Tai priekšpusdienā, kad sākās meža darbi, Ināriņš, izslēdzis televizoru, izstaipīja no ilgās sēdēšanas piekusušās kājas un izgāja pagalmā. Saules spilgta gaisma viņam iekoda acīs. Samiedzis plakstus, pastaigāja brītiņu pa dārzu, tad ar rotaļu revolveri izšāva vairākas reizes gaisā. Pēc tam, atāķējis no jostas zobenu, nokapāja sētmalē dažus dadžu krūmus.
«Varētu uzspēlēt kariņu, bet nav ar ko. Labāk māmiņa būtu laidusi citiem līdzi uz mežu.» Tā domādams, Ināriņš skatījās, kur ir mamma.
Āpsiene Grieta, atspiedusies pret sētu, sarunājās ar vecmāmuļu Vārnu, kura stāvēja turpat pretī uz ceļa.
— Ienāciet iekšā, — Grieta aicināja vecmāmuļu.
— Es tikai uz mazu brītiņu.
— Mamm, man garlaicīgi, — Ināriņš iespraucās sarunai pa vidu.
— Ej palasi grāmatu, — Grieta nevaļīgi atteica.
Pēc divām stundām Ināriņš, izgājis durvju priekšā, ieraudzīja mammu arvien vēl stāvam turpat un runājamies ar vecmāmuļu Vārnu.
Ko viņas sprieda, laikam nevarētu saprast neviens — aizgūtnēm runāja abas reizē. Pamanījušas Ināriņu, mirkli pieklusa. Grieta pēkšņi kaut ko atcerējās:
— Vai, man nemaz nav laika!
— Kam šodien ir laiks? Man trešā diena, kā mirkst veļa, bet netieku pie skalošanas. Nu es iešu, — sacīja vecmāmuļa un pagriezās uz savas mājas pusi. Pāris solu paspērusi, atskatījās un vaicāja: — Kādu veļos pulveri tu lieto, kaimiņien?
— Es vairāk ar pastām.
— Vai ar pastām mazgājas baltāk?
Pēc stundas Ināriņš atkal meklēja mammu. Grieta vēl arvien runājās.
— Mamm, man garlaicīgi, — Ināriņš uzplijās.
— Mūžīgi tev garlaicīgi, es teicu — palasi!
— Jau Izlasīju.
— Vakar taču atnesi no bibliotēkas trīs grāmatas, katru ķieģeļa biezumā.
— Visas izlasītas.
— Aizej pie Čiuvitas uz bibliotēku un paņem vēl.
— Tik ātri nedos.
— Nedos? Priekš kā viņa tur sēž? — Grieta nosēja priekšautu, pakāra uz ābeles zara un kareivīgā noskaņojumā gāja pie Čiuvitas.
Koši baltā bibliotēkas ēka, laipni aicinādama apmeklētājus, stāvēja ciemata visaugstākajā vietā, ceļa malā, Čiuvitas dārza labajā stūri.
Pelēkām betona plāksnēm izklātie celiņi sagraizīja dārza zaļo mauriņu nevienāda lieluma laukumos. Gar galvenās ielas malu kā mazas uguntiņas sāka atvērties sarkani rožu pumpuri. Čiuvita atbīdīja bibliotēkas lielā loga aizkarus vienā malā un, atgriezusies pie galda, atšķīra biezu grāmatu «Būvmateriāli». Viņa neklātienē studēja arhitektūru un bija jau paspējusi uzzīmēt ciemata peldbaseina plānu.
Grieta pie durvīm izlasīja uzrakstu:
Pusdienas pārtraukums.
Ieraudzījusi pa vaļējo logu Čiuvitu, Grieta pabāza galvu logā un itin laipni sacīja:
— Vai es varētu ieiet, man steidzīga darīšana.
Ja neatliekama vajadzība, Čiuvita nevarēja atteikt.
Ienākusi Grieta pamiņājās un, nopētījusi visu telpu, sacīja:
— Kas jums nekaiš, te ir tik mājīgi, tad jau var strādāt.
— Mājīgumu sev apkārt radām mēs paši, — Čiuvita atteica, gaidīdama, ko vēl Grieta teiks. Ne tādēļ viņa nākusi, lai apskatītu bibliotēkas istabu.
Grietai Čiuvitas atbilde nebija pa prātam, viņa tūliņ lietišķi pateica:
— Es gribētu trīs grāmatas, tādas pabiezākas — vai par spiegiem, vai fantastiku, kas puikam būtu derīgas.
— Bet, atvainojiet, Ināriņš vakar jau trīs paņēma.
— Visas izlasītas, bērns tīri vai beidzas nost aiz garlaicības.
— Lai pēcpusdienā atnāk pats. Es viņam nedošu jaunas grāmatas, kamēr neatbildēs uz maniem jautājumiem par iepriekšējām.
Grietai atgriezās tas pats kareivīgais noskaņojums, ar kādu viņa izgāja no sava dārza
Jūsu pienākums ir apmainīt grāmatas, nevis eksaminēti Neesat nekāds profesors.
«Diez kā šādos gadījumos dara ārzemēs?» Čiuvita pūlējās atcerēties, bet nekas nenāca prātā, tāpēc sacīja to, ko pati domāja:
— Mans pienākums ir iemācīt lasīt daiļliteratūru pareizi, ne pašķirstīt un šur tur izķert raibākus notikumus. Tad labāk lieki netērēt laiku un nemaz nelasīt, tā grāmatas jēga aizslīd garām.
— Mans bērns lasa no rīta līdz vakaram, bet jūs viņu mācīsiet!
Grieta apklusa tāpēc, ka pietrūka, ko sacīt.
— Bērnam augu dienu sēdēt un lasīt vien ir neveselīgi. Tikpat kā ēst ir nepieciešamas kustības svaigā gaisā. — Pagriezusi Grietai muguru, Čiuvita apsēdās pie galda.
— Nu jau vairs neko! Atnāk pēc grāmatām, bet jāklausās sprediķis. —- Grieta, ar blīkšķi aizsizdama durvis, izgāja.
Ināriņš sēdēja uz sliekšņa un gaidīja mammu.
Grieta nāca drūma kā lietus debess.
— Tu nemākot lasīt, laikam burtus nepazīsti, bokšterē vien visu vasaru tās trīs grāmatas.
Kaut kas no Čiuvitas teiktā Grietai tomēr nedeva mieru, tas bija vārds «neveselīgi».
— Pēcpusdienā aizej pie Čiuvitas… parunāties. Un. sākot ar šodienu, tu vienu stundu staigāsi pa dārzu. Marš!
Ināriņš, apnikdams pats sev, soļoja dārzā pa taku turp un atpakaļ.
Grieta pa virtuves logu uzmanīja, lai viņš nenogrieztos sānis.