Palicis viens prinča kabinetā, Toms Kentijs nepalaida garām izdevību aplūkot sevi spogulī un papriecāties par savām greznajām drēbēm. Viņš grozījās uz visām pusēm milzīgā spoguļa priekšā un pagājās gar to vairākas reizes, mēģinādams atdarināt prinča augstmanīgo stāju. Viņš izvilka skaisto zobenu, kas tam bija pie sāniem, palocījās, noskūpstīja asmeni un piespieda pie krūtīm. Pirms piecām vai sešām nedēļām Toms pats bija redzējis kādu augstdzimušu bruņinieku tā darām, kad tas atdeva godu Tauera priekšniekam, nododams viņa zināšanā lielos lordus Norfolku un Sariju[4], lai tos ieslodzītu cietumā. Tad Toms pacilāja dārgakmeņiem izrotāto dunci, kas viņam karājās pie jostas, aplūkoja istabas dārgo un smalko iekārtu, aptaustīja katru grezno krēslu. Viņam ienāca prātā, cik lepns viņš justos, ja Atkritumu laukuma zēnu bars kaut ar vienu aci redzētu viņu tagadējā krāšņumā. Būtu interesanti zināt, vai viņi ticēs, kad tas, mājās pārnācis, stāstīs savus brīnišķīgos piedzīvojumus, vai arī šaubīdamies nogrozīs galvas un vienkārši teiks, ka no visām tām pārspīlētām izdomām Toms ir sajucis prātā.
Tā pagāja kāda pusstunda, un Tomam sāka likties, ka princim sen jau vajadzēja būt atpakaļ. Viņš jutās vientuļš un drīz sāka vērīgi klausīties trokšņos, un ilgoties; skaistās lietas viņu jau vairs neinteresēja; viņam kļuva neomulīgi ap sirdi, pēdīgi uzmācās nemiers, tad bailes. Ja nu kāds ienāk un ierauga viņu prinča drēbēs, kad paša prinča nav, kas visu paskaidrotu? Varbūt viņu, Tomu, par šādu rīcību pakārs un pēc tam tikai izmeklēs viņa lietu? Sīs pasaules varenie jau, kā zināms, sīkumos spriež ātru tiesu. Zēna izbailes ar katru acumirkli pieauga. Drebēdams viņš klusītēm pavēra durvis uz priekšistabu, nolēmis skriet uzmeklēt princi un lūgt, lai tas aizstāv un atbrīvo viņu. Seši lepni ģērbti sulaiņi un divi jau- niņi pāži no augstas kārtas, skaisti kā taurenīši, uzlēca no savām vietām un zemu palocījās viņa priekšā. Toms žigli atlēca atpakaļ un aizvēra durvis.
— Ak, tie par mani smejas! Viņi aizies un apsūdzēs mani!' Kādēļ, kādēļ man vajadzēja šeit ienākt, sev par postu?!
Gluži vai prātu zaudējis aiz bailēm, viņš sāka skraidīt pa istabu, brīžiem ieklausīdamies un nodrebēdams pie katra mazākā troksnīša. Pēc brītiņa priekšistabas durvis atdarījās, un zīdā tērpts pāžs paziņoja:
— Lēdija Džeina Greja.
Durvis tūliņ atkal aizvērās, un Tomam pretim steidzās skaista, grezni ģērbta meitene, kas pusceļā pārsteigta apstājās un izbijusies jautāja:
— Kas tev kait, milord?
Toms aiz bailēm tik tikko elpoja, bet, saņēmis visus spēkus,, sacīja:
— Ak, apžēlojieties par mani! Es neesmu lords, es esmu tikai nabaga Toms x Kentijs no Atkritumu laukuma. Ļaujiet man sastapt princi, es jūs lūdzu! Viņš ir tik labs, es zinu, viņš man atdos manas skrandas un liks mani izlaist brīvībā. Ak, apžēlojieties par mani! Glābiet mani!
Zēns nokrita ceļos un izstiepa viņai pretim rokas, uzlūkodams meiteni lūdzošu skatienu. Meitene likās ļoti pārbijusies.
— Dieva dēļ, milord! Tu — uz ceļiem manā priekšā?
Izbailēs viņa izskrēja no istabas, bet Toms izmisumā nokrita uz grīdas, čukstēdams:
— Viss beigts! Esmu pazudis! Tūliņ viņi atnāks un mani sagrābs!
Kamēr Toms, aiz šausmām gandrīz vai pamiris, gulēja uz grīdas, pa pili izplatījās briesmīga vēsts.
Čukstot — jo pilī neviens nerunāja skaļi — to stāstīja sulainis sulainim, lordi lēdijām, baumas lidoja pa garajiem gaiteņiem, tika paziņots no stāva uz stāvu, no zāles uz zāli: «Princis sajucis, princis zaudējis prātu!»
Drīz ikvienā pils istabā, ikvienā marmora zālē varēja sastapt pūlīšos mirdzošus lordus, galma dāmas un lepni ģērbtus zemākus augstmaņus. Visi kaut ko uztraukti čukstēja cits citam, un ik sejā atspoguļojās skumjas. Bet te jau nāca kāds grezns galminieks, apstaigāja visus un svinīgi pavēstīja:
— KARAĻA VĀRDĀ! Piedraudot ar nāvi, aizliegts uzklausīt neprātīgās, nepatiesās baumas, tās apspriest, bet vēl mazāk izplatīt ārpus pils! Tāda ir karaļa griba!
Sačukstēšanās uzreiz apklusa, it kā šie cilvēki būtu kļuvuši mēmi.
Bet drīz atkal gaiteņos visgarām atskanēja balsis:
— Princis nāk! Lūk, princis!
Nabaga Toms, tik tikko vilkdams kājas, gāja gar galminieku rindām, kuri, viņam tuvojoties, pazemīgi nolieca galvas. Arī Toms mēģināja atbildēt uz viņu klanīšanos, mulsām, gurdām acīm bailīgi aplūkodams neredzēto apkārtni. Viņam gar abām pusēm, atbalstot zem rokas, lai viņa soļi būtu drošāki, gāja divi ievērojami augstmaņi, bet aiz viņiem galma ārsti un vairāki sulaiņi.
Pēkšņi Toms attapās grezni iekārtotā istabā un dzirdēja aiz sevis noklaudzam durvis. Svīta nostājās viņam aiz muguras. Netālu savā priekšā Toms ieraudzīja ļoti lielu un ļoti resnu cilvēku ar platu, izblīdušu seju un niknu sejas izteiksmi, kurš sēdēja pazviļus. Lielā galva bija gluži sirma — tāpat kā vaigu bārda, kas apņēma seju kā ietvarā. Viņa drēbes bija no dārgas drānas, bet jau novalkātas, vietām pat padilu- šas. Abas kājas viņam bija sapampušas, viena bija satīta un atradās uz spilvena. Iestājās klusums; visu galvas godbijībā noliecās šī cilvēka priekšā. §is drūmā izskata nekustīgais kroplis bija bargais Henrijs VIII. Viņš sāka runāt, un viņa sejas izteiksme kļuva maigāka:
— Nu, kā tev klājas, manu mīļo princi milord Edvard? Tu, kā stāsta, esot iedomājies izjokot mani, labo karali, savu tēvu, kurš tevi tik ļoti mīl un ir laipns pret tevi?
Nabaga Toms saņēma visus spēkus, lai dzirdētu un saprastu to, ko viņam saka. Bet, kad viņa auss uztvēra vārdus «mani, labo karali», viņš nobāla un kā aizšauts nokrita ceļos.
— Karalis! Pats karalis! Tagad es esmu pazudis! — viņš iesaucās, lūdzot pacēlis rokas.
Karali acīmredzot šie vārdi satrieca. Viņa skatiens apjukumā un izbailēs ilgi pētīja ceļos nometušos zēnu.
— Ak, es domāju, ka tās ir tikai muļķīgas baumas, bet baidos, ka tas tā nav, — viņš beidzot, dziļi vīlies, sacīja. Tad smagi nopūtās un mīlīgā balsī uzrunāja Tomu: — Nāc pie sava tēva, bērns, tu neesi vesels!
Tomam palīdzēja piecelties, un viņš, drebēdams pie visām miesām, bailīgi tuvojās viņa augstībai Anglijas karalim. Karalis abām rokām saņēma viņa galvu un kādu brīdi lūkojās viņa baiļu pārņemtajā sejā nopietnu, mīlestības pilnu skatienu, it kā meklēdams zīmes, pēc kurām varētu spriest, ka zēnam prāts atkal noskaidrojas. Tad viņš piekļāva pie krūtīm sprogaino galviņu un to maigi noglāstīja.
— Vai tu tiešām vairs nepazīsti savu tēvu, bērns? Nesāpini mani, saki, ka tu mani pazīsti! Tu taču mani pazīsti, vai ne?
— Pazīstu, tu esi mans bargais pavēlnieks, Anglijas karalis, lai dievs tevi sargā!
— Tā, tā … skaisti teikts! … Bet apmierinies … Kādēļ tu drebi? Tev neviens nedarīs pāri, te tevi visi ļoti mīl. Tagad tev jau labāk, vai ne? Ļaunais sapnis garām. Tagad tu zini,, kas esi, un vairs nesauksi sevi citā vārdā, kā tu nesen esot darījis, — vai ne?
— Augstība! Tici man, es tevi lūdzu! Es runāju tikai tīru patiesību, bargais kungs. Es esmu zemākais no taviem pavalstniekiem, dzimis ubags, un te iekļuvu gluži nejauši, kaut gan neesmu pie tā vainīgs. Es esmu jauns un vēl negribu mirt. Viena vārda pietiek, lai es būtu glābts! Ak, valdniek, saki šo vārdu!
— Mirt?… Nerunā tā, mīļo princi! Mieru, mieru tavai satrauktajai dvēselei! Tev nebūs jāmirst!
Līksmi iesaukdamies, Toms nokrita ceļos:
— Lai dievs tevi svētī, visžēlīgais karali, un lai viņš piešķir tev ilgu mūžu par svētību tavai tautai!
Tad viņš pielēca kājās un, pagriezies pret abiem augstmaņiem, kas viņu pavadīja, priekā starodams, sacīja:
— Jūs dzirdējāt? Es nemiršu! Pats karalis teica, ka es nemiršu!
Par atbildi visi klātesošie tikai zemu palocījās, taču neviens neteica ne vārda. Toms apjuka, viņa priecīgais saviļņojums uzreiz saplaka, un, bailīgi pagriezies pret karali, viņš jautāja:
— Vai tagad es varu iet?
— Aiziet? Protams, ja tu vēlies. Bet kādēļ tu negribi vēl brītiņu pabūt kopā ar mani? Kurp tu steidzies?
Toms nodūra acis un pazemīgi atbildēja:
— Es, kā liekas, esmu maldījies. Es domāju, ka esmu brīvs un varu atgriezties mājās, kur esmu dzimis un uzaudzis kā ubags un kur mani gaida māte un māsas. Es dzīvoju netīrā būdā, bet tā ir mana māja, kamēr visa šī greznība un spožums, pie kā neesmu pieradis… Ak, es lūdzu, augstība, atlaid mani!
Karalis klusēja, it kā kaut ko pārdomādams. Viņa sejā atspoguļojās skumjas un nemiers.
— Varbūt tikai šajā ziņā viņa prāts ir aptumšojies, — viņš beidzot noteica ar cerībām balsī. — Varbūt viņš citādi ir gluži vesels. Lai dievs dod! Ņemsim viņu pārbaudīt.
Un karalis jautāja Tomam kaut ko latīniski, uz ko Toms kaut kā atblidēja tajā pašā valodā. Karalis bija sajūsmināts un neslēpa to. Lordi un galma 'ārsti pasteidzās izteikt karalim savu prieku.
— Protams, atbilde gluži nesaskan aj viņa spējām un iegūtajām zināšanām, un tomēr tā liecina, ka viņa prāts nav pavisam aptumšojies, bet gan diemžēl slims … Ko jūs uz to sakāt, ser?
Ārsts, pie kura karalis griezās ar šo jautājumu, zemu palocījās un teica:
— Esmu pārliecināts, ka jūsu augstība spriež pareizi.
Karalim patika šie -uzmundrinošie vārdi no tāda vīra mutes, kurš šo lietu labi pārzināja, un viņš jautrāk teica:
— Nu, tagad klausieties visi: izdarīsim vēl mazu pārbaudi.
Viņš uzrunāja Tomu franču valodā. Brīdi zēns cieta klusu, apjucis no tik daudziem uz viņu vērstiem skatieniem, tad beidzot bikli teica:
— Nedusmo, augstība … So valodu es neprotu.
Karalis smagi atslīga spilvenos. Klātesošie piesteidzās pie
viņa, bet viņš atraidīja tos ar rokas mājienu un sacīja:
— Nekas… Tas ir tikai acumirkļa nespēks, nekas vairāk. Paceliet mani! Tā, tā diezgan. Nāc pie manis, mans bērns, liec savu nabaga slimo galvu tēvam uz krūtīm un nomierinies! Tu drīz būsi vesels, šīs iedomas drīz pāries. Nebīsties, tu drīz būsi vesels!
Tad viņš griezās pie galminiekiem, un viņa labsirdīgā sejas izteiksme pēkšņi kļuva barga, bet acīs laistījās dusmu zibeņi, kad viņš teica:
— Klausieties, jūs visi! Mans dēls ir vājprātīgs, bet tas drīz pāries. Visam iemesls ir lielā mācīšanās un sēdēšana istabā. Tūliņ atstāt grāmatas un skolotājus! Gādājiet veselīgas izpriecas, lai viņš rotaļājas svaigā gaisā, un viņš drīz būs vesels. Sekojiet, lai tas tiktu izpildīts!
