Ap pulksten pieciem no rīta Henrijs VIII pamodās pēc nemierīga miega.
— Šausmīgi sapņi! Šausmīgi sapņi! — viņš norūca. — Mans gals ir tuvu — to liecina šādi sapņi, un arī vājais pulss apstiprina šo nojautu.
Tad viņa acis nikni uzliesmoja.
— Bet viņš ies bojā ātrāk, nekā es nomiršu! — karalis izdvesa.
Galminieki pamanīja, ka karalis pamodies, un viens no viņiem jautāja, vai viņa majestātei nelabpatiktos dot pavēles lordam kancleram, kas uz tām gaida.
— Lai ienāk, lai ienāk! — karalis steidzīgi iesaucās.
Lords kanclers ienāca un nometās uz ceļa sava valdnieka
guļvietas priekšā.
— Izpildot karaļa gribu, es nodevu viņa augstības pavēli parlamentam. Karalistes pēri amata tērpos ir sapulcējušies spriest tiesu. Spriedums hercogam Norfolkam ir apstiprināts, un viņi pazemīgi gaida jūsu augstības tālākās pavēles.
Karaļa seja atdzīvojās ļaunā priekā.
— Paceliet mani! Es pats ieradīšos parlamentā un ar savu roku pielikšu zīmogu spriedumam, kas mani atbrīvo no…
Te viņa balss notrūka, nāves bālums izdzēsa sārtumu sejā. Galminieki metās klāt noguldīt karali spilvenos un aši pasniedza zāles.
— Cik ilgi es gaidīju šo jauko mirkli, — karalis skumji sacīja, — tas ir pienācis, bet — ak vai! — pārāk vēlu. Man nav lemts izbaudīt ilgoto laimi. Bet steidzieties, steidzieties! Lai citi izpilda manā vietā patīkamo pienākumu, ja jau man tas liegts. Es nodošu lielo valsts zīmogu komisijai; jūs pats iz- raugieties lordus šai komisijai un stājieties pie darba! Pasteidzieties taču, cilvēk! Iekams saule no jauna uzlēks un norietes, atnesiet man viņa galvu! Es to gribu redzēt pats savām acīm.
— Karaļa griba tiks izpildīta. Vai jūsu augstībai nelabpa- tiktu pavēlēt, lai man nodod valsts zīmogu, un es tūdaļ ķeršos pie lietas.
— Jums nodot zīmogu? Bet pie kā tad tas ir, ja ne pie jums?
— Atvainojiet, jūsu augstība, bet jūs to no manis paņēmāt pirms dienām divām, teikdami, ka neviens tam nedrīkst pieskarties, kamēr jūs pats ar savu roku nebūsiet apstiprinājis spriedumu hercogam Norfolkam.
— Jā, jā, tas tiesa, tagad atceros… Bet kur tad tas tādā gadījumā ir?… Es esmu tik nespēcīgs… Pēdējās dienās man tik bieži zūd atmiņa… Savādi, ļoti savādi…
Un karalis rūca pie sevis ko nesaprotamu, pa reizei lēni nogrozīdams sirmo galvu, un velti nopūlējās atcerēties, kur varēja palikt valsts zīmogs. Beidzot lords Hertfords iedrošinājās bilst:
— Piedodiet manu pārdrošību, valdniek, bet atļaujiet atgādināt jūsu augstībai, ka jūs manā un daudzu citu liecinieku klātbūtnē nodevāt zīmogu Velsas prinča glabāšanā līdz tai dienai, kad …
— Jā, jā, gluži pareizi! — karalis viņu pārtrauca. — Tad atnesiet man to! Steidzieties, laiks negaida!
Lords Hertfords aizsteidzās pie Toma, bet pēc īsa laiciņa atgriezās apjucis un tukšām rokām.
— Man ārkārtīgi žēl apbēdināt jūsu augstību ar nepatīkamu un bēdīgu vēsti, — lords Hertfords uztraukts iesāka, — bet slimība, ko dievs uzsūtījis viņa augstībai princim, nepāriet, un viņš pat neatceras, ka jūs viņam būtu iedevis zīmogu. Es iedrošinājos nekavējoties to ziņot jūsu augstībai, jo mēs tikai velti zaudētu laiku, meklējot zīmogu prinča daudzajās istabās…
Moku pilns karaļa vaids pārtrauca lorda Hertforda runu. Pēc brīža viņa augstība teica dziļu sāpju pilnā balsī:
— Netraucējiet vairs viņu, nabadziņu! Tā kunga roka viņu smagi pārbauda, un mana sirds sāp par viņu. Labprāt es ņemtu viņa nastu uz saviem vecajiem rūpju saliektajiem pleciem un dotu viņam mieru.
Karaļa acis aizvērās. Viņš atkal kaut ko klusi nomurmināja un beidzot apklusa. Bridi vēlāk viņš acis atkal atvēra; viņa apmiglotais skatiens slīdēja pār klātesošo sejām un pēdīgi apstājās pie lorda kanclera, kas bija nometies ceļos.
— Kā — jūs vēl arvien esat te? — viņa augstība iesaucās, un seja viņam pietvīka dusmās. — Kāpēc jūs nesteidzaties tikt galā ar šo nodevēju? Pieraugiet, ka jūsu cepurei rīt nav jāstāv dīkā, kad tā vairs negreznos jūsu galvu!
— Apžēlojieties, piedodiet, jūsu augstība! — lords kanclers drebēdams lūdzās. — Es tikai gaidīju valsts zīmogu!
— Kur tad ir jūsu galva, milord? Vai jūs nezināt, ka mazais valsts zīmogs, ko es agrāk parasti ņēmu līdzi ceļojumos, glabājas manā mantu kambarī? Lielā zīmoga nav — iztiksim ar mazo. Ko te prātot! Ejiet! Bet pielūkojiet — nerādieties manās acīs bez viņa galvas!
Nabaga lords kanclers pasteidzās aiziet no bīstamā tuvuma. Komisija, protams, arī nekavējās izsniegt karaļa piekrišanu verdziskā parlamenta lēmumam, un jau nākošā diena tika izraudzīta, kad nocirtīs galvu Anglijas pirmajam pērām, nelaimīgajam hercogam Norfolkam.