no vēstures lappusēm. Kad pēdīgi visi bija apsēdušies, no galerijām atklājās brīnišķīgs, neaizmirstams skats.
Tagad uz paaugstinājuma iznāca cits pēc cita bīskapi ar pavadoņiem svētku tērpos, ar mitrām galvā un ieņēma ierādītās vietas. Tiem sekoja lords protektors un citi ievērojami valstsvīri, bet aiz tiem nāca no galvas līdz papēžiem tēraudā kalts gvardu pulks.
Uz brīdi iestājās gaidu pilns klusums, tad pēc dotā signāla atskanēja svinīga mūzika, un Toms Kentijs, tērpies garā zelta brokāta mantijā, parādījās durvīs un kāpa uz paaugstinājuma. Klātesošie kā viens piecēlās kājās, un iesākās kronēšanas ceremonija.
Visu katedrāli pildīja svinīgas, varenas himnas skaņas, un Tomu Kentiju pieveda pie troņa. Cita pēc citas iespaidīgi un svinīgi tika izpildītas senās ceremonijas, kamēr visi klātesošie tās novēroja. Bet, jo tuvāk nāca ceremonijas noslēgums, jo Toms Kentijs kļuva bālāks un bālāks un jo stiprāk bēdas un izmisums plosīja viņa nožēlu pilno sirdi.
Beidzot pienāca pēdējā ceremonija. Kenterberijas arhibīskaps paņēma no spilvena Anglijas kroni un pacēla to trīcošajam viltvārdim virs galvas. Tajā pašā mirklī baznīcā iezai- gojās it kā varavīksne, jo visi angļu aristokrātijas pārstāvji un pārstāves kā viens cilvēks pacēla savus kroņus un turēja tos virs galvas.
Katedrālē iestājās dziļš klusums. Sajā svinīgajā mirklī visus pārsteidza kāda parādība, ko neviens no klātesošajiem agrāk nepamanīja, bet kas nu ātri virzījās šurp pa baznīcas galveno aili. Tas bija zēns kailu galvu, noplīsušās kurpēs, rupjā, noskrandušā uzvalkā. Svinīgi, kas nemaz nesaskanēja ar viņa netīro apģērbu un nožēlojamo izskatu, viņš pacēla roku un brīdinoši iesaucās:
— Es aizliedzu uzlikt Anglijas kroni uz šīs noziedzīgās galvas! E s esmu karalis, ne viņš!
Vairāku saniknoto klātesošo rokas jau satvēra zēnu, bet tajā pašā mirklī Toms Kentijs savā karaliskajā tērpā metās uz priekšu un skaļā balsī sauca:
— Laidiet viņu vaļā un neaizskariet! Viņš patiesi ir īstais karalis!
Visus klātesošos sagrāba savādas izbailes, kas jaucās ar pārsteigumu. Visi piecēlās stāvus savās vietās, saskatījās un aplūkoja dīvainā skata galvenās personas tādām acīm, it kā lāgā nesaprastu, vai viņi visu redz nomodā un skaidrā prātā vai pa sapņiem. Lords protektors bija ne mazāk pārsteigts par citiem, bet attapās un pavēlošā balsī iesaucās:
— Nepievērsiet uzmanību tam, ko viņa augstība saka: viņam atkal uznākusi slimība. Grābiet klaidoni ciet!
Un viņš tiktu sagrābts, ja neīstais karalis nebūtu piesitis kāju pie zemes un neiesauktos:
— Ar nāves sodu piedraudēdams, aizliedzu viņam ķerties klāt, — viņš ir karalis!
Rokas noslīga gar sāniem; likās, ka sapulcējušos ķērusi trieka, neviens nekustējās, nerunāja; taisnību sakot, neviens arī nezināja, ko teikt vai ko darīt tādā dīvainā, nepiedzīvotā situācijā. Kamēr katrs pūlējās savaldīties un sakārtot domas, svešais zēns lepnā gaitā un ar pašapzinīgu izteiksmi nāca arvien tuvāk un tuvāk. Kopš parādījies, tas ne mirkli nebija apstājies, un, kamēr klātesošie samulsumā kavējās, viņš uzkāpa uz paaugstinājuma. Neīstas karalis priecīgi metās viņam pretī, nokrita viņa priekšā ceļos un sauca:
— Ak, mans kungs un karali! Atļauj nabaga Tomam Ken- tijam pirmajam tev zvērēt uzticību un teikt: «Liec galvā savu kroni un stājies savā vietā!»
Lorda protektora stingrais skatiens apstājās uz pienācēja sejas, bet tūliņ viņa bargie sejas vaibsti izteica vislielāko izbrīnu. Tādu pašu izbrīnu varēja lasīt arī citu valstsvīru sejās.
Viņi saskatījās un neapzinīgi kāpās atpakaļ. Visiem iešāvās prātā domas:
«Cik savāda līdzība!»
Lords protektors, mazliet padomājis, sacīja nopietni un godbijīgi:
— Ar jūsu atļauju, ser, es gribētu jums uzdot dažus jautājumus.
— Esmu gatavs atbildēt, milord.
Hercogs viņam uzdeva daudz jautājumu par nelaiķi karali, galmu, par princi un princesēm — zēns uz visu atbildēja bez kļūdām un nevilcinādamies. Viņš aprakstīja parādes istabas pilī, nelaiķa karaļa dzīvojamās telpas un Velsas prinča istabas.
Tas bija dīvaini, brīnišķīgi, neizskaidrojami — tā teica visi, kas to dzirdēja. Viss jau pagriezās uz labo pusi, un Toms Kentijs cerēja, ka viss beigsies laimīgi; taču lords protektors pakratīja galvu un teica:
— Tas patiesi ir pārsteidzoši, bet to pašu zina pateikt arī mūsu milords karalis.
Lorda protektora vārdi un fakts, ka viņu vēl dēvēja par karali, ļoti apbēdināja Tomu Kentiju. Viņš juta, ka cerības zūd.
— Tie vēl nav pierādījumi, — lords protektors piebilda. Cerību uzplūdi tagad vēlās ātri, ļoti ātri, bet uz otru pusi, pamezdami Tomu Kentiju uz troņa un aizraudami īsto karali projām jūrā. Lords protektors brīdi padomāja, pakratīja galvu un nosprieda pats pie sevis:
«Kā valstij, tā mums visiem ir bīstami ilgi nodarboties ar šo liktenīgo mīklu. Tautā vēl var izcelties šķelšanās, un var tikt satricināti valsts pamati.»
Un pagriezies viņš teica:
— Ser Tomas, apcietiniet šo te… bet — nē, pagaidiet!
Viņa seja noskaidrojās, jo viņam ienāca prātā labas domas, kā pieķert pie meliem šo noskrandušo troņa kandidātu. Viņš jautāja:
— Kur atrodas lielais valsts zīmogs? Atbildi uz šo jautājumu, un mīkla būs atrisināta, jo uz šo jautājumu spēj atbildēt vienīgi Velsas princis! No šī nieka tagad atkarīgs troņa un valsts liktenis.
Tā bija asprātīga un laimīga doma. To saprata visi ievērojamākie valstsvīri, jo visi apkārtstāvošie apmainījās mirdzošiem skatieniem un tajos varēja lasīt mēmu piekrišanu. Jā!
Tikai īstais princis varēja atrisināt līdz šim neuzminēto lielā valsts zīmoga nozušanas noslēpumu. Mazais viltnieks labi iemācījies savu lomu, bet te viņam padoma pietrūks, jo pat tas, kas viņam visu iemācījis, nevarētu atbildēt uz šo jautājumu. Labi! Ļoti labi! Tagad mēs ātri izkļūsim ārā no šī savādā un bīstamā stāvokļa! Ikviens tik tikko manāmi māja ar galvu un sevī smaidīja aiz prieka cerībā, ka pārdrošais zēns paliks kā mēms un samulsis, apzinoties savu vainu.
Bet kā visi izbrīnījās, kad nekas tamlīdzīgs nenotika, — zēns tūliņ mierīgi un bez stomīšanās teica:
— Uz šo jautājumu nemaz nav grūti atbildēt.
Un, neprasīdams nevienam atļauju, viņš pagriezās sāņus kā cilvēks, kas radis pavēlēt, un sacīja:
— Milord Sentdžon, aizejiet uz manu kabinetu pilī — neviens to nepazīst labāk par jums —, un tur pa kreisi visattālākajā kaktā no durvīm, kas ved priekšnamā, pie pašas grīdas sienā jūs ieraudzīsiet misiņa naglu. Paspiediet naglas galvu, un jums atvērsies maza slēptuve, par kuru neviens nezina, izņemot mani un uzticamo meistaru, kurš to taisīja. Pirmais, kas jums tur kritīs acīs, būs lielais valsts zīmogs,— to atnesiet šurp!
Visi brīnījās par šo valodu un vēl vairāk brīnījās par to, ka mazais ubaģelis nemaz neapdomājās un nebaidījās kļūdīties, bet no visiem lordiem izvēlējās Sentdžonu un sauca to vārdā tik vienkārši un mierīgi, it kā visu mūžu to būtu pazinis. Augstmanis jau gandrīz taisījās steigties izpildīt pavēli, viņš pat paspēra soli uz priekšu, bet laikā attapās, un viegls pietvī- kums liecināja par viņa samulsumu. Toms Kentijs, pret viņu pagriezies, bargi uzsauca:
— Ko kavējies? Vai nedzirdēji karaļa pavēli? Ej!
Lords Sentdžons zemu palocījās. Daudzi ievēroja, ka šī palocīšanās, bija brīnum pārdomāta un nevarēja viņu kompromitēt: viņš palocījās nevis vienam vai otram karalim atsevišķi, bet abiem kopā vai, pareizāk, pret neitrālo vietu starp abiem. Tā palocījies, viņš aizgāja.
Augsto valstsvīru greznajā pūlītī, kas stāvēja uz paaugstinājuma, varēja manīt sakustēšanos, sākumā tik tikko manāmu, bet noteiktu un nepārtrauktu — gluži kā kaleidoskopā, kad, lēni griežot raibās figūras, sīkās sastāvdaļas atkrīt no viena centra un pāriet uz otru, veidodamas jaunu gleznu. Tā ari šeit pamazām, tik tikko manāmi augsto valstvīru spožais bars, kas bija ielencis Tomu Kentiju, tagad pārvietojās tuvāk atnācējam. Toms Kentijs palika gandrīz viens pats. Iestājās īss sasprindzinātu gaidu pilns starpbrīdis, pa kura laiku nedrošākie, kas vēl bija palikuši blakus Tomam Kentijam, guva drosmi un cits pēc cita nemanāmi pieslīdēja tuvāk lielākajam baram. Un beidzot Toms Kentijs savā karaliskajā tērpā un dārgakmeņu vizmā stāvēja viens pats visu acīs pašā priekšā, no visiem pamests.
Parādījās lords Sentdžons. Tiklīdz viņu vidus ailē pamanīja, visas valodas apklusa un baznīcā iestājās dziļš klusums, tikai viņa soļi dobji dunēja zem augstajām velvēm. Visi, elpu aizturējuši, sekoja viņam ar vislielāko interesi, visas acis bija vērstas uz viņu. Viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, mazliet vilcinājās, tad, dziļi palocījies, tuvojās Tomam Kentijam un sacīja:
, — Valdniek, zīmoga tur nav!
Ja uz ielas pēkšņi parādītos ar mēri sasirdzis cilvēks, arī tad pūlis tā nebēgtu uz visām pusēm, kā tagad nobālušie, izbiedētie galma ļaudis atlēca no nabaga nožēlojamā troņa tīkotāja. Vienā mirklī viņš stāvēja gluži viens — bez drauga un aizstāvju niknu un nicinošu skatienu krustugunīs. Lords protektors pikti uzsauca:
— Izmetiet šo ubagu uz ielas un dzeniet viņu ar pletnēm pa visu pilsētu! Sis nelietis nekā labāka nepelna!
Miesassargi jau metās virsū zēnam, bet Toms Kentijs tos ar rokas mājienu atturēja:
— Atpakaļ! Kas viņu aizskars, atbildēs ar savu galvu!
Lords protektors pavisam apjuka.
— Vai jūs labi pārmeklējāt paslēptuvi? — viņš jautāja Sentdžonam. — Tomēr ir velti par to jautāt. Tas ir vislielākā mērā savādi! Ja kādreiz pazūd bez pēdām sīkas, niecīgas lietiņas, tad tur nav ko brīnīties. Bet kā varēja pazust tāda īsti prāva lieta kā Anglijas valsts zīmogs, un neviens to nevar atrast? Tāda liela zelta ripa …
Toms Kentijs mirdzošām acīm pagriezās pret viņu un iesaucās:
— Pagaidi, pietiek! Kāds tas izskatījās? Apaļš? Biezs? Tajā bija iegravēti burti un zīmes? Jā? Tagad es zinu, kas tas lielais zīmogs tāds, kas sagādāja tik daudz nepatikšanu un trokšņa! Ja jūs man viņu agrāk būtu aprakstījuši, tad jau pirms trim nedēļām to būtu dabūjuši. Es ļoti labi zinu, kur tas atrodas, bet es nebiju pirmais, kas to tur nolika.
— Kas tad, valdniek? — lords protektors jautāja.
— Tas pats, kas jūsu priekšā stāv, — Anglijas likumīgais karalis! Un viņš pats jums pateiks, kur tas nolikts, — tad arī jūs ticēsiet, ka viņš to zināja jau agrāk. Padomā, valdniek, raugi atcerēties! Tas bija pēdējais, vispēdējais, ko tu darīji tajā dienā, iekams izskrēji ārā no pils, manās skrandās pārģērbies, lai sodītu sargkareivi, kurš man nodarīja pāri.
Iestājās kapa klusums — ne skaņas, ne kustības. Visas acis bija vērstas uz atnācēju, bet tas stāvēja, galvu nodūris un pieri savilcis grumbās, un rakņājās pa savu atmiņu, pūlēdamies starp daudzām nenozīmīgām lietām notvert vienu vienīgu no atmiņas izzudušu faktu, labi zinādams, ka tad, ja viņš šo faktu atcerēsies, viņš nāks uz troņa, ja ne — paliks uz visu mūžu nabags un izstumts. Pagāja sekundes, pagāja minūtes, bet zēns visu laiku nopūlēja savu atmiņu un klusēja. Pēdīgi viņš nopūtās, lēni pagrozīja galvu un izrunāja ar drebošām lūpām un izmisumu balsī:
— Es šo gadījumu esmu visos sīkumos pārcilājis savā atmiņā, bet par zīmogu nekā neatceros.
Pēc brīža klusuciešanas viņš pacēla acis un teica lēni un cienīgi:
— Milordi un džentlmeņi, ja jūs savam likumīgajam valdniekam atņemsiet viņa tiesības šī pierādījuma trūkuma dēļ, ko viņš jums nevar dot, — tad man trūkst spēka ar jums cīnīties. Bet…
— Bet, valdniek, tā ir neprātība! — Toms Kentijs iesaucās paniskās izbailēs. — Pagaidi! Apdomā! Tik viegli tā lieta nav izšķirama! Cerību vēl nevajag zaudēt! Paklausies, ko es tev teikšu, seko katram manam vārdam! Es šo dienu attēlošu visos sīkumos, atgādināšu katru nieciņu… Mēs sarunājāmies … Es tev stāstīju par savām māsām Naniju un Betiju — jā, to tu atceries. Stāstīju arī par vecomāti un par Atkritumu laukuma zēnu rotaļām — arī to tu atmini? Labi! Tikai seko ikkatram manam vārdam, un tu visu atcerēsies! Tu man devi ēst un dzert un ar karalisku smalkjūtību izsūtīji ārā visus sulaiņus, lai man viņu priekšā nebūtu jākaunas par savu neprašanu uzvesties. Nu, lūk, arī to tu atceries!
Citu pēc cita Toms uzskaitīja visus sīkumus viņu nelaimīgās iepazīšanās dienā, un princis māja ar galvu, ka atceras. Plašā sapulce un valstsvīri pārsteigti klausījās — tas viss tik ļoti līdzinājās patiesībai. Bet kā varēja celties šī neiespējamā draudzība starp princi un ubagu? Nekad vēl šī sabiedrība nebija jutusies tā mulsināta, ieinteresēta un reizē arī pārsteigta.
— Joku dēļ mēs, valdniek, apmainījāmies apģērbiem. Pēc tam nostājāmies spoguļa priekšā un izskatījāmies tik līdzīgi viens otram, it kā nemaz nebūtu mainījušies apģērbiem, — to taču tu atmini? Pēc tam tu ievēroji, ka sargkareivis man sasitis roku, — paskaties, es vēl līdz šim laikam nevaru ar to rakstīt, man pirksti stīvi. To ieraugot, jūsu augstība uzlēca kājās, solījāties kareivi sodīt un skrējāt uz durvīm. Jums iznāca iet gar galdu. Tas daikts, ko jūs saucat par zīmogu, atradās uz galda — jūs to paķērāt, skatījāties visapkārt, it kā meklēdami, kur to paslēpt, pēc tam ieraudzījāt…
— Pagaidi! Pietiek! Paldies dievam, es atcerējos! — no- skrandušais troņa pretendents iesaucās uztrauktā balsī. — Ej» mans labais Sentdžon, Milānas bruņu piedurknē, kas karājas pie sienas, tu atradīsi zīmogu!