Karalis piecēlās sēdus spilvenos un enerģiski turpināja:
— Nav šaubu, viņš ir jucis, bet viņš ir mans dēls un Anglijas troņmantnieks. Vai nu ar veselu prātu, vai vājprātīgs — viņš tomēr valdīs! Tad klausieties tālāk un paziņojiet citiem: katrs, kas kaut ar vārdu pieminēs viņa slimību, tiks uzskatīts par musinātāju un kā valsts noziedznieks tiks pakārts! … Dodiet man dzert… es degu… Sī nelaime mani galīgi nomākusi. Aiznesiet kausu! … Paceliet mani! … Tā, tā. Vājprātīgs, jūs sakāt? Kaut arī tūkstošreiz vājprātīgs, viņš tomēr paliek Velsas princis, tāda ir mana griba — karaļa griba. Vēl šodien pat, kā pēc senā paraduma pienākas, viņš tiks apstiprināts šajā augstajā godā. Milord Hertford, rūpējieties par ceremoniju!
Viens no galminiekiem nometās uz ceļa karaļa guļvietas priekšā un teica:
— Jūsu augstībai zināms, ka Anglijas galma maršals ieslodzīts Tauerā. Ieslodzītajam neklājas …
— Klusē! Neapvaino manu dzirdi ar šo ienīsto vārdu! Vai tiešām šis cilvēks dzīvos mūžīgi? Kas uzdrošinās pretoties manai gribai? Vai gan nāksies atcelt prinča kronēšanu tikai tādēļ, ka man nav galma maršala, kurš nebūtu apvainots nodevībā un varētu izdarīt šo ceremoniju? Zvēru pie visspēcīgā, tas nav paciešams! Paziņo manam parlamentam, ka rīt līdz saules lēktam es gaidīšu spriedumu Norfolkam, citādi — vai tiem! — viņi dārgi maksās par savu nepaklausību.
— Karaļa griba — likums! — lords Hertfords teica, pieceldamies un nostādamies agrākā vietā.
Dusmu sārtums lēni nozuda no karaļa sejas.
— Noskūpsti mani, mans bērns! — viņš griezās pie dēla. — Tā … No kā tu baidies? Vai tad es neesmu tavs mīļais tēvs?
— Tu esi pārāk labs pret mani, necienīgo, visžēlīgais un visvarenais valdniek! Es to saprotu un jūtu. Bet… bet… man ir sāpīgi, ka varbūt manis dēļ tiks paātrināta kāda cilvēka nāves stunda un …
— Ak tāds tu man vienmēr esi! Tiesa, tavs prāts ir cietis, tomēr sirds tev tikpat līdzcietīga un laba. Bet šis hercogs stāv tev ceļā. Es gribu viņa vietā iecelt citu, kurš savu augsto amatu neaptraipītu ar nodevību. Aizmirsti viņu, mans bērns, un nemoki vairs savu slimo galviņu ar tādām domām!
— Bet es taču nebūšu tas, kas pasteidzinās viņa nāvi, augstība? Vai viņam vēl ilgi atliktu ko dzīvot, ja nebūtu šī gadījuma?
— Nedomā vairs par viņu, mans bērns, viņš nav tā cienīgs. Noskūpsti mani vēlreiz un ej paskraidi un papriecājies!" Mana kaite mani nomoka. Es esmu noguris un gribu atdusēties. Ej līdzi savam tēvocim Hertfordam un pavadoņiem un atnāc atkal, kad būšu atspirdzis.
Toms gluži nomākts izgāja lordiem līdzi. Karaļa pēdējie vārdi galīgi izgaisināja viņa lolotās cerības — tikt brīvībā. Un atkal viņš izdzirda apslāpētus čukstus: «Princis nāk! Tas- ir viņš — princis!»
Ejot gar noliekušos grezni tērpto galminieku rindām, Toma sirds sažņaudzās arvien vairāk. Tagad viņš bija pārliecinājies, ka ir gūsteknis un viņam, nabaga nespēcīgam, atstātam princim, uz visiem laikiem jāpaliek šajā apzeltītajā sprostā, ja vien pats dievs par viņu neapžēlosies un neatdos viņam brīvību.
Un, lai arī kurp viņš pagrieztos, pastāvīgi viņa acu priekšā rēgojās slavenā hercoga Norfolka nocirstā galva, pazīstamā seja un acis, kas, kā viņam likās, pārmetoši viņu uzlūkoja.
Cik skaisti bija viņa agrākie sapņi, bet cik briesmīga īstenība!