Toms tika novests parādes zālē un nosēdināts krēslā. Taču viņš jutās ļoti neveikli, sēžot visu šo ievērojamo augstmaņu klātbūtnē, kuri pie tam bija daudz vecāki par viņu un augstas kārtas. Viņš gan lūdza tos apsēsties, bet viņi tikai godbijīgi palocījās vai nomurmināja kādu atvainošanos un palika tāpat stāvot. Kad Toms uzstāja, lai viņi apsēžas, viņa «tēvocis» grāfs Hertfords iečukstēja viņam ausī:
— Lūdzu, milord, nepastāvi pie sava! Viņiem neklājas sēdēt tavā klātbūtnē.
Sajā brīdī pieteica lordu Sentdžonu. Tas ienācis palocījās pret Tomu un sacīja:
— Mani sūta viņa augstība karalis sevišķā uzdevumā. Vai jūsu karaliskajai augstībai nelabpatiktos atlaist visus klātesošos, izņemot milordu grāfu Hertfordu?
Redzēdams, ka Toms ir apjucis un nezina, ko darīt, Hertfords atkal viņam iečukstēja un paskaidroja, ka viena rokas mājiena pietiek, viņš var arī nerunāt, ja nevēlas. Kad svīta bija atstājusi zāli, lords Sentdžons teica:
— Viņa augstībai, pamatojoties uz svarīgiem valstiskiem iemesliem, labpaticies pavēlēt, lai viņa augstība princis visiem spēkiem censtos apslēpt savu slimību, kamēr tā pāries un princis kļūs atkal tāds kā agrāk. To ievērojot, viņa augstība princim pavēl neviena priekšā nenoliegt, ka viņš ir īsts princis, dižās Anglijas troņmantnieks; ievērot savu karalisko cieņu un bez kādām ierunām pieņemt no seniem laikiem noteiktos — viņa stāvoklim piedienīgos — goda un pazemīgas uzticības pierādījumus. Viņa augstība pavēl princim ne ar vienu nerunāt par savu iedomāto zemo izcelšanos un par pagājušo grūto dzīvi, kuras ainas radījusi slimība viņa pārpūlētajās smadzenēs. Viņa augstība pavēl princim pielikt visus spēkus, lai varētu saņemties un atsaukt atmiņā tos cilvēkus, ko viņš pa- 2inis, bet, ja tas neizdotos, tad saglabāt mieru, nekādi neizrādīt pārsteigumu vai kā citādi likt manīt savu aizmāršību. Oficiālo pieņemšanu gadījumos vai arī valsts lietās, ja princim rastos šaubas par to, kas sakāms vai darāms, viņam nav jāizrāda savs apmulsums ziņkārīgo acīm, bet jāgriežas pēc padoma pie lorda Hertforda vai arī pie manis, sava padevīgā kalpa, kuriem karalis pavēlējis būt prinča rīcībā un viņam kalpot, kamēr šo pavēli atcels. Tāda ir valdnieka griba, kurš līdz ar to sūta jūsu augstībai sveicienus un lūdz dievu, lai tas savā žēlastībā jūs ātrāk izdziedinātu un tagad un mūžos dāvātu jums savu svētību.
Beidzis runāt, lords Sentdžons zemu palocījās un atgāja pie malas.
— Karalis tā pavēlējis! Neviens nedrīkst neizpildīt viņa pavēles vai, ja tās nepatīk, veikli izgrozīt pēc sava prāta. Karaļa griba tiks izpildīta, — Toms svinīgi teica.
— Kas attiecas uz viņa augstības pavēli par grāmatām un tamlīdzīgām nopietnām lietām, — lords Hertfords piezīmēja, — tad vai jūsu augstībai nelabpatiktos izklaidēties ar kādu rotaļu, lai nenogurtu līdz banketa sākumam un nekaitētu savai veselībai?
