Mailsa Hendona izskats jau bija pietiekami gleznains pirms tam, kad viņš iejuka kautiņā uz Londonas tilta, bet, kad viņš no turienes izspraucās, viņa āriene vēl vairāk lūdzās mākslinieka otas. Viņam jau agrāk bija maz naudas, bet tagad tās trūka pavisam. Kabatas zagļi bija iztukšojuši viņa kabatas līdz pēdējam fārtingam.
«Par to nekas,» viņš domāja, «ka tikai es atrastu savu zēnu.»
Kā īsts karavīrs viņš nekad nerīkojās uz labu laimi, bet vienmēr sastādīja kaujas plānu.
Kur gan zēns varēja palikt? Uz kurieni viņš varēja doties? Mailss sprieda, ka zēns vispirms, gluži dabiski, būs gribējis doties uz to vietu, kur agrāk dzīvoja, jo šis instinkts vada visus cilvēkus, kuriem nav dzīvesvietas, vai tie ir normālā prātā vai ne. Bet kur gan viņš agrāk varēja dzīvot?
Viņa skrandas un tuvās attiecības ar rupjo klaidoni, kurš acīmredzot viņu pazina un pat saucās par viņa tēvu, norādīja, ka viņš dzīvojis kādā no netīrākām un nabadzīgākām Londonas nomalēm. Vai tāda meklēšana vilksies ilgi un būs apgrūtinoša? Nē, tā droši vien nevilksies ilgi. Labāk nemeklēt zēna agrāko dzīvesvietu, bet griezt vērību uz cilvēku bariņiem ielās, un kāda bara vidū viņš katrā ziņā agri vai vēlu ieraudzīs savu mazo draugu: rupjais bars to apsmies un ķircinās, jo, kā paradis, zēns sevi atkal sauks par karali. Bet tad gan Mailss Hendons saberzīs kaulus dažiem no šiem neliešiem, aizvedīs projām savu lutekli, iepriecinās un nomierinās viņu laipniem vārdiem, un viņi nekad vairs nešķirsies.
Ar šādām domām Mailss devās meklēt pazudušo. Stundām viņš klīda pa nomaļām ejām un netīrām ielām, meklēdams, kur būtu barā sastājušies cilvēki. Tādus barus viņš sastapa uz katra soļa, bet no zēna nebija ne vēsts. Tas viņu ļoti pārsteidza, bet viņš nezaudēja cerību. Viņš bija pārliecināts, ka aprēķins bija pareizs, kļūda tikai bija tā, ka viņš laika ziņā maldījies, cerēdams zēnu drīz atrast.
Tā viņš līdz rītausmai nostaigāja lielus gabalus un pārmeklēja daudzus ļaužu barus, bet rezultātā tikai krietni nokusa, sāka just izsalkumu un tam sāka nākt miegs. Brokastis dabūt nebija nekādu cerību; dāvanas lūgties viņam nenāca ne prātā. Vai neieķīlāt zobenu? Bet tas bija tikpat neiespējami kā zaudēt godu. Varētu pieciest kādu apģērba gabalu — bet kas tādas skrandas pirks?
Bija jau pusdienas laiks, bet viņš vēl vienmēr klīda pa ielām, vēl arvien pētīja ļaužu barus, kas pavadīja karaļa kronēšanas gājienu, jo cerēja, ka mazajam neprātim katrā ziņā būs gribējies redzēt reto skatu. Viņš sekoja procesijai visu garo, līkumoto ceļu līdz Vestminsterai un līdz katedrālei. Pēc tam viņš bezgala ilgi jaucās pa pūli, kas drūzmējās ap katedrāles mūriem. Beidzot alojies un sadrūmis viņš aizgāja projām un sāka pārdomāt, kā atrast kādu citu — labāku darbības plānu. Viņš atjēdzās no pārdomām, kad pilsēta jau bija tālu aiz muguras un diena gāja uz beigām, un ievēroja, ka atrodas uz laukiem netālu no upes. Sajā vietā bija daudzi skaisti bagātnieku īpašumi, tas nebija apvidus, kur ieredzētu tādus plukatas kā viņš.
Laiks bija gluži silts; viņš izlaidās garšļaukus žogmalā, lai atpūstos. Drīz viņam uzmācās snaudiens. Auss uztvēra dobjas, tālas lielgabalu šāvienu skaņas, viņš nodomāja: «Jaunais karalis ir kronēts,» — un tūliņ aizmiga. Trīsdesmit stundu no vietas viņš nebija gulējis, tālab pamodās tikai vēlu nākošajā rītā.
Viņš piecēlās kā sadauzīts, notirpušiem locekļiem un izsalcis. Nomazgājies upē, viņš iedzēra pāris pintu ūdens un klum- buroja uz Vestminsteras pusi, pukodamies uz sevi, ka velti nositis tik daudz laika. Izsalkums viņu uzvedināja uz jaunām domām. Vispirms viņš mēģinās piekļūt pie vecā sera Hamfrija Mārlova un aizņemsies no viņa dažus naudas gabalus, bet pēc tam… Nu, šimbrīžam ar to pietiek, gan jau būs diezgan laika izstrādāt tālāku plānu, vispirms jāizpilda plāna pirmā daļa.
Ap pulksten vienpadsmitiem viņš atradās pie pils, un, lai gan visapkārt drūzmējās svētku drānās ģērbušies cilvēki, kuri devās tajā pašā virzienā, viņu tomēr ievēroja dīvainā apģērba dēļ. Viņš cieši lūkojās katram sejā, meklēdams kādu līdzcietīgu cilvēku, kas būtu ar mieru viņu pieteikt vecajam seram Hamfrijam. Ka viņš pats varētu mēģināt iekļūt pilī tādā apģērbā, par to, protams, nevarēja būt ne runas.
Viņam garām pagāja karaļa peramais zēns.
Mailsu ieraudzījis, viņš atgriezās atpakaļ un vēlreiz pagāja garām, Mailsu cieši pētīdams, un nodomāja: «Ja šis nav tas pats klaidonis, par kuru viņa augstība ir tā norūpējies, tad lai es palieku par ēzeli! Viņš līdzinās aprakstam kā divi ūdens pilieni. Dievs taču negribēs mazināt efektu, radīdams divus vienādus eksemplārus! Kaut es atrastu iemeslu uzsākt ar viņu sarunu!»
Mailss Hendons viņam šīs pūles aiztaupīja, viņš pagriezās, kā cilvēks parasti mēdz atskatīties, manot, ka no muguras puses kāds to cieši aplūko. Pamanījis zēna skatienā interesi, viņš pats pie tā piegāja un sacīja:
— Jūs nupat iznācāt no pils. Vai jūs piederat pie galma Jaudīm?
— Jā, jūsu cienība.
— Vai nepazīstat seru Hamfriju Mārlovu?
Zēns pārsteigts nodrebēja un nodomāja:
«Ak tētīt! Viņš jautā par manu nelaiķi tēvu!»
Tad viņš atbildēja:
— Es viņu labi pazīstu, jūsu cienība.
— Tas ir brangi! Vai viņš ir iekšā?
— Jā, — zēns teica, bet domās piemetināja: «Kapā.»
— Vai nebūsiet tik laipns viņam minēt manu vārdu un teikt, ka vēlos ar viņu runāt divatā?
— Labprāt! Es tūliņ izpildīšu jūsu vēlēšanos, labo ser.
— Sakiet, ka šeit ārā ir Mailss Hendons, sera Ričarda dēls. Es būšu jums ļoti pateicīgs, manu labo zēn!
Zēns acīmredzot jutās vīlies.
«Karalis viņu citādi nosauca,» viņš domāja. «Nu, vienalga. Sis varbūt būs tā dvīņubrālis un varēs viņa augstībai sniegt ziņas par to otru seru Kā-viņu-sauc.»
Un viņš sacīja:
— Pakavējieties brīdi tur, labo ser, un pagaidiet, kamēr •es atnesīšu atbildi!
Hendons palika, viņu gaidot, norādītajā vietā uz akmens soliņa pils mūra iedobumā, kur negaisā patvērās pils sargi. Viņš nepaguva apsēsties, kad garām gāja daži ar āvām bruņoti sargi un virsnieks. Ieraudzījis svešu cilvēku, virsnieks uzsauca un pavēlēja Hendonam nākt ārā. Tas paklausīja un uz vietas tika apcietināts kā aizdomīga persona, kas ložņā pils apkārtnē. Sāds apstākļu pavērsiens neko labu nesolīja. Nabaga Mailss gribēja ko paskaidrot, bet virsnieks rupji pavēlēja viņam klusēt, lika saviem vīriem atņemt viņam ieroci un pārmeklēt.
— Lai dievs viņiem palīdz kaut ko atrast!— nabaga Mailss teica. — Es ilgi meklēju, bet nekā neatradu, lai gan man tas bija daudz vajadzīgāks nekā viņiem.
Un patiesi — pie viņa nekā cita neatrada kā kādu rakstu. Virsnieks atplēsa vēstuli, un Mailss pasmaidīja, ieraudzījis sava nabaga mazā drauga «ķekšus». Tā bija tā pati vēstule, ko viņa zudušais mazais draugs uzrakstīja nelaimīgajā dienā Hendon-Holā. Virsnieka seja gluži satumsa, lasot vēstules angļu valodā rakstīto daļu, bet Mailss, gluži otrādi, to dzirdot, nobāla.
— Vēl viens troņa tīkotājs! — virsnieks iesaucās. — Tie aug kā sēnes pēc lietus. Grābiet šo neģēli un turiet ciet, kamēr es vērtīgo vēstuli ienesu pilī un nododu karalim! — Viņš aizsteidzās, atstājis apcietināto kareivju rokās.
«Nu tagad manai bēdu dzīvei pienācis gals,» Mailss domāja, «jo tagad laikam drīz vien karāšos valgā. Vēstules dēļ es gan tik viegli vaļā netikšu. Bet, kas notiks ar manu nabaga zēnu, — tas vienīgi mīļajam dieviņam zināms!»
Pēc kāda laika virsnieks steidzīgi atgriezās, un Mailss saņēma visu drosmi, lai sagaidītu savu galu, kā vīrietim pienākas. Virsnieks pavēlēja gūstekni palaist vaļā un atdot viņam zobenu; tad godbijīgi palocījās un teica:
— Lūdzu, ser, sekojiet man!
Hendons tam sekoja un domāja:
«Ja es nezinātu, ka eju pretim neizbēgamai nāvei un ka tāpēc vajag mazāk grēkot, es gan šo nelieti uz vietas nožņaugtu. Ko domājies! Vēl liekuļo laipnību!»
Viņi izgāja cauri ļaužu pilnam pagalmam un nonāca pie pils galvenās ieejas, kur virsnieks, tāpat godbijīgi palocījies, nodeva Hendonu lepni ģērbtam galminiekam, kurš arī savukārt dziļi palocījās un veda viņu cauri lielai zālei starp divām rindām galma sulaiņu greznās livrejās. Arī tie godbijīgi klanījās, bet, tikko Mailss ar pavadoni pagāja garām, smaka nost aizturētos smieklos par stalti soļojošo putnubie- dēkli. Pa platām kāpnēm cauri smalku ]aužu pūlīšiem viņi nonāca plašā zālē, kur bija salasījušies visi Anglijas augstmaņi. Seit pavadonis izveda Mailsu vairāk uz priekšu, vēlreiz palocījās, atgādināja, ka jānoņem cepure, un pameta viņu vienu istabas vidū, kur apkārtējie pētīja viņu gan īgniem, gan pārsteigtiem un zobgalīgiem skatieniem.
Mailss Hendons bija pilnīgi apmulsis. Soļus piecus viņa priekšā zem krāšņa baldahīna sēdēja jaunais karalis, galvu pagriezis mazliet iesāņus, un sarunājās ar paradīzes putnam līdzīgu cilvēku — laikam ar kādu hercogu. Hendons skatījās un domāja, ka mirt pašos spēka gados jau tā ir grūti, bet viņu vēl izliek publiskam apsmieklam. Viņa vienīgā vēlēšanās bija, kaut karalis ātrāk nodotu savu nāves spriedumu — daži tuvāk stāvošie raibi ģērbtie augstmaņi izturējās pārāk nekaunīgi. Tajā brīdī karalis pagrieza galvu un Hendons ieraudzīja viņa seju. Ieraudzīja — un elpa viņam aizrāvās! Viņš kā apburts, acis nenolaidis, lūkojās šajā skaistajā, jaunajā sejā, tad iesaucās:
— Tētīt! Sapņu un rēgu karalis sēž uz troņa!
