Ar to nu mūsu stāsts būtu galā. Un šīs beigas ir taisnīgas un laimīgas. Katrs ir nonācis savā īstajā vietā, un mēs varam, uzticēdamies nākotnei, visas personas mierīgi pamest likteņa varā. Andahtas jaunkundzes līgavainis sēž cietumā, Antons un viņa māte sēž kā laimes dārzā, Punktiņa sēž blakus savam Antonam, un Andahtas jaunkundze sēž tintē. Katrs sēž tur, kur viņš atradis par labāku. Liktenis rīkojas ar mēru.
Un tagad jūs varbūt no tā secināsiet, ka arī dzīvē viss noris un beidzas tik taisnīgi kā šeit mūsu grāmatā. Tā domāt katrā ziņā būtu aplami. Tam tā vajadzētu būt, un visi saprātīgi cilvēki pūlas, lai tas tā būtu. Bet tā nav. Pagaidām tā nav.
Mums kādreiz bija klases biedrs, kurš pastāvīgi norakstīja no sava kaimiņa. Vai jūs domājat, ka viņu sodīja? Nē, sodīja kaimiņu, no kura viņš norakstīja. Nebrīnieties, ja dzīve jūs kādreiz soda, kaut gan vainīgi ir citi. Pielūkojiet, kad būsiet lieli, lai viss kļūtu labāk! Mums tas visumā nav izdevies. Kļūstiet kārtīgāki, godīgāki, taisnīgāki un saprātīgāki, nekā vairums no mums ir bijuši.
Kādreiz virs zemes esot bijusi paradīze. Iespējams ir viss.
Un paradīze virs zemes kādreiz varētu atkal būt. Viss ir iespējams.