Nedaudz pēc pulksten vieniem Tomam nācās paciest apģērbšanas ceremoniju, lai varētu iet pusdienās. Viņu ietērpa tikpat greznās drēbēs, kādas viņam jau bija, tikai agrākās tika apmainītas pret citām, sākot ar kakla kruzulēm un beidzot ar zeķēm. Tad viņu veselas svītas pavadībā aizveda lielā, skaistā zālē, kur bija klāts galds vienai personai. Trauki visi bija tīra zelta, ar slavenā Benvenuto[6] izrotājumiem, kas tos padarīja nenovērtējamus. Zālē Tomu gaidīja vesels pulks augstdzimušu apkalpotāju. Kapelāns noskaitīja galda lūgšanu. Zēns, kurš visu mūžu bija badojies, jau gribēja ķerties pie ēdiena, taču viņu atturēja milords grāfs Bārklijs, aizsiedams tam priekšā salveti. Godpilnais uzdevums aizsiet salveti Velsas prinčiem piederēja šim augstmanim un pārgāja kā mantojums no tēva uz dēlu. Tomam aiz muguras nostājās otrs ievērojams augstmanis, kura uzdevums bija ieliet vīnu viņa augstības glāzē. Viņam blakus stāvēja lords, kas bija gatavs nogaršot apšaubāmus ēdienus, lai pārliecinātos, vai tie nav saindēti. Tiesa, pēdējā laikā tas bija vairāk goda amats un šī cilvēka pakalpojumus izlietoja visai reti, bet agrākos laikos (vēl pirms dažām paaudzēm) nogaršotāja amats bija ļoti bīstams un neviens to neiekāroja. Savādi liekas, ka šo amatu nepiedāvāja alķīmiķiem, vēl vienkāršāk būtu bijis to uzticēt suņiem, bet galma paražas daudzreiz ir dīvainas. Viņa augstības pirmais kambarkungs milords d'Ārsijs arī bija klāt, kādēļ — tas nav zināms, bet tur viņš bija, un ar to diezgan. Tepat bija arī lords nama pārzinis, kas stāvēja aiz Toma krēsla un novēroja pusdienu ceremoniju, kas notika viņa abu palīgu — lorda virsuzrauga un lorda virs- pavāra — vadībā. Tomam bez šiem bija vēl trīssimt astoņdesmit četri sulaiņi, bet, protams, viņi visi nebija klāt pie pusdienām. Te nebija ne ceturtā daļa no visiem, un Toms pat nenojauta, ka pārējie vispār ir pasaulē.
Visiem klātesošajiem iepriekš veselu stundu tika iegalvots, ka princim šobrīd pavājinājusies atmiņa, un dota pavēle neizrādīt pārsteigumu, ja tie pamanītu kādas prinča dīvainības. Drīz vien visi varēja savām acīm pārliecināties, kas tās bija par dīvainībām, tomēr neviens par tām nesmējās, tās izsauca viņos līdzjūtību un nožēlu, jo bija ļoti sāpīgi redzēt mīļotā prinča slimību.
Nabaga Toms galvenokārt ēda ar pirkstiem, bet neviens pat nepasmaidīja par to, visi izlikās, ka nekā nemana. Ar interesi zēns aplūkoja skaistos rakstos austo salveti un beidzot vientiesīgi teica:
— Noņemiet to, lūdzu, citādi es to vēl varu notraipīt…
Lords Bārklijs bez kavēšanās paklausīja un, izpildīdams
savu no senčiem mantoto goda pienākumu, godbijīgi noņēma viņam salveti.
Toms izbrīnījies aplūkoja bietes un salātus, kas atradās uz galda, un apjautājās, kas tie tādi un vai tos var ēst. (Tajā laikā Anglijā tos tikko sāka audzēt, līdz tam tos kā lielu retumu ieveda no Holandes.) Uz viņa jautājumu atbildēja godbijīgi, neizrādot pārsteigumu. Ticis galā ar saldo ēdienu, Toms piebāza sev pilnas kabatas ar riekstiem, bet arī tam neviens nepievērsa nekādu uzmanību un nebrīnījās par to. Bet Toms tūdaļ pats sajuta, ka ir neveikli rīkojies, un apjuka, jo pa visu pusdienas laiku tas bija vienīgais gadījums, kad viņam atļāva kaut ko paņemt ar savām rokām, un viņš nešaubījās, ka izturējies nepieklājīgi, kā princim nepiederas. Piepeši viņam degunā iekņudējās un deguna galiņš sāka raustīties. Kad kņudē- šana nerhitējās, Toma nemiers pieauga. Mēmā lūgumā viņš pacēla asaru pilnās acis uz apkārtstāvošajiem lordiem. Izbijušies visi steidzās klāt un lūdza pateikt, kas noticis.
— Atvainojiet, lūdzu, bet man neganti niez deguns, — puisēns noraizējies sacīja. — Kā ir pieņemts darīt tādos gadījumos? Lūdzu, sakiet ātrāk, es nevaru ilgāk gaidīt!
Neviens nepasmaidīja. Visi bija apjukuši un dziļās bēdās raudzījās cits citā, taujādami pēc padoma. Un kā gan lai neapjūk — visā Anglijas vēsturē nebija aizrādījuma par to, kā jārīkojas šādā situācijā. Kā par nelaimi, galvenā ceremoniju meistara nebija klāt. Kurš gan drīkstēja būt tik pārdrošs, lai dotos šajā nezināmajā jomā un uz savu galvu izlemtu tik grūtu uzdevumu. Ak vai! Galmā nebija lorda, kura sevišķais mantotais pienākums būtu pakasīt karalisko degunu. Bet Tomam sāka birt no acīm asaras, deguns kņudēja arvien stiprāk un nekavējoši prasīja palīdzību. Beidzot daba pārspēja visus etiķetes šķēršļus; domās lūgdamies, lai dievs viņam piedod, ja negribot nogrēkojas, Toms atviegloja klātesošo sirdis, pats ar savu roku pakasīdams degunu.
Kad pusdienas beidzās, viens no lordiem pienesa Tomam platu, seklu zelta bļodu ar smaržīgu rožūdeni mutes skalošanai un pirkstu nomazgāšanai. Milords Bārklijs nostājās blakus, turēdams rokā salveti gatavībā. Kādu brīdi Toms nesaprašanā aplūkoja zelta bļodu, tad cēla to pie lūpām, ļoti nopietni ieņēma malku, bet tūdaļ atdeva bļodu lordam atpakaļ.
— Nē, tas man nepavisam nepatīk, milord, — viņš sacīja. — Smaržo brīnišķīgi, bet garša nav vis lāga.
Neprātīgā prinča jaunā, ērmīgā rīcība pildīja visu sirdis ar dziļām sāpēm, un neviens par to nepasmaidīja.
Beidzot Toms izdarīja vēl vienu aplamību. Viņš piecēlās no galda taisni tajā brīdī, kad kapelāns, nostājies aiz viņa krēsla, pacēla uz augšu rokas un aizvēra acis, lai skaitītu galda lūgšanu. Bet arī tad visi izlikās, ka nemaz nemana prinča nepieklājīgo izturēšanos.
Tad, paklausot mūsu mazā drauga lūgumam, viņu aizveda uz paša kabinetu un atstāja tur vienu.
Visgarām ozolkoka paneļiem apšūtajām sienām uz īpašiem āķiem bija sakārti dažādi bruņutērpa piederumi no mirdzoša tērauda ar skaistu zelta inkrustāciju. Skaistais bruņu tērps piederēja īstajam princim, to tam nesen bija dāvājusi karaliene madame Parr1 . Toms aplika kāju bruņas, uzvilka bruņucimdus, uzlika spalvām greznoto bruņucepuri un pārējās daļas, ko varēja aplikt bez citu palīdzības, un jau gribēja pasaukt kādu, kas viņam palīdzētu viscaur ietērpties bruņās, bet tad viņam ienāca prātā rieksti, ko viņš bija paņēmis līdzi no pusdienām. Iespēja apēst riekstus nenovērotam un augsto lordu neapgrūtinātam likās tik kārdinoša, ka viņš tūdaļ lika nost bruņas un ar lielu baudu ņēmās kost riekstus. Viņš jutās gandrīz laimīgs — pirmo reizi, kopš dievs viņu par grēkiem bija pārvērtis par princi. Kad rieksti bija apēsti, Toma vērību saistīja skapis ar skaistām grāmatām, starp kurām bija viena par etiķeti Anglijas galmā. Tā viņam bija tīrais atradums! Viņš
'Katrīna Parra (1512—1548), saukta madame Parr, karaJa Henrija VIII sestā sieva.
atgūlās uz lepna dīvāna un ar visu sirdi nodziļinājās grāmatas lasīšanā, lai iegūtu nepieciešamās zināšanas. Pagaidām atstāsim viņu vienu.