Toms nesaprašanā paskatījās uz runātāju, bet, pamanījis lorda Sentdžona līdzcietīgo skatienu, pietvīka.
— Atmiņa atkal jums neklausa, un jūs brīnāties, — lords Sentdžons sacīja. — Bet neuztraucieties, tas ir nieks, un viss pāries, tiklīdz jūsu veselība uzlabosies. Milords Hertfords runā par banketu Sitijā, kurā jums jāpiedalās, kā viņa augstība karalis to apsolīja pirms diviem mēnešiem. Tagad, protams, jūsu augstība to atceras?
— Es diemžēl to biju gluži piemirsis, — Toms nedroši teica un atkal nosarka.
Sajā brīdī pieteica lēdiju Elibazeti un lēdiju Džeinu Greju. Abi lordi zīmīgi saskatījās. Hertfords steidzās uz durvīm princesēm pretim, un, kad tās gāja garām, viņš tām iečukstēja:
— Es jūs lūdzu, lēdijas, ja jūs viņa augstības rīcībā pamanāt kādas dīvainības, neizrādiet to! Nebrīnieties arī par viņa aizmāršību, diemžēl tas tagad ar viņu bieži notiek — pat tīrā nieka dēļ.
Pa to laiku lords Sentdžons iečukstēja Tomam:
— Es jūs lūdzu, ser, neaizmirstiet viņa augstības gribut Mēģiniet atcerēties, ko varat, un izliecieties, ka atceraties pat to, ko nevarat! Neļaujiet princesēm nojaust, ka esat kļuvis citāds! Jūs zināt, cik ļoti viņas jums pieķērušās, tādēļ velti neapbēdiniet. Kā pavēlēsiet, ser, — vai lai mēs ar jūsu tēvoci aizejam vai paliekam?
Toms ar rokas mājienu un klusiem vārdiem lūdza tos palikt. Viņš jau mazliet bija apradis ar savu stāvokli, pie tam neliekuļotā vientiesībā bija cieši apņēmies izpildīt karaļa gribu, cik labi varēdams.
Tomēr, nelūkojoties uz visu piesardzību, princešu saruna ar troņmantnieku drīz pieņēma diezgan bīstamu virzienu. Toms ne vienu reizi vien jau bija gatavs sevi nodot un atteikties no grūtās lomas, ko viņš bija uzņēmies. Taču vienmēr viņu izglāba princeses Elizabetes apbrīnojami smalkais takts vai arī vērīgo lordu viens otrs it kā nejauši laikā teikts vārds. Reiz mazā lēdija Džeina Tomu gluži apmulsināja.
— Vai jūs šodien apmeklējāt viņas augstību karalieni, mi- lord? — viņa jautāja.
Toms apjuka, vilcinājās un jau nolēma atbildēt uz labu laimi, kad lords Sentdžons ar veikla galminieka apķērību, kurš pieradis dažādi izlocīties grūtākos gadījumos, steidzīgi atbildēja viņa vietā:
— Kā ne, milēdij, un, runājot par viņa augstības karaļa veselības stāvokli, viņas augstība karaliene princi ļoti uzmundrināja — vai ne tā, milord?
Toms apjucis nomurmināja kaut ko piekrītošu, juzdams, ka pamati zem kājām sāk grīļoties.
Kad saruna skāra karaļa pavēli uz laiku pārtraukt Toma mācības, lēdija Džeina iesaucās:
— Cik žēl! Jums bija tik labas sekmes! Tikai nebēdājieties daudz, tas jau nebūs uz ilgu laiku! Katrā ziņā jūs vēl paspēsiet kļūt tikpat izglītots un lielisks valodu pratējs kā jūsu tēvs.
