Ja kādam nepatīk acetona smaka, šodien pa ciemata galveno ielu lai nestaigā. Kaķēns Miks un vāverēns Toms krāso sētu.
— Ei, Mik, tu esi galīgi zajš, — paskatījies uz Miku, iesaucās Toms.
— Jocīgais, nerunā muļķības! Es nemaz netaisos uz ģībšanu, neesmu ķirzaciņa Berta, kas var paciest tikai kafijas un maijpuķīšu odekolona smaržu.
— Ne jau tā, tavas kādreizējās zilās džīnsas ir tikpat zaļas kā sēta.
— Es lielos pasākumos sīkumiem nepiegriežu vērību. Bet, starp citu, ieteicu tev apskatīt pašam sevi.
Sevis aplūkošana pēkšņi izbeidzās, jo gadījās daudz interesantāks skatāmais.
Uz ce|a iznāca vectēvs Kurmis. Spīdīga ugunsdzēsēju ķivere galvā. Balts krekls, svītraina kaklasaite, tumši pelēkais jaunais uzvalks, pirkts tikai pirms sešiem gadiem. Bet galvenais — vectētiņa seja, tā staroja spožāk par ķiveri, vēl spožāk par sauli.
Miks un Toms apbrīnā aizmirsa pat labrītu padot,
Vectēvs Kurmis mundri uzsauca: — Sveiki, meistari!
— Kur vectētiņš ies? — Toms atģidies pajautāja.
— Eju uz Lielā Meža galvenā ugunsdzēsēja pārvēlēšanas sapulci. Redzēs, cik balsis šoreiz dabūšu. Cīņa būs sīva, daudzi grib tikt par galveno ugunsdzēsēju. Man patīk lielas saraušanās.
Un vectēvs paceltu galvu, braši kā zaldāts parādē, aizsoloja uz vārtu pusi.
Sākumā krāsošana Mikam likās pavisam viegls darbs. Kas tur liels — pamērcē otu un velc, pamērcē un velc. Bet pēc kāda laika Miks, atkāpies (e|a vidū, acis piemiedzis, lūkojās uz nokrāsoto sētas posmu. Tā viņš, paiedams te uz vienu, te uz otru pusi, pētīja turpat vai stundas ceturksni Toms, to ievērojis, kļuva ziņkārīgs.
— Miku, vai tu mēģini krāsot sētu pa gabalu, ar skatīšanos vien?
— Jocīgais, es pārbaudu savu darbu, gleznas jāapskata no tālienes. Katra krāsošana ir gleznošana.
— Tikai tai gadījumā, ja to dara Miks.
Miks, mazliet saskaities, sāka spaiīgi vilkt otu.
Bija nokrāsoti vairāki sētas posmi.
— Vajadzētu tā kā atpūsties. — Kaķēns Miks pagriezās pret vārtiem, lai paskatītos, vai saule jau aizstaigājusi virs lielo ozolu galotnēm. Mirkli viņš stāvēja sastindzis, tad pusčukstus izdvesa:
— Tom, paskaties.
Nāca vectēvs Kurmis. Ķiveres vairs nebija galvā, vectēvs to nesa, pavisam šļaugani turēdams. Kājas, sīkos oļus švirkstinādamas, vilkās pa
zemi. Vectēvs viss bija tāds kā sarāvies, sakrities, pat mazāks kļuvis. Tomam un Mikam viņš pagāja garām, uz tiem nepaskatījies. Iegājis dārzā, aiz sevis neaizvēra vārtiņus.
— Jā, Mik, skaidrāks par skaidru — vectētiņš nav ievēlēts, — Toms drūmi sacīja.
— Tā mēs viņu nedrīkstam atstāt. Jāmēģina kaut kā iepriecināt. Varbūt aiznesīsim puķes?
— Ir gan tev saprašana! Tas vectētiņu vēl vairāk apbēdinās. Vai tad pasniedz ziedus, ja neievēl? Nē! Nē!
— Varbūt iedosim kādu grāmatu, lasot viņš lemigs un bēdas aizmirsīs.
— Tas neder. Vectētiņš ir tā sakreņķējies, ka pat lasīdams nevarēs iemigt. Vienīgais, kas viņam varbūt atgrieztu dzīvesprieku, ir ceptas ga|as smarža. Palūgsim Marsu, lai aizskrien uz Lielo veikalu. Viņam ar motociklu viens rūciens turp, otrs atpakaļ.
Pēc pusstundas Toms un Miks pieklauvēja pie vectēva Kurmja virtuves durvīm. Nekādas atbildes.
Gāja vien iekšā bez aicinājuma.
Vectēvs sēdēja pie galda un lūkojās uz priekšā nolikto ugunsdzēsēju ķiveri.
— Vectētiņ, mēs atnesām malto galu, cepsim kotletes. Iznāks garšīgas, man ir bezdelīgas Ciuvitas recepte, — Toms centās runāt jautri un bez redzama iemesla pat skali iesmējās.
— Labi, labi, — vectēvs vienaldzīgi noņurdēja.
— Kuru bļodu var ņemt? — Miks atvēra baltā skapīša durvis.
— Ak bjodu? — Kurmis pārjautāja. — Jā, mani neviens vairs ne par ko netur, kļūstu galīgi vecs.
— Vectētiņ, jums to sabiedrisko pienākumu ir pārāk daudz. — Vāve- rēns Toms sev laikus iekoda mēlē, jo gribēja vēl teikt: «Un tas ir pat labi, ka jūs neievēlēja galvenā ugunsdzēsēja amatā.»
— Kas manis vairs baidās? Pagājušā gadā no sirotu trīs iespējamām balsīm man bija pretī piecdesmit, bet šogad… — Te vectēva Kurmja balss aizķērās kaut kur kaklā, un viņš apklusa.
Miks tik tikko noturējās neraudājis.
«Laikam šoreiz bija pretī visi simts,» Toms nodomāja un, nezinādams vajadzīgos mierinātājus vārdus, mēģināja pagriezi vectēva domāšanu uz citu pusi:
— Cepsim ar margarīnu vai kombinētajiem taukiem?
Toma pūles izrādījās veltīgas — vectēvs Kurmis atsāka atkal to pašu:
— Bet šogad… Es viņiem nekas neesmu, no manis neviens nebaidās… Jūs pat iedomāties nevarat — no tām pašām simtu trīs balsīm pretī tikai trīs. Nav nekāda asuma. Vai tā ir sapulce? Nekas cits neatliek kā mesties uz kotletēm. Tom, padod tuteni un sīpolus,