Toms pamodās izsalcis un tāpat izsalcis izgāja no mājas. Galva viņam bija smaga un pagājušās nakts maldu greznības pilna. Viņš izklaidīgi klejoja pa ielām, pats nezinādams, kurp, un nevērodams apkārtni. Ļaudis grūstīja un lamāja viņu, bet zēns tā bija nogrimis domās, ka nekā ne redzēja, ne juta. Beidzot viņš nonāca līdz Tempļa bāram. Līdzšinējos klaiņojumos Toms vēl nekad nebija bijis tik tālu šajā virzienā. Kādu brīdi viņš apstājās it kā apdomādamies, bet tad nogrima atkal agrākos sapņos un klejoja tālāk. Drīz viņš atradās jau aiz Londonas vaļņiem. Tajā laikā Strenda jau vairs nebija lauku ceļš un pat tika dēvēts par ielu, lai gan tā bija diezgan dīvaina iela. Gar vienu pusi tai stiepās gandrīz nepārtraukta namu rinda, kamēr gar otru pusi tālu cita no citas paklaidus stāvēja bagātnieku pilis ar milzīgiem, grezniem dārziem, kas sniedzās līdz pašai upei. Tagad no šiem dārziem vairs nav ne vēsts, tie visi akrs pēc akra pieblīvēfi drūmiem akmens un ķieģeļu namiem.
Toms nonāca līdz Ceringa ciemam un nosēdās atpūsties pie skaista krusta, ko senos laikos bija uzcēlis savas mirušās laulātās draudzenes piemiņai kāds karalis. Tad viņš atkal laiski devās tālāk pa skaisto, kluso ceļu, nogāja gar lepno kardināla pili un tuvojās citai — vēl staltākai un lieliskākai Vestminsteras pilij. Gluži pārsteigts, acis iepletis, Toms skatījās uz šo arhitektūras brīnumu, uz daudzajām piebūvēm un drūmajiem torņiem un tornīšiem, uz augstajiem akmens vārtiem ar zeltītiem stieņiem, uz veselu rindu milzīgo granīta lauvu un citiem Anglijas karaļa varas un varenības atribūtiem un simboliem. Vai tiešām tagad piepildīsies viņa karstākā vēlēšanās? Tā taču bija karaļa pils! Vai tiešām nevar gadīties, ka debesis būs žēlīgas un viņam izdosies redzēt princi — īstu, dzīvu princi?
Zeltīto vārtu abās pusēs kā akmens tēli stāvēja divi sargi, cienīgi, nekustēdamies, no galvas līdz kājām iekalti spožās tērauda bruņās. Goddevīgā attālumā no viņiem pūlītī slaistījās laucinieki un pilsētnieki un gaidīja izdevīgu mirkli — kaut ar vienu aci paraudzīties uz kādu no karaļnama locekļiem. Spožas ekipāžas, kurās sēdēja grezni tērpušies kungi, kurus pavadīja tikpat grezni sulaiņi, te iebrauca pils pagalmā, te atkal izbrauca pa citiem zeltītiem vārtiem.
Nabaga mazais skrandainis Toms ar pukstošu sirdi un augošām cerībām lēni un bailīgi virzījās garām sargam, kad pēkšņi aiz apzeltītajiem vārtu stieņiem viņš ieraudzīja skatu, kas tam lika gandrīz iekliegties aiz prieka.
Pagalmā stāvēja daiļš zēns, saulē brūns iededzis, kas liecināja par sporta nodarbībām un spēlēm brīvā gaisā. Viņš bija tērpts dārgakmeņiem rotātā zīdā un atlasā, pie sāniem viņam karājās mazs briljantiem izgreznots zobens un tāds pats duncis. Kājas bija apautas skaistos zābaciņos ar sarkaniem papēdīšiem, bet galvu sedza glīta, koši sarkana cepurīte ar kuplām spalvām, ko saturēja liels, mirdzošs briljants. Zēnam visapkārt stāvēja krāšņi tērpušies kungi, bez šaubām, viņa sulaiņi. Beidzot, beidzot viņš redzēja princi — īstu, dzīvu princi, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu! Beidzot bija piepildījusies ubaga zēna karstākā vēlēšanās!
Toma sirds aiz pārliecīga prieka strauji pukstēja, elpa aizrāvās, acis plati iepletās aiz brīnumiem un ārkārtīgās sajūsmas. Bailes un piesardzība aizmirsās, viņam bija tikai viena vēlēšanās: pieiet princim tuvāk klāt, viņu labi aplūkot. Pats nesaprazdams, ko dara, Toms piespieda seju pie vārtu zeltītajiem stieņiem, bet tajā pašā mirklī viens no sargiem viņu rupji atgrūda nost, tā ka tas kūleņodams atlidoja atpakaļ ciema slaistu un Londonas dienaszagļu ņirdzīgajā barā.
— Otrreiz esi uzmanīgāks, skrandaini! — sargs teica.
Ļaužu barā atskanēja smiekli, paspruka zobgalības. Pēkšņi jaunais princis pietvīkušu seju un dusmīgi mirdzošām acīm metās pie vārtiem un uzkliedza sargam:
— Kā tu drīksti tā izturēties pret nabaga zēnu? Kā tu drīksti būt rupjš kaut pret pašu zemāko mana tēva pavalstnieku? Tūliņ atver vārtus un ielaid viņu!
Vajadzēja redzēt nepastāvīgā ļaužu pūļa sajūsmu! Vajadzēja redzēt, kā cepures lidoja gaisā! Kā ļaudis uzgavilēja, cik vienbalsīgi atskanēja sauciens:
— Lai dzīvo Velsas princis!
Nobijušies sargi pieslēja āvas pie pleca, tūdaļ atvēra vārtus un atkal nostājās, izstiepusies taisni, dodami godu, kad skrandainais Ubagu princis devās Pārpilnības princim pretim.
— Cik tu izskaties noguris! Tu droši vien esi izsalcis? Tev darīja pāri… Nāc man līdzi! — Edvards Tjudors sacīja.
Kāds pusducis klātesošo galminieku metās uz priekšu — dievs zina kādēļ! — laikam lai iejauktos šajā lietā. Taču pietika prinča viena majestātiska rokas mājiena, un viņi apstājās kā pārakmeņoti. Edvards ieveda Tomu pilī greznā istabā, kuru viņš nosauca par savu kabinetu. Pēc viņa pavēles tūdaļ uz galda radās ēdiens, kādu Toms savu mūžu nebija redzējis, vienīgi lasījis par tādu savās grāmatās. Princis ar īsti karalisku izturēšanos un smalkjūtību izsūtīja ārā visus sulaiņus, lai viņi ar savu klātbūni un skatieniem neapgrūtinātu kautro viesi; pats viņš nosēdās Tomam tuvāk un, kamēr tas ēda, sāka viņu izjautāt.
— Kā tevi sauc, zēn?
— Toms Kentijs[3], atļaušos teikt, ser.
— Savāds vārds. Kur tu dzīvo?
— Pilsētā, lūdzu, ser. Atkritumu laukumā, aiz Pudinglei- nas.
— Atkritumu laukums! Pavisam savāds vārds! Vai tev ir vecāki?
— Ne tikai tēvs un māte, ser, bet arī vecāmāte, kuru es nevaru ne acu galā ieredzēt — lai dievs man to piedod! — un divas dvīņumāsas, Nanija un Betija.
— Vai tad tava vecāmāte ar tevi slikti apietas?
— Ne jau ar mani vien, viņa tāda pati pret visiem. Ļoti ļauna vecene, to vien zina kā lamāties un plēsties.
— Kā? Tu gribi teikt, ka viņa tev dara pāri?
— Tikai tad vien nesit, kad guļ vai kad pavisam piedzērusies. Bet, kad atjēdzas, tad sāk dauzīt vēl jo vairāk.
— Tevi sit! — princis iesaucās, un viņa acis nikni uzliesmoja.
— Un kā vēl, atļaušos teikt, ser.
— Sit! Tādu vāju un mazu… Tad dzirdi: viņa šodien pat jau tiks ieslodzīta Tauerā. Karalis, mans tēvs…
— Tu aizmirsti, ser, ka viņa ir zemu ļaužu; Tauers ir cietums augstmaņiem.
— Jā, jā, tas tiesa. Es to pavisam biju aizmirsis. Bet viss viens, gan es viņai izdomāšu kādu sodu. Nu, bet tēvs tev ir labs?
— Ne labāks par vecomāti, ser.
— Laikam visi tēvi vienādi. Manam tēvam arī strauja daba. Roka viņam ļoti smaga, tikai mani viņš nekad neaiztiek, bet lamā gan — bieži lamā, jāatzīstas… Saki — māte tev laba?
— Māte ļoti laba, ser, nekad mani neapbēdina un pāri nedara. Nanija un Betija arī ļoti labas meitenes.
— Cik viņām gadu?
— Piecpadsmit jau pilni, lūdzu, augstība.
— Lēdijai Elizabetei, manai māsai, četrpadsmit gadu, bet mana māsīca, lēdija Greja, manos gados, un abas ļoti skaistas un arī ļoti labas meitenes. Toties mana otra māsa, lēdija
Mērija, ar viņas drūmo seju un… Klausies — vai tavas māsas arī aizliedz savām kalponēm smaidīt, lai viņu dvēseles neietu pazušanā?
— Kalponēm! Vai tad tu domā, ser, ka viņām ir kalpones?
— Vai tad nav? — princis pārsteigts jautāja, uzlūkodams savu viesi. — Kas tad viņām palīdz vakarā noģērbties? Kas, no rīta pamostoties, apģērbties?
— Kādēļ tad to vēl? Viņas taču nevar gulēt bez drēbēm kā zvēri!
— Kā tā, bez drēbēm? Vai tad viņām tik vien ir kā tās, kas mugurā?
— Kā citādi, augstība? Kam tad viņām vairāk drēbju? Katram taču viens pats ķermenis.
— Tas tik ir joks! Atvaino, es negribēju tevi apvainot. Klausies, tagad tavām māsām būs daudz, daudz drēbju un kalpotāju. Es pavēlēšu — un mans mantzinis par to parūpēsies. Nē, nē, nav par ko pateikties, tas ir tīrais nieks. Tu labi proti stāstīt, veikli un brīvi. Vai esi ko mācījies?
— Nezinu, kā sacīt, ser. Labais Endrū tēvs aiz laipnības man šo to iemācīja no savām grāmatām.
— Tu proti latīņu valodu?
— Liekas, ļoti slikti, ser.
— Mācies gan — tikai no sākuma iet grūti. Grieķu valoda grūtāka, bet lēdijai Elizabetei un manai māsīcai, liekas,, neviena valoda nav par grūtu. Tev vajadzētu dzirdēt, kā šīs meitenes runā latīniski! Nu, pastāsti man kaut ko par savu Atkritumu laukumu! Vai tev tur labi klājas?
— Taisnību sakot, iet diezgan jautri, ser, ja neesi izsalcis.. Pie mums nāk leļļu teātris, leijerkastnieki ar pērtiķiem; ak,, cik tie jocīgi, cik smieklīgi apģērbti! Kumēdiņu rādītāji rīko izrādes, kur paši dzied, kliedz, kaujas un tad visi izliekas par beigtiem. To visu ļoti interesanti noskatīties, un tas maksā tikai vienu fārtingu, — bet dažreiz gan ļoti grūti tikt pie šī fār- tinga, atļaušos teikt, augstība!
— Pastāsti vēl!
— Mēs, Atkritumu laukuma puikas, reizēm kaujamies pat ar rungām — tāpat kā mācekļi, jūsu augstība.
— Arī man nebūtu nekas pretim, — princis ieteicās mirdzošām acīm. — Pastāsti vēl ko!
— Mēs ejam skrieties, ser, kurš kuru noskries.
— Tas man arī patiktu. Tālāk!
— Vasarā, ser, mēs bradājam pa kanāliem, peldamies upē, bāžam cits citu zem ūdens, šļakstināmies ar ūdeni, nirstam, kliedzam un …
— Es atteiktos no karaļvalsts, lai kaut reizi tā dabūtu papriecāties. Lūdzu, turpini!
— Mēs dziedam un dejojam ap maija kārti Cīpsaidā, spēlējamies smiltīs, pie tam cits citu cenšas ierušināt, dažreiz cepam pīrādziņus no dubļiem — ak, lieliskie dubļi! Visā pasaulē nav nekā skaistāka! Mēs tieši vārtāmies dubļos, ser, lūdzu neņemt par ļaunu, augstība!
— Ak, lūdzams, neatvainojies! Tas ir brīnišķīgi! Ja vien es varētu apģērbt tādas drēbes kā tev, noaut basas kājas un izdzīvoties pa dubļiem kaut reizi, vienu vienīgu reizi, bet tikai lai neviens man to neliegtu un mani nebārtu, — es par to, liekas, pat varētu atteikties no troņa!
— Bet ja es kaut reizi varētu apģērbties tā kā jūsu augstība, tikai reizi, tikai vienu reizi! …
— Ak to tu gribētu? Lai notiek, kā tu gribi! Velc nost savas skrandas, zēn, un apģērb šīs rotas! Tā būs īsa laime, bet tomēr laime! Papriecāsimies, cik ilgi varēsim, bet tad atkal apmainīsimies drēbēm, iekams kāds vēl būs paguvis mūs traucēt.
Dažus mirkļus vēlāk mazais Velsas princis bija ietērpies skrandās, ko sauca par Toma apģērbu, bet mazais Ubagu valsts princis uzvilcis krāšņās prinča drēbes. Abi piegāja pie liela spoguļa, nostājās blakus, un — ak brīnums! — likās, ka viņi nemaz nebūtu apmainījušies drēbēm. Viņi izbrīnā lūkojās viens otrā, tad paskatījās spogulī, tad atkal viens uz otru. Beidzot pārsteigtais princis sacīja:
— Ko tu par to domā?
— Ak, augstība, neprasi, lai atbildu! Manas kārtas cilvēkam neklājas izteikt tādus vārdus.
— Tad es tos pateikšu. Tev ir tādi paši mati un acis, tāda pati balss un kustības kā man, tāds pats augums un stāja, tāda pati seja un sejas izteiksme. Ja mēs abi kaili izietu ārā, neviens neizšķirtu, kurš no mums ir Velsas princis. Tagad, kad es esmu apģērbies tā kā tu, man liekas — es dziļāk sa
jūtu, ko tev vajadzēja izciest, kad šis rupjais kareivis … Paklausies, tev taču ir zilums uz rokas?
— Jā, bet tas ir nieks. Jūsu augstībai būs zināms, ka nabaga sargs …
-— Ciet klusu, tas bija nekrietni un ļauni! — mazais princis iesaucās un piecirta kailo kāju pie zemes. — Ja karalis … Nekusties no vietas, kamēr neesmu atnācis! Es tev pavēlu! ….
Ātri viņš paķēra un noglabāja kādu svarīgu valsts atribūtu, kas atradās uz galda, un, izskrējis pa durvīm, drāzās pāri pagalmam Toma skrandās, pietvīkušu seju un dusmās mirdzošām acīm. Nokļuvis pie lielajiem vārtiem, viņš satvēra vārtu stieņus un, mēģinādams tos paraustīt, uzkliedza:
— Atver vārtus!
Kareivis, kurš Tomam bija pāri darījis, ātri paklausīja un, kad princis, kvēlodams karaliskās dusmās, izskrēja pa vārtiem, iesita viņam tik stipru pļauku, ka tas kūleņodams nokrita zemē.
— Se tev, ubagu suga, par to, ka viņa augstība mani sabāra!
Pūlis ierēcās smieklos. Princis piecēlās no dubļiem un dusmīgi pielēca klāt sargam, kliegdams:
— Es esmu Velsas princis, mana persona ir svēta, un tevi pakārs par to, ka tu uzdrošinājies pielikt man roku!
Kareivis atdeva viņam godu un izsmejoši atteica:
— Sveicinu jūsu karalisko augstību! — tad dusmīgi piebilda: — Vācies projām, trakais lupatlasi!
Ļaužu bars ņirgādamies ielenca nabaga mazo princi un dzina viņu pa ceļu uz priekšu, ūvināja un kliedza:
— Ceļu viņa karaliskajai augstībai! Ceļu Velsas princim!