Viņš skatījās un brīnījās, murminādams saraustītus vārdus. Tad apskatījās visapkārt, aplūkoja grezno ļaužu pulku, krāšņo zāli un sevī noteica:
— Bet tas taču nevar būt sapnis! Tā ir īstenība, viss īstenība!
Viņš atkal skatījās uz karali un domāja:
«Vai tas tomēr nav sapnis?… Vai viņš patiesi būtu īstais Anglijas pavēlnieks, bet ne mazais vājprātis Toms, par ko es viņu uzskatīju? Kas man šo mīklu atrisinās?»
Pēkšņi viņam iešāvās prātā labas domas. Viņš aizgāja līdz sienai, paņēma krēslu, nolika to zāles vidū un apsēdās.
Apkārtējie sašutumā saviļņojās, kāda roka viņu rupji sagrāba, un kāda balss iesaucās:
— Augšā tu, rupjais tēviņš! Tu iedrošinies karaļa klātbūtnē sēdēt!
Troksni pamanīja viņa augstība, viņš izstiepa roku un sauca:
— Neaiztieciet viņu: tā ir viņa privilēģija!
Augstmaņi pārsteigti atkāpās, bet karalis turpināja:
— Lai jums ir zināms, lēdijas, lordi un džentlmeņi, ka šis ir mans mīļais un uzticamais kalps Mailss Hendons, kas ar savu šķēpu izglāba savu valdnieku no miesas sakropļošanas, varbūt pat nāves. Tāpēc karalim ir labpaticis iecelt viņu bruņinieku kārtā. Jums arī jāzina, ka viņš izdarījis karalim vēl lielāku pakalpojumu: paglābis savu valdnieku no kauna un pātagas sitieniem, pats tos saņemdams. Par to viņš iecelts par Anglijas pēru un Kentas grāfu; viņš arī vēl tiks apbalvots ar naudu un muižām viņa kārtai pienācīgā mērā. Vēl vairāk: privilēģija, ko viņš nupat izlieto, ir viņam karaļa dāvāta un pāries uz viņa pēcnācējiem — visiem viņi cilts vecākajiem būs tiesības sēdēt angļu karaļa klātbūtnē paaudžu paaudzēs, kamēr vien pastāvēs Anglijas tronis. Neaiztieciet viņu!
Visvairāk šie vārdi pārsteidza divus provinciešus, kuri bija atbraukuši uz kronēšanu, bet, dažādu šķēršļu aizkavēti, ieradušies tikai šodien un pirms piecām minūtēm ienākuši zālē. Viņi klausījās mēmā izbrīnā un uzlūkoja gan karali, gan putnu- biedēkli. Tie bija sers Hjū un lēdija Edīte. Bet jaunieceltais grāfs viņus neredzēja. Viņš visu laiku kā pa sapņiem uzlūkoja tikai karali un murmināja:
— Ak tu žēlīgais dievs, te tev nu ir ubags! Te nu ir ārprātīgais! Un es gribēju viņa priekšā palielīties ar savu greznību — ar dzimts īpašumu, kurā septiņdesmit istabu un divdesmit septiņi kalpotāji! Un tas ir viņš, kurš, pēc manām domām, nekad nebija pazinis citāda apģērba kā skrandas, nebija pazinis citādu glāstu kā belzienus un cita ēdiena kā atkritumus! Tas ir viņš, ko es pieņēmu par audžudēlu un gribēju pataisīt par godājamu cilvēku! Ak kungs, kaut jel man kāds iedotu maišeli, kur paslēpt galvu aiz kauna!
Bet tad viņš atjēdzās, nokrita ceļos un, saņēmis abās rokās karaļa roku, zvērēja uzticību un pateicās par dāvātiem tituliem un muižām. Tad viņš piecēlās un godbijīgi pagāja sāņus. Visi uzlūkoja viņu ar ziņkārību, bet daudzi ar skaudību.
Tagad karalis ieraudzīja seru Hjū un zibošām acīm nikni iesaucās:
— Atņemiet šim laupītājam viltus ceļā piesavināto titulu un zagto muižu un turiet viņu apcietinājumā līdz manam turpmākajam rīkojumam!
Agrāko seru Hjū izveda.
Tagad sacēlās kņada zāles otrā galā. Pūlis pašķīrās, un starp divām dzīvām sienām parādījās Toms Kentijs īpatnēji», bet bagāti ģērbies. Viņam pa priekšu nāca sulainis, kura uzdevums bija pieteikt apmeklētājus. Toms tuvojās karalim u» nometās viņa priekšā ceļos.
— Man jau viss zināms, — karalis sacīja, — kā tu pēdējās, nedēļās esi rīkojies, un esmu ar tevi ļoti mierā. Tu manu valsti esi pārvaldījis ar karalisku lēnprātību un žēlsirdību. Tu taču atradi savu māti un māsas? Tas ir brangi! Mēs par viņām parūpēsimies. Bet tavs tēvs tiks pakārts, ja tu to vēlies un ja tas saskanēs ar likumu. Lai jums visiem, kas dzirdat manu balsi» top zināms, ka, no šīs dienas sākot, zēni, kurus audzina Kristus patversmē[19] uz karaļa rēķina, saņems ne vien uzturu, bet arī prāta un gara barību. Bet šis zēns tur dzīvos un ieņems godājamu vietu audzinātāju starpā līdz sava mūža beigām. Tā kā viņš ir bijis karalis, tad viņam pienākas sevišķs gods. Ievērojiet viņa apģērbu! Tādā ģērbsies tikai viņš viens, un nevienam nav tiesību tādu pašu valkāt. Pēc šī apģērba visi viņu pazīs un, paturot atmiņā, ka viņš kādu laiku bijis karalis» parādīs viņam pienācīgu uzmanību un godu. Viņš atrodas, troņa gādībā un valsts apsardzībā, un viņam tiek piešķirts karaļa audzēkņa goda tituls.
Laimīgs un lepns Toms Kentijs piecēlās un noskūpstīja karalim roku, pēc tam viņam tika atļauts aiziet. Laiku velti nezaudējot, viņš steidzās pie mātes, lai viņai pastāstītu visu notikušo un ļautu viņai, kā arī Nanijai ar Betiju dalīties savā priekā.
Noslēgums atalgojums un sods
Kad visas mīklas bija atrisinātas, Hjū Hendons atzinās, 'ka Edīte toreiz Hendon-Holā pēc viņa pavēles noliegusi, ka pazīst Mailsu. Sākumā viņš tai piedraudējis — un savu vārdu būtu arī turējis —, ja tā Mailsu nenoliegs un cieši neievēros sacīto, viņš to dzīvu nepametīs. Viņa atteica, ka dzīvība tai nav dārga un ka viņa neatstums Mailsu. Tad vīrs teica, ka taupīšot viņu, bet Mailsu nogalināšot. Tā bija cita lieta: viņa deva vārdu un to arī turēja.
So draudu dēļ un par brāļa titula un mantas piesavināšanos viņu netiesāja, jo Mailss un Edīte negribēja pret viņu liecināt, bez tam sieva arī nevarēja dot liecību pret vīru, kaut .arī to vēlētos. Hjū pameta sievu un aizbrauca uz ārzemēm, ;kur drīz nomira. Mailss, Kentas grāfs, pēc kāda laika apprecēja viņa atraitni. Kad jaunais pāris pirmo reizi ieradās Hen- donu pilī, visa apkārtne svinēja svētkus un līksmojās.
Par Toma Kentija tēvu nekas vairs netika dzirdēts.
Karalis lika uzmeklēt fermeri, kurš bija apzīmogots ar kauna zīmi un pārdots par vergu, izrāva viņu no noziedzīgās bandas nagiem un deva viņam iespēju dzīvot un pārtikt godīgā ceļā.
Karalis atbrīvoja no cietuma arī veco advokātu un atcēla viņam sodu. Viņš iekārtoja labās ģimenēs abas baptisteņu meitas, kuru mātes tika sadedzinātas uz sārta viņa acu priekšā,
un bargi sodīja uzraugu, kas Hendonu bez vainas bija pēris ar pletni.
Viņš izglāba no karātavām puisi, kurš bija piesavinājies noklīdušu vanagu, un sievieti, kura audējam bija nozagusi gabaliņu vadmalas. Bet viņš nepaguva izglābt no nāves vīru, kurš bija nogalinājis briedi karaļa mežā.
Viņš parādīja labvēlību tiesnesim, kurš karali bija žēlojis toreiz, kad tas tika apvainots sivēna zādzībā, un ar patiesu prieku novēroja, ka šis tiesnesis ar laiku ieguva vispārēju cieņu un kļuva plaši ievērots un godāts vīrs.
Līdz pat mūža galam karalis mīlēja stāstīt par saviem piedzīvojumiem, sākot ar brīdi, kad sargs viņu aizdzina no pils vārtiem, un beidzot ar nakti, kad viņš manīgi iejaucās amatnieku barā un ielavījās katedrālē, kur uzkāpa un paslēpās Edvarda Apliecinātāja[20] akmens zārkā un tik cieti aizmiga, ka nākošajā rītā tik tikko nenogulēja kronēšanu. Karalis teica, ka bieži, atceroties rūgtos piedzīvojumus, viņā nostiprinoties apņemšanās izlietot tos par labu savai tautai. Kamēr vien dzīvošot, viņš bieži stāstīšot šos notikumus, lai sāpīgās ainas uzturētu atmiņā dzīvas un atsvaidzinātu sirdī līdzcietības avotus.
Mailss Hendons un Toms Kentijs bija karaļa mīluļi visā viņa īsajā valdīšanas laikā un ļoti sēroja, kad viņš nomira. Krietnais Kentas grāfs bija par prātīgu, lai savu sevišķo privilēģiju lietotu nevietā. Tomēr, izņemot mums zināmo gadījumu, viņš savā mūžā vēl divreiz to izlietoja: vienu reizi, kad uz troņa nāca karaliene Mērija, un otru reizi, kad uz troņa nāca karaliene Elizabete. Viens no viņa pēcnācējiem šo privilēģiju izlietoja, Džeimsam I nākot uz troņa. Bet, iekams šo privilēģiju varēja izlietot viņa dēls, bija jau pagājis gadsimta ceturksnis, un «Kentu privilēģija» jau bija aizmirsta, tāpēc, kad Čārlza I valdības laikā toreizējais Kents kādreiz ieradās galmā un iedomājās karaļa klātbūtnē apsēsties, lai izlietotu un turpinātu savas cilts tiesības, izcēlās briesmīgs tracis. Bet pārpratums drīz noskaidrojās, un privilēģija tika apstiprināta. Pēdējais no Kentas grāfiem krita pilsoņu karā, aizstāvot karali, un līdz ar viņu izbeidzās arī šī savādā privilēģija.
Toms Kentijs piedzīvoja lielu vecumu. Viņš bija skaists sirmgalvis baltiem matiem, dižens un laipns. Visi viņu augsti cienīja un godāja, ievērojot arī viņa dīvaino un sevišķo uzvalku, kas atgādināja, ka viņš savā laikā bijis karalis. Viņam parādoties, visi grieza ceļu un sačukstējās:
— Noņem cepuri: tas ir karaļa audzēknis! '
Jā, karalis Edvards VI — nabaga zēns! — dzīvoja tikai vēl dažus gadus, bet viņa valdības laiks jāpiemin godam. Nereti, kad kāds augsts valstsvīrs vai grezns galminieks iebilda pret viņa žēlsirdību un pierādīja, ka viens vai otrs likums, ko karalis gribēja mīkstināt, jau tā esot diezgan lēnīgs, sevišķas ciešanas nesagādājot un tautu neapspiežot, jaunais karalis viņu skumji uzlūkoja savām lielajām labsirdīgajām acīm un teica:
— Ko tu zini no ciešanām un apspiestības? Es un mana tauta tās pazīstam, bet ne tu.
Edvarda VI valdīšanas posms bija sevišķi žēlsirdīgs tajos bargajos un nežēlīgajos laikos. Tagad, no viņa atvadoties, atcerēsimies viņu un paturēsim labā piemiņā.