ir tādi skaisti un klusi vasaras vakari, tik skaisti un tik klusi, ka šo klusumu drīkstētu traucēt vienīgi lakstīgalas dziesma. Toreiz atgadījās tieši tāds vakars un nedaudzie ciemata iedzīvotāji, kas palikuši mājās, visi bija sapņaini noskaņoti. Tikai sapņainums izpaudās katram citādi.
Ķirzaciņa Berta uz balta papīra lapas uzrakstījusi virsrakstu dzejolītim «Klusums skan».
— Klusums skan… klusums skan… klusums skan.«« — viņa atkārtoja bet tālāk par skanēšanu pagaidām netika.
V=ectēvs Kurmis verdošā sviestā cepa smaržīgas rauga pankūkas un domāja ka par godu brīnišķīgajam vakaram būs jātaisa vaļā pēdējā pērnā gada aveņu ievārījuma burka.
Pankūku smarža līdz apnikumam izlidinājusies pa Kurmja dārzu, caur vaļējo logu ielavījās pie vecmāmuļas Vārnas un mēģināja viņu iekārdināt, bet tas neizdevās. Vecmāmuļu bija sagrābušas lielās skaistuma alkas. Salikusi uz palodzes krāsainus stikla traukus, viņa nevarēji vien atskatīties kā vakarīgie saules stari spīdināja trauku šķautnes.
Bet vāverēm Toms, sēdēdams lielajā ozolā uz mājiņas sliekšņa nedarīja neko. Viņam vienkārši bija briesmīgi labi.
Lakstīgalas dziesmu tovakar nedzirdēja, viņa pēcpusdienā bija aizlidojusi pāri Gaujai ciemos pie māsīcas. Un galu galā vai Lakstīgalai uz to nav tiesības?
Un tad…
Pēkšņi no Gaujas pusos atskanēJa skaļš izmisīgs sauciens un saplosīja mierīgo klusumu gabalu gabalos:
— Tomi Tom! Ātrāk! PalīgāI
Nebija ne mazāko šaubu, tā bija kaķēna Mika balss.
Uti atkal klusums — tikai sasprindzināts kā uzvilkta atspere.
Toms strauji nolēca no ozola un vienā stiepienā pazuda kukurūzas laukā. Caur turieni bija īsākais ceļš uz Gauju.
Vecmāmuļa Vārna nobīlī pavisam aizmirsa ka prot lidot. Skrienot trakoti sāpēja celis un tagad viņa nevis drusku piekliboja, kā parasti, bet pamatīgi gāzelējās uz kreiso pusi. Nepārttaukti viņa taustījās pa jakas kabatām.
— Kur sirdszāles? Es jau teicu, ka tā mūžīga makškerēšana labi nebeigsies iekritīs Gaujā un pagalam… Vairs nekliedz… Kur sirdszāles»
Vectēvs Kurmis aizelsies klunkuroja nopakaļ vecmāmuļai, uztraukumā paķēris līdzi pannu ar pusceptām pankūkām, kas izsvaidījās aiz viņa it kā vectēvs būtu gribējis iezīmēt ceļu atpakaļ nākšanai.
Gandrīz pie pašas Gaujas viņus panāca ķirzaciņa Berta. Izstiepusi uz priekšu pildspalvu kā karavīrs šauteni ejot uzbrukumā.
— Pagalam ir, vairs nekliedz, — vecmāmuļa Vārna, visiem par šausmām, apgalvoja.
Un tad..
Pretī tai vietai, kur upe iegāzies ozols, stāvēja kakēns Miks. Viņa turēja makšķeres kātu Izslietu gaisā kā kuģa mastu. pie krastmalas lielā bērza apakšējā zara sudrabaini vizēja plakans breksis. Ne jau nu pārmērīgi liels.
Tomam tūliņ bija skaidrs, kā tas gadījies. Miks, Ieraudzījis pludiņu
paceļamies, kā bieži vien mēdz būt brekšu ņēmienā, tik sparīgi bija rāvis makšķeri, ka aukla uzsviedusies gaisā un aptinusies ap zaru. Tagad zivs karājās bērzā kā izgreznojums Jaungada eglītē.
Vāverēns, iekāpis kokā, pūlējās atpiņķēt auklu.
Ieraudzījusi Miku sveiku un veselu, vecmāmuļa Vārna brīnījās:
— Tu redz, ko, zivis sākušas dzīvot kokos. Manā jaunībā gan tā nebija. Bet, Miku, vai tādēļ ir tik briesmīgi jākliedz?
— Miks pirmo reizi mūžā izmakšķerējis zivi, un tad ir gan jākliedz, — draugu aizstāvēja Toms.
— Tomam taisnība, — apstiprināja vectēvs Kurmis.
Neviens pret to neiebilda.
— Un tikai tāpēc pieķērās breksis, ka te iemetu lielo klimpu. Es zinu, ko es vāru, — lepni sacīja kaķēns Miks.
Pa to laiku Lakstīgala bija atgriezusies no ciemiem un, iemetusies ievājā, sākt skandināt savu skaisto un mūžam neapnīkstošo dziesmu.