— Mans tēvs! — gluži aizmirsies Toms laida vaļā. — Tēvs jau pat angļu valodu lāgā neprot, tā ka dažreiz varbūt tikai cūkas aizgaldā saprot, ko viņš grib teikt, bet citās zinībās…
Sajā acumirklī puisēns uztvēra lorda Sentdžona brīdinošo skatienu, aprāvās pusvārdā, nosarka un klusā balsī skumji nobeidza:
— Man atkal ir nelabi — domas jūk… Es patiesi negribēju sacīt nekā apvainojoša par viņa augstību karali.
— Ak, milord! — princese Elizabete sacīja, godbijīgi, bet maigi saņemot abās plaukstās «brāļa» roku. — Neuztraucieties, jūs neesat vainīgs — visam par iemeslu jūsu slimība.
— Cik maigi tu proti mierināt, skaistā lēdija! Sirds dzen mani tev pateikties, ja iedrošinos tā sacīt, — Toms izjusti sacīja.
Reiz nebēdne lēdija Džeina izmeta pret Tomu kādu vienkāršu teikumu grieķu valodā. Arī šoreiz Elizabetes asajam skatienam nepalika apslēpts Toma bālais vaigs, kas liecināja, ka bulta nav trāpījusi mērķi, un viņa gluži mierīgi atbildēja Toma vietā labskanīgā grieķu valodā un tūliņ novadīja sarunu uz citām lietām.
Tālāk sarunas turpinājās patīkami un diezgan gludi. Zemūdens akmeņi un sēkļi gadījās arvien retāk. Toms sāka arvien vairāk iedzīvoties savā jaunajā lomā, redzot, ar kādu mīlestību un uzmanību viņam palīdz izpīties no sarežģījumiem. Kad sarunā noskaidrojās, ka meitenes vakarā viņu pavadīs uz banketu pie lordmēra[5], zēnam no prieka tik tikko sirds neizlēca no krūtīm, un viņš atvieglots uzelpoja, zinot, ka nebūs viens svešu ļaužu vidū, kamēr stundu agrāk jau doma vien -par princesēm būtu piepildījusi viņa sirdi ar šausmām.
Abi lordi, Toma sargeņģeļi, nebūt neguva no šīs satikšanās tādu iepriecinājumu kā pārējie sarunas biedri. Viņi abi jutās tādu cilvēku lomā, kuriem liels kuģis jāizvada pa šauru, bīstamu vietu. Visu laiku viņi pavadīja sasprindzinātā uzmanībā un nepavisam nesajuta savu uzdevumu kā kādu bērnu spēli. Tāpēc, kad princešu apmeklējums tuvojās beigām un princim pieteica lordu Gilfordu Dadliju, cienījamie lordi juta, ka viņu veiklība un apķērība šodien jau pietiekami pārbaudīta. Arī paši viņi nejutās vairs spējīgi no jauna sēsties kuģī un vēlreiz doties bīstamajā ceļojumā, tāpēc viņi Tomam godbijīgi deva padomu atvainoties un atraidīt lordu, ko Toms arī ar prieku darīja un nemaz nepamanīja vieglu vilšanās mākonīti lēdijas Džeinas sejiņā, kad viņa dzirdēja, ka spīdošais jaunais galminieks netiks pieņemts.
Kādu brīdi valdīja neveikls, nogaidošs klusums, bet Toms
nesaprata, kas par lietu. Viņš paskatījās uz lordu Hertfordu, kas viņam deva kādu mājienu, bet Toms atkal nekā nesaprata. Apķērīgā lēdija Elizabete arī šoreiz viņu izglāba. Viņa graciozi palocījās un sacīja:
— Vai tagad mans brālis princis mums neatļaus aiziet?
— Esmu gatavs atļaut lēdijām visu, kas vien tām tīk, lai gan atzīstos, ka labāk izpildītu, cik vien manos vājos spēkos, jebkuru citu lūgumu nekā šo, kas man laupa viņu apburošo sabiedrību. Palieciet veselas, lēdijas! Lai dievs jūs sargā! — Toms sacīja un neviļus pie sevis nosmīnēja: «Ne velti esmu, grāmatas lasot, mitis prinču starpā un ielocījis savu mēli izsmalcinātā un galantā runā!»
Kad dižciltīgās meitenes bija aizgājušas, Toms ar nogurušu izskatu griezās pie saviem aizgādņiem:
— Bet tagad, milordi, vai jūs man neatļausiet noiet kādā kaktā un atpūsties?
— Pavēliet, jūsu augstība, mūsu pienākums ir paklausīt, — lords Hertfords sacīja. — Bez tam jums jau arī nemaz nebūtu par ļaunu atdusēties, jo vēlāk jādodas uz banketu Sitijā.
Lords Hertfords pieskārās zvanam. Tūliņ parādījās pāžs, kuram tika pavēlēts pasaukt seru Viljamu Herbertu. Sis džentlmenis nekavējās ierasties un aizveda Tomu citās telpās. Tur nonācis, Toms pirmām kārtām sniedzās paņemt no galda kausu ar ūdeni, bet viscaur samtā un zīdā tērpts sulainis satvēra to pirmais, nometās uz viena ceļa un pasniedza viņam kausu uz zelta paplātes.
Nogurušais gūsteknis bezspēcīgi atslīga krēslā un bailīgi, it kā atļauju lūdzot, palūkojies uz savu svītu, gribēja noaut kurpes, bet te jau cits zīdā un samtā tērpts mocītājs krita ceļos un pasteidzās to izdarīt viņa vietā. Toms vēl divas trīs reizes mēģināja rīkoties pats, bet, pārliecinājies, ka viņam to neatļauj, smagi nopūties, padevās savam liktenim.
— Brīnums, kā gan viņi neuzņemas arī elpot manā vietā, — viņš nomurmināja.
Tomam uzvilka rīta kurpes un greznu mājas tērpu; tad viņš atgūlās atpūsties, bet aizmigt nevarēja. Galvā jaucās smagas domas, un istaba bija pilna ļaužu. Aizdzīt uzbāzīgās domas viņš nevarēja — tās viņu neatstāja; aizsūtīt projām uzbāzīgos ļaudis viņš neprata, un viņi to neatstāja, lai gan kā Tomam, tā viņiem pašiem tas bija nepatīkami.
Pēc tam kad Toms bija aizgājis, cienījamie lordi, viņa aiz* bildņi, palika divi vien. Kādu brīdi viņi staigāja pa istabu, kratīdami galvas un nogrimuši dziļās domās. Lords Sentdžons pirmais pārtrauca klusumu.
— Atklāti runājot, milord, ko jūs par visu to domājat? — viņš jautāja.
— Ko tad te lai domā? Lieta ir skaidra. Karalis ilgi vairs nedzīvos, un mans māsasdēls ir jucis prātā. Vājprātīgs nāks uz troņa un valdīs. Lai dievs sargā Angliju — tai vajadzēs viņa žēlastības.
— Tā jau nu gan liekas. Bet… vai jums nerodas šaubas,; ka … ka…
Lords Sentdžons sastomījās un apklusa. Acīmredzot viņš-: gribēja runāt par kādu ļoti kutelīgu jautājumu. Lords Hertfords nostājās sarunu biedra priekšā un ar savu gaišo, atklāto skatienu cieši pavērās viņam sejā:
— Turpiniet, milord, mēs te esam vieni, neviens mūs nenoklausīsies. Šaubas — par ko?
— Ticiet, milord, man ļoti grūti izsacīties un vēl tādam tuvam radiniekam, kāds jūs esat viņa augstībai. Jau iepriekš lūdzu piedošanu par saviem vārdiem, bet — vai tas neliekas savādi, ka slimība tā uzreiz spēja gluži pārvērst viņa kustības un izturēšanos? Ar to es negribu sacīt, ka viņa runa un stāja būtu mazāk karaliskas, un tomēr kādā niekā, kādā kustībā tās, ir citādas nekā agrāk. Vai nav savādi, ka viņa neprāts uzreiz tam izdzēsis no atmiņas pat tēva vaibstus, ka viņš tā uzreiz aizmirsis paražas un goda parādījumus, kas viņam no apkārtējiem pienākas, un ka viņš, paturot atmiņā latīņu valodu, tajā pašā laikā aizmirsis franču un grieķu valodas? Atvainojiet manu pārdrošību, milord, bet es tiešām būtu ļoti pateicīgs, ja jūs mani pārliecinātu, ka manas šaubas ir bez pamata, bet man neiziet no prāta viņa apgalvojumi, ka viņš neesot princis…
— Klusējiet, milord! Jūsu runa ir valsts nodevība! Vai aiz-; mirsāt karaļa pavēli? Jūsos klausoties, es topu līdzvainīgs valsts noziegumā.
Lords Sentdžons nobālēja un pasteidzās piebilst:
— Esmu kļūdījies, es atzīstu to. Nenododiet mani, piedo-; diet man savā žēlsirdībā, un es nekad vairs nedomāšu, nevie
nam neieminešos par to! Neesiet bargs pret mani, milord, citādi esmu zudis!
— Diezgan, milord! Ja jūs dodat vārdu ne ar vienu par šo lietu vairs nerunāt — viss paliks mūsu starpā. Bet tā vien par maz: jums jāizdzen visas šaubas. Viņš ir manas māsas dēls, viņa balss, seja, sejas izteiksme, kustības man pazīstamas no pašas viņa dzimšanas. Neprāts var smadzenēs izsaukt lielas pārmaiņas, daudz lielākas nekā tās, uz kurām jūs norādījāt. Atcerieties vien veco baronu Mārliju, kas, sajucis prātā, nepazina vairs savu seju, ko bija redzējis sešdesmit gadu, un turēja to par citu. Viņš gan sauca sevi par Marijas Madaļas dēlu, gan apgalvoja, ka viņa galva taisīta no spāniešu stikla, un, taisnību sakot, nevienam neļāva tai piedurties, baidoties, ka kāds to nejauši nēsāsit. Vai šajā gadījumā var būt kādas šaubas, milord? Protams, ka viņš ir princis, — vai gan es viņu nepazīstu, pie tam drīz viņš būs karalis; jums derētu to iegaumēt un par to domāt vairāk nekā par citu!
Saruna vel turpinājās, un lords Sentdžons visiem spēkiem pūlējās nolīdzināt savu nepiedodamo kļūdīšanos, atkārtoti apgalvojot, ka tagad viņa ticība pilnīgi nostiprināta un šaubas vairs neuzmāksies. Tad lords Hertfords atlaida savu amata biedru un palika viens pats, lai būtu nomodā par princi. Drīz vien viņš nogrima dziļās domās un, jo vairāk domāja, jo vairāk uztraucās. Beidzot viņš sāka soļot pa istabu un murmināja:
— Blēņas! Viņam vajag būt princim! Visā Anglijā neatradīs tādu traku cilvēku, kurš ņemtos apgalvot, ka ir iespējama tik pārsteidzoša divu cilvēku līdzība, kuri pie tam nav asinsradinieki. Un, ja arī tā būtu, — kādā neizskaidrojamā kārtā viņi nejauši nokļuvuši viens otra vietā? Nē, tas viss ir nieki, muļķīgas iedomas!
Brīdi vēlāk viņš turpināja»
— Nu labi, pieņemsim, ka viņš ir krāpnieks un uzdodas par princi, tas būtu dabiski, tur nav nekā neiespējama. Bet vai gan piedzīvots, ka krāpnieks, kuru visi atzinuši, gan pats karalis, gan galms, atsakās no sava vārda un raisās vaļā no sasniegtā augstā stāvokļa? Nē, zvēru pie svētā Svitina dvēseles, tas nav iespējams! Viņš ir īstais princis, kas kļuvis vājprātīgs.