— Pareizi, valdniek, gluži pareizi! — Toms Kentijs iesaucās. — Tagad tev pieder Anglijas scepteris, un tam, kurš iedomātos to noliegt, labāk būtu bijis piedzimt mēmam. Pasteidzies, milord Sentdžon! Dod savām kājām spārnus!
Visi sapulcētie jau atkal bija pietrūkušies kājās, nevarēdami vairs valdīties aiz uztraukuma, baigām nojautām un. karstas ziņkārības. Visa baznīca dūca kā bišu strops. Kādu laiku neviens ne dzirdēja, ne saprata, ne arī vairs par ko interesējās kā vien par to, ko tam kaimiņš kliedz ausī vai ko viņš pats kliedza ausī kaimiņam. Laiks gāja, neviens to neievēroja. Beidzot baznīcā atkal iestājās mēms klusums, un uz paaugstinājuma parādījās Sentdžons ar zīmogu augstu paceltajā rokā. Un tūliņ katedrālē atskanēja sauciens:
— Lai dzīvo īstais karalis!
Labu brīdi katedrāle dimdēja no saucieniem un mūzikas skaņām. Kā kaijas vētras laikā pa gaisu plīvoja tūkstošiem kabatas lakatu. Bet tas, kuram visi šie godinājumi bija domāti, — mazais, noskrandušais zēns, tagad pirmais cilvēks Anglijā, — stāvēja visu acu priekšā paaugstinājuma vidū, laimē pietvīcis, lepns, un vasaļi viņa priekšā locīja ceļus.
Pēc tam visi piecēlās, un Toms Kentijs iesaucās:
— Tagad, ak, valdniek, ņem atpakaļ savu karalisko apģērbu un atdod nabaga Tomam, tavam kalpam, viņa skrandas!
— Izģērbiet šo mazo nelieti un metiet viņu Tauerā! — lords protektors pavēlēja.
Bet jaunais karalis — īstais karalis — iesaucās:
— Es to neļaušu! Tikai pateicoties viņam, es atdabūju troni, — lai neviens neiedrošinās viņu aizskart! Bet, kas attiecas uz tevi, manu labo krusttēv, milord protektor, tad man jāsaka, ka tu šim zēnam atmaksā ar tīru nepateicību, jo, kā dzirdēju, viņš tevi paaugstinājis par hercogu, — protektors nosarka —, bet viņš, kā nu izrādās, nav bijis īstais karalis. Tātad ko nozīmē tagad tavs skanīgais tituls? Rīt tu ar v i ņ a starpniecību mani lūgsi, lai es tavu titulu apstiprinu, citādi tu paliksi par vienkāršu grāfu, bet ne hercogu.
Pēc šī rājiena viņa gaišība Samersetas hercogs atrada par labāku uz kādu laiku atvirzīties nostāk. Karalis griezās pie Toma un laipni jautāja:
— Manu nabaga zēn, kā tu atminēji, kur es noglabāju zīmogu, kad es pats to nevarēju atcerēties?
— Ak, valdniek, tas man nemaz nenācās grūti, jo es ne vienreiz vien to lietoju.
— Lietoji? Bet nevarēji pateikt, kur tas atrodas?
— Es taču nezināju, ka taisni to viņi meklē. Viņi man neteica, kāds tas izskatās, jūsu augstība!
— Ko tad tu ar to darīji?
Toma vaigus pārklāja tumšs sārtums. Viņš nolaida acis un cieta klusu.
— Runā vien, mīļais, nebaidies! — karalis viņu uzmudināja. — Ko tu darīji ar Anglijas lielo valsts zīmogu?
Toms atkal apmulsa un beidzot galīgi nokaunējies teica:
— Es ar to situ riekstus.
Nabaga zēns! Sie vārdi izraisīja tādus smieklus, ka viņš tik tikko uz kājām noturējās. Un, ja kāds vēl šaubījās par to, vai Toms Kentijs tomēr nevarētu būt Anglijas karalis, kam visi karaļa varas piederumi pazīstami, tad šī atbilde visas šaubas galīgi izklīdināja.
Pa to laiku Tomam noņēma viņa krāšņo mantiju un uzlika to karalim uz pleciem, tā ka viņa skrandas tika apsegtas. Pēc tam pārtrauktā kronēšanas ceremonija turpinājās. īsto karali iesvaidīja ar mirrēm un galvā viņam uzlika kroni. Lielgabalu šāvieni vēstīja šo notikumu pilsētai, un likās, ka visa Londona aiz sajūsmas līgojas.