Pēc dažu stundu vajāšanas pūlis kļuva retāks, un beidzot ļaudis atstāja mazo princi vienu. Kamēr zēns vēl spēja nikni pretoties saviem mocītājiem, draudēja viņiem "ar savu karalisko bardzību un deva pavēles ar majestātisku cienību, tikmēr par viņu varēja uzjautrināties. Bet, kad nogurums viņu
piespieda ciest klusu, viņš tiem jau vairs nebija nekas, un tie devās meklēt citur kaut ko interesantāku.
Tiklīdz mazais princis bija palicis viens, viņš apskatījās visapkārt, bet apkārtni nepazina. Acīmredzot viņš atradās kādā Londonas nomalē — tas bija viss, ko viņš zināja. Viņš gāja "tikai uz priekšu, pats nezinādams, kurp. Drīz nami kļuva retāki un varēja sastapt visai maz gājēju. Puisēns nomazgāja nobrāztās kājas strautā, kas tecēja tajā vietā, kur patlaban atrodas Feringdonstrītā, drusku atpūtās un atkal devās ceļā. Beidzot viņš nonāca milzīgā, klajā laukā, kur patālu cita no citas stāvēja dažas mājas un vidū pacēlās liela baznīca. Princis "tūdaļ pazina šo baznīcu. Visapkārt tai bija sastatnes, pa tām kāpelēja amatnieki — baznīca tika pārbūvēta. Princis uzelpoja brīvāk, viņš domāja, ka tagad viņa mokas beigsies.
«Tā ir «Pelēko brāļu» vecā baznīca, kuru karalis, mans tēvs, atņēma mūkiem un atdeva nabaga bezpajumtes bērnu patversmei. Tagad to sauc par Kristus baznīcu,» princis domāja. «Protams, ka viņi labprāt palīdzēs sava labdara dēlam — jo vairāk tādēļ, ka šī labdara dēls tikpat nelaimīgs un atstāts kā "tie, kas atraduši vai kādreiz atradīs šeit pajumti.»
Pēc maza brīža princis nokļuva trokšņainā zēnu pūlī; tie skrēja, lēkāja, meta kūleņus, rotaļājās ar bumbu un citādi — vārdu sakot, priecājās, kā kuram patika, saceldami lielu troksni. Zēni visi bija vienādi ģērbti — tā, kā tolaik parasti ģērbās kalpotāji un mācekļi. Visiem galvā bija melnas, mazas cepurītes kā bļodiņas, no kurām nebija nekāda labuma, tādēļ ka tās bija pārāk mazas un neapsedza visu galvu, turklāt vēl diezgan neglītas. No cepurītes apakšas uz pieri krita apaļiski apcirpti mati. Uzvalka apkaklīte bija tāda kā garīdzniekiem. Zils kamzolis, kas sniedzās līdz ceļiem un cieši apkļāva stāvu, platas piedurknes, plata, sarkana josta, spilgti dzeltenas zeķes ar saitēm virs ceļiem un seklas kurpes ar lielām metāla sprādzēm — tāds bija viņu apģērbs. Viss kopā izskatījās diežgan neglīti.
Zēni tūliņ meta rotaļas pie malas un sastājās ap princi, kas ar viņam piemītošo cienību tos uzrunāja:
— Labie zēni, ejiet un sakiet savam priekšniekam, ka Edvards, Velsas princis, grib viņu satikt!
Atbilde uz šiem vārdiem bija skaļi smiekli. Viens zēns princim rupji uzkliedza:
— Vai tikai tu, skrandaini, neesi viņa augstības sūtnis?
Princis pietvīka dusmās un ar ierastu kustību ķēra pie
sāniem pēc zobena, kura tur nebija. Šo kustību puikas pamanīja, un viss bars no jauna sāka nevaldāmi smieties, bet viens uzsauca biedriem:
— Vai redzējāt, puikas? Ķēra pēc zobena kā īsts princis!
So joku atkal saņēma skaļiem smiekliem. Nabaga Edvards
lepni pacēla galvu:
— Es tiešām esmu princis, un jums, kas dzīvojat no karaļa — mana tēva — žēlastības, vajadzētu kaunēties pret mani tā izturēties.
Puikas smējās vai plīsdami. Zēns, kurš pirmais sāka runāt ar princi, uzsauca biedriem:
— Ei jūs, cūkas, vergi, liekēži, kas dzīvojat no viņa karaliskā tēva maizes! Ko stāvat, mutes atpletuši? Uz ceļiem, ātrāk visi uz ceļiem! Klanieties un godiniet viņa augsto personu un ķēnišķīgos kankarus!
Viss bars kliedzot un smejoties nokrita ceļos un ākstīdamies godināja princi. Princis dusmīgi paspēra tuvāko nost ar kāju.
