Vardulēns Varis uzkāra plecā siksnu, kurai pieāķētas trīs apaļas skārda kārbas, paņēma no plaukta kukaiņu ķeramo tīkliņu un izgāja no istabas.
Ejot kārbas kulstījās gar sānu un sitās cita pret citu, pieskandinādamas kluso novakari. Varis nebija ticis no dārza ārā, kad viņu ielenca kaķēns Miks vāverēns Toms, bezdelīdziņa Vivita un zaķēns Jēkabiņš.
— Mēs nākam pie tevis ciemos, — sacīja Toms.
— Ļoti patīkami, tikai es nebūšu mājās, — Varis atbildēja.
— To mēs kaut kā pārdzīvosim, bet, cerams, tu neatteiksies mums nākt līdzi pie Ināriņa.
— Nevarēšu vis, mani gaida kaitīgu kukaiņu apsēsts dārzs, — atteica Varis un palēkdamies aizsteidzās.
Pie Ināriņa vārtiem Mikam sametās kājas, viņš apstājās.
— Varbūt iesim rītvakar?
— Tu ceri šonakt nosapņot, ka esi kļuvis drosmīgs? — Toms noprasīja.
Miks neatbildēja.
— Tā ka visi uzvestos pieklājīgi, — Vivita stingri nobrīdināja, — un neaizmirstiet izlikties, it kā mēs nezinātu, ka māmiņa aizliegusi Ināriņam iet meža darbos.
Apsiene Grieta viņus ieaicināja virtuvē.
— Jums būs jāpagaida, kamēr Ināriņš paēd.
Uz galda ieplētušās divas tik lielas bļodas, kādās vakaros bērni mazgā kājas. Viena pilna ar dzeltenām brūngani apceptām pankūkām, otra tukša.
Apsiene Grieta paņēma pankūku, nolika uz gaļas griežamā dēlīša, uzmanīgi nogrieza skraukšķošās maliņas un lika tās Ināriņa šķīvī. Apgraizīto pankūku iemeta tukšajā bļodā.
— Mans Ināriņš jau sen vairs visu neēd, — Grieta izskaidroja savu darbību.
Varēja manīt, ka āpsēnam pat skraukšķumiņi negaršo.
— Mēs gan todien, fcad mežā nostrādājāmies, pa puskukuttm maizes nolocījām, — sacīja Toms, pamirkšķinādams ar acīm kaķēnam Mikam.
— Jā, un katrs litru piena izