— Gods kam gods. sapulces mūsu priekšnieks prot vadīt, — skatīdamies debesīs, sacīja sabiedriskais kārtības sargs vilku suns Marss, — kā pusdienā sākām, tā, re, mēness jau parādījies.
Patiešām mēness bija pabāzis apaļo vaigu gar mākoņu spraugu un
smīnēja.
Vāverēns Toms, kā viņam vectēvs Kurmis bija uzdevis, stāvēja pie vārtiņiem un katram promgājējam teica:
— Ar labu nakti un uz redzēšanos!
— … lbnkt… labnkt… — viens otrs atteica,
Apsiene Grieta bija paņēmusi līdzi arī Ināriņu, tagad viņa to vilka aiz rokas kā kuģis nepareizi izmestu enkuru. Ināriņš bija iesnaudies un patiešām sapņoja, ka brauc ar kuģi un viļņi viņu šūpodami svaida.
2āvājās gandrīz visi. Pat bezdelīga Ciuvita pāris reižu paplātīja knābi, vienmēr gan pielikusi puķainu kabatlakatiņu priekšā
Gausiem soļiem ciemata iedzīvotāji izklīda.
Jā, tā tik bija sapulce!
Lapsa Džons un ezītis Adamiņš gāja pēdējie.
— No zinātniskā viedokļa skatoties, tā nebūtu nekāda īstā sapulce, ja pārskrietu kā pērkona lietus. Kārtīgā sapulcē katrs izsakās no sirds patikas, — sacīja ezītis Adamiņš.
— Tādēļ tava Saulcerīte runāja trīs reizes, — atbildēja lapsa Džons.
— Bet tava Iveta piecas reizes, — Adamiņš sīki atcerējās.
— Es neesmu pretī garajām sapulcēm, tikai ar laiku sāk gribēties ēst. Nākamā reizē būs jāņem līdzi kāda sviestmaize, — prātoja lapsa Džons
Vāverēns Toms, visus izvadījis, aizvēra vārtiņus un atgriezās vectēva Kurmja lieveņa priekšā. Ķebli un soliņi izmētāti pa visu mauriņu, sapulces dalībnieki bieži pārvietojās no vienas vietas uz otru — dažs aiz uztraukuma, cits, lai piesēstos kādam blakus iepriekš aprunāties un saskaņot sakāmo. Miks un Toms apsolījās savest dārzu kārtībā lai saule, no rīta uzlēkusi, neieraudzītu postažu un nesabītos.
Toms domāja, ka Miks jau visu piekārtojis, kamēr viņš stāvēja pie vārtiem, bet vāverēns maldijās. Atgāzies šūpuļkrēslā zem ceriņu krūma, kaķēns mierīgi krāca.
Toms gribēja atmodināt kaķēnu ar saucienu: «Makšķerniek, pludiņš aiziet zem ūdens, piecērt!» Taču, noskatījies, cik saldi draugs gul, viens pats ātri sakopa dārzu. Vienīgi kad vajadzēja aizstiept atzveltnes krēslu atpakaļ lieveni, sapurināja Mika plecus. Miks, atvēris acis, izberzēja miegu, apskatījās visapkārt mēness apgaismotajā dārzā un teica:
— Te, Tom. nekas vairs nav jādara, es visu sakārtoju,
— Tu?!
— Nu jā, es taču apsolījos.
— Labi, labi. — Toms pasmīnēja.
Kad arī šūpuļkrēsls bija nolikts savā vietā, Toms teica Mikam:
— Tagad pasēdēsim un parunāsimies.
Kaķēns izbijās:
— Ko tu teici?
— Parunāsimies.
— Nesaprotu.
— Pa-ru-nā-si-mies. — Toms uzsvēra katru zilbi.
— Domāju, ka esam jau pārrunājušies. — Miks nožāvājās. — Cik ilgi var runāt?
Vēl drusku var.
Abi apsēdās uz soliņa blakus rožu krūmam. Brīdi Toms ieelpoja ztedu smaržu.
— Varbūt jau esam izrunājušies? — Miks jautāja.
— Neesam pat sākuši.
— Tad sāc beidzot.
— Vai tu saproti, Mik. ka mēs šodienas sapulcē uzvarējām?
— Es gan neko lielu neuzvarēju, galvenokārt snaudu.
— Uzvarēja mūsu lielā doma par peldbaseina ierīkošanu. Mēs tak to vispirms izdomājām.
— Vai tu nedzirdēji, ka sapulcē beigu beigās gandrīz katrs teica, ka viņam pirmajam ienākusi prātā peldbaseina ierīkošana? — Kaķēns gribēja pasmieties, bet iznāca tikai nožāvāšanās. — Varbūt esam izrunājušies un iesim mājās?
— Vēl jāpasaka vectēvam ar labu nakti.
— Viņš jau gul.
— Redzi, logi ir gaiši, un vai tu ozolzīļu kafijas smaržu nejūti?
Vectēvs Kurmis pēc tik dzīvas un saturīgas sapulces nemaz vēl nedomāja doties pie miera. Atlaidies mīkstajā krēslā, lēni dzēra kafiju un domāja. Uz galda stāvēja ciemata kase — skārda kakao bundža, tikai tā vairs nebija tukša, daži steidzīgākie bija iemaksājuši pirmo naudu peldbaseina būvei.
— Ai Toms un Miks, nāciet iekšā, iedzersim pa tasei kafijas un parunāsimies.
— Atkal runāsim? — Miks izmisīgi ievaidējās.
— Ir ko pārspriest. Piemēram, cik es veikli tiku galā ar bezdelīgu Ciuvitu. Braukā pa ārzemēm un saskatās visādus niekus. Ārzemēs ierīkojot piepūšamus plastmasas peldbaseinus. Kad vajag, piepūš un ielaiž ūdeni, kad grib, sarullē, piemēram, ziemā, tā šī. Bet ko es? Es saku, tādu ērmu katrs var pārdurt — un ar peldbaseinu cauri. Jābūvē pamatīgi. Iznākšot dārgi. Saprotams, par velti nebūs. Bet visi kopā — un paši strādāsim. Vēja nogāztos kokus dabūsim par velti. Un ziemu peldbaseinu pār- vērtīsim par slidotavu — tad gan viņa pieklusa ar savām ārzemēm.
Pa to laiku, kamēr vectēvs stāstija, iesnaudās ne tikai Miks, bet arī Toms. Abi pamodās, kad vectēvs izrunājies noklepojās.
— Jā. jā, vectētiņ, jūs protat runāt, — Toms teica uz labu laimi.
— Kurt> to neprot? — noņurdēja Miks.
Nu arī vectēvu Kurmi miegs vilka uz gultas pusi. Miks un Toms pasacīja «ar labu nakti» un gāja.
Mājās ejot, Miks teica Tomam:
— Laikam gan āpsienei Grietai taisnība, ar to baseinu mēs paši sevi būsim iegrūduši nelaimē.
— Kā tā? — Toms nesaprata.
— Vai nu atliks laika saulītē pasēdēt. — Miks gari nožāvājās.
— Gan atliks.
Bija klāt Mika vārtiņi, un draugi šķīrās.