— Se tev! — viņš lielās dusmās iesaucās. — Šodien tev pietiks! Rīt tu tiksi pakārts!
Tas jau vairs nebija joks! Tas jau nu bija par daudzi Smiekli uzreiz norima, un to vietā stājās niknums. Atskanēja balsis:
— Turiet viņu! Metiet dīķī! Velciet viņu uz dīķi! Kur suņi? Surp, Lāci! Surp, Hektor!
Tagad notika kaut kas neredzēts: plebeji pacēla roku pret Anglijas troņmantnieka svēto personu un rīdīja viņu ar suņiem!
Kad pienāca nakts, princis atkal atradās biezi apdzīvotā pilsētas daļā. Viņš bija sadauzīts, rokas tam bija asiņainas, skrandas notašķītas dubļiem. Viņš gāja arvien uz priekšu, arvien tālāk un tālāk, satriekts un nomocīts, aiz noguruma tik tikko vilkdams kājas. Tagad viņš vairs ne pie viena negriezās ar jautājumiem, jau iepriekš labi zinādams, ka tik un tā atbildi nedabūs, bet tiks vēl no jauna izlamāts. Viņš gāja, klusiņām atkārtodams:
— Atkritumu laukums … Atkritumu laukums … Ka tikai neaizmirstas. Ja man izdosies atrast šo vietu, kamēr es vēl spēju kustēties, — es esmu glābts. Viņa piederīgie, protams, neatteiksies aizvest mani uz pili un pierādīs, ka es neesmu viņu dēls. Beidzot taču mani pazīs, un tad es atkal atgūšu savas tiesības!
Laiku pa laikam viņam ienāca prātā, cik rupji ar viņu bija apgājušies «Kristus patversmes» audzēkņi, un viņš nodomāja:
«Kad es būšu karalis, es ne tikai došu viņiem patvērumu un maizi, bet katrā ziņā likšu viņus arī mācīt. Ar to vien nepietiek, ka cilvēks ir paēdis, vajag, lai prāts un sirds būtu izglītota. Tas man labi jāatceras, lai es to mācību, kuru šodien dabūju, neaizmirstu un manai tautai nebūtu jācieš. Tikai izglītība dara cilvēku cēlāku, māca viņu būt labam un līdzcietīgam.»
Laternas uz ielām dega vāji, sāka līt lietus, sacēlās vējš, iestājās auksta, nejauka nakts. Nabaga klaidonis princis, Anglijas troņmantnieks bez patvēruma, gāja tikai uz priekšu, arvien dziļāk ienirdams pilsētas netīro ieliņu labirintā, kur bija sablīvētas nabadzības un posta mītnes.
Pēkšņi kāds milzīga auguma piedzēries dienaszaglis sagrāba viņu aiz apkakles, iesaukdamies:
— Ak šitā! Atkal tu man blandies apkārt caurām naktīm un atgriezies mājās bez graša! Ja tā — sargies! Lai es neesmu Džons Kentijs, ja es tev visus kauliņus nesalaužu!
Princis izrāvās no žūpas rokām, neviļus riebumā nodrebi- nājās un iesaucās:
— Kā? Vai tiešām tu esi viņa tēvs? Paldies dievam, tagad es esmu glābts! Mēs abi aiziesim viņam pakaļ, un tā es atgriezīšos mājās.
— Kas par viņa tēvu? Es nezinu, ko tu ar to gribi teikt, bet to gan es tev tūdaļ pierādīšu, ka es esmu tavs tēvs…
— Ak, nejoko ar mani tā, nesmejies par mani! Ātrāk, ātrāk! … Es esmu sadauzīts, nomocīts, man vairs nav spēka ciest. Aizved ātrāk mani pie karaļa, pie mana tēva, un viņš tevi tā apbalvos, kā tu pat sapnī nevari iedomāties. Tici man! Es runāju patiesību, tīru patiesību! Sniedz man roku un izglāb mani! Es patiesi esmu Velsas princis!
Piedzērušais blandonis izbrīnā iepleta acis un, galvu kratīdams, norūca zem deguna:
— Skaties, puika pavisam sajucis, kā no trako mājas iznācis!
Viņš vēl ciešāk sagrāba princi aiz apkakles, izlamājās un, rupji smiedamies, piebilda:
— Vai nu esi jucis vai ne, gan mēs ar vecomāti atradīsim, kur tev tā mīkstākā vieta, — tas viens, kas tiesa!
Ar šiem vārdiem viņš aizvilka sev līdzi pārbiedēto princi, kas izmisis turējās pretim, un pazuda ar viņu kādā pagalmā, sajūsmināto salašņu skaļo smieklu pavadīts.