Visi. kas Ir gājuši vai iet skolā, zina, ka ir vienkāršas un sarežģītas lietas. Neteiksim, ka ar matemātiku iet tik viegli kā pa gludu ledu, taču sava skaidrība ir. Tā, piemēram, 1 + 1=2, 1X1 = 1 un tā tālāk.
Lasīšana? Kas ir lasīšana? Ja iemanies salikt kopā burtus, viss kārtībā. Rakstīšana? Nu, tur sava sviedru jūra jāizlej.
Bet sacerējums?
Pamēģini no nekā Izcept pīrāgu. Skaties gaisā un gaidi, kad Ienāks prātā kāda doma. Bet pa gaisu lido tikai muša, no tās sacerējumu neiztaisīsi.
Ar vārdu sakot, sacerējums ir tāda… tāda grūta un neskaidra lieta.
Tā ir ar skolas sacerējumu, bet ja ir jāuzraksta avīžu raksts? Tas, bez šaubām, ir daudz, daudz grūtāk. Var teikt — tās ir mokas.
Tādas mokas pārdzīvoja vectēvs Kurmis. Vispirms viņš pukojās: «Ko tas stārķis Krišjānis staigā pa citu dārziem? Ja tu esi «Meža Vēstneša» žurnālists, raksti pats, nebojā citiem dzīvi. Nevajadzēja apsolīt, bet kā nesolīsi, ja uzmācās kā miegs.»
Tā domāja vectēvs Kurmis, un skaidrs, ka visa diena bija sabojāta. Viņš sen zināja, ka no nepatīkamiem darbiem var glābties, vienīgi nesteidzoties tos padarīt. Tikai kad ūdens smeļas mutē, padodies liktenim. Bija pienākusi pēdējā diena, rīt stārķis Krišjānis būs klāt.
Bet arī šajā dienā vectēvs atrada visvisādus steidzamākus darbus, kurus nekādi nevarēja atlikt. Nozāģēja vītolam aizlūzušu zaru, pārnesa lielo šūnakmens gabalu no vienā dārza stūra uz otru, pārtina nez kur atrastus zeķu lāpāmos diegus un tikai pēcpusdienā nolika uz lieveņa galda • žūksni balta papīra. Tur pietiktu vismaz īsam romānam. Pildspalva ilgi nedevās rokā. līdz to atrada noslēpušos zem dīvāna.
Tagad grūtais darbs varēja sākties, vectēvs pats sevi mudināja: «Domāl Domā! Ar domāšanu ir radītas vēl sarežģītākas lietas nekā avīžu raksti.»
Pagaidām pūles bija veltas. Pirmais vārds kā neparādījās uz papīra, tā neparādījās.
«Laikam nav lemts kļūt slavenam,» uzmācās bēdīga doma.
Negaidīti no Gaujas puses atdrāzās vēja virpulis, atļauju neprasījis, iemetās lievenī, sagrāba baltās papīra lapas un drāzās tālāk. Riņķojot ap kokiem un krūmiem, sēja tās uz visām pusēm,
To vectēvs vismazāk bija gaidījis.
«— Tas tik vēl trūka… Kas nu visu savāks kopā? Es laikam gan nc. Bet kas tad? — vectēvs uztraucās.
Brītiņu padomājis, nomierinājās.
— Kas savāks? Kam vēl tā patīk skraidīt kā Tomam?
Vectēvs Kurmis, skatīdamies pāri ielai uz vāverēna dārza pusi, skali sauca:
— To-ma! To-mal
Vāverēns Toms pašreiz laistīja puķes. Izdzirdis vectēva saucienu, nolika lejkannu zālītē un — žips! — jau stāvēja vectēva lieveņa priekšā.
— Te es esmu un klausosl — vāverēns pieteicās.
Vectēvs Kurmis pavisam mierīgi pavaicāja:
— Saki, Tom, — kas tas ir? Bez roku, bez kāju, bet durvis attaisa?
— Spoks! — Toms, ne mirkli nedomājis, atbildēja.
— Spoku nav.
— Tad es nezinu.
— Paskaties dārzā.
— Šoreiz spoks ir bijis vējš, — sacīja Toms.
— Kā jārīkojas, ja vējš izkaisījis papīra lapas tai brīdī, kad tu taisies
svarīgu rakstīt?
— Es, piemēram, tās salasītu.
— Man locīšanās, kā tu zini, diez ko nepatīk.
Pāris minūšu laikā visas aizbēgušās lapas bija savāktas. Vectēvs bēgles salika kārtīgā kaudzītē un uzsēdināja virsū pasmagu marmora lācēnu.
— Ko tu, vectētiņ, domā pasākt ar šiem papīriem? — ziņkārīgi jautāja Toms.
— Rakstīšu lielu rakstu avīzei. Un vai tev liekas, ka tas ir viegli?
— Laikam šausmīgi grūti.
— Vēl vairāk nekā šausmīgi grūti, bet kādam ir jāraksta, citādi «Meža Vēstnesis» nevarēs iznākt, un vai mums ir vajadzīga sava avīze?
— Vajadzīga gan, bet ko tu rakstīsi?
— Par mūsu ciematu. Es mokos sabiedrības labad, bet kas to atzīst?
— Es, — vāverēns atteica.
— Tu? Tas tik vēl trūka, ka tu neatzītu!
Vectēvam Kurmim ienāca prātā, ka varbūt Tomam varētu rasties kāda doma, tādēļ viņš piemīlīgi ievaicājās:
— Ko tu darītu, ja vajadzētu uzrakstīt tādu rakstu «Meža Vēstnesim»?
— Es zibens ātrumā laistos ozola visaugstākajā zarā, kur man neviens netiek klāt.
— Jā, es arī tagad labprāt sēdētu ozola visaugstākajā zarā, — vectēvs Kurmis nopūtās, — bet tad es būtu tikai mazdūšīgs Kurmis, nevis ciemata priekšnieks.
— Tad tu domā, ka es… es … ka es esmu.. *
— Tur nav ko domāt, tā iznāk.
— Es neesmu vis mazdūšīgs un ari nekur nebēgtu, bet sāktu rakstu tā: «Mūsu ciemats ir mūsu ciemats, un tas ir jauks un brīnišķīgs ciemats. Te dzīvo kaķēns Miks un es…»
— Paga, paga, raksts nav domāts par tevi un Miku, bet par visu ciematu, — vectēvs iesaucās. — Sākums gan labs: «Mūsu ciemats ir mūsu ciemats…» Es jau tā arī gribēju rakstīt, tagad laidies un netraucē.
Tomam nebija divreiz jāsaka, labāk tālāk prom no visādiem avīžu rakstiem.
Vectēvs Kurmis palika viens, nekā lāgā ari turpmāk rakstīšana nevedās, tomēr lēnām kā pret kalnu virzījās uz priekšu.
Rakstā bija plaši izstāstīts, cik jauka dzīve Vecozolu ciematā. Bija skaidri noprotams, ka ciemata nākotne ir atkarīga no enerģiskā priekšnieka. Drīz sāksies celtniecības darbi, kas uzlabos iedzīvotāju labklājību. Celtniecību vadīs pats ciemata priekšnieks.
Saulei rietot, vectēvs uzrakstīja pēdējo teikumu. Vēl tikai jāpārskata — un rītdien rakstu varēs dot prom.
Pārlasīšana nebija vieglāka par rakstīšanu, pāršķīris beidzamo lappusi, vectēvs noteica:
— Esmu uzrakstījis tik garlaicīgi, ka pašam grūti izlasīt, bet avīžu rakstiem laikam tādiem jābūt. Zinātnieks ezītis Ādamiņš saka — labas grāmatas pazīme esot garlaicīgums. Skatoties no šī viedokļa, man Ir izdevies uzrakstīt izcili labi.
Tāda doma iepriecināja vectēvu Kurmi, vipš, iegājis dārzā, noplūca rezēdu un, to ostīdams, pastaigājās gar puķu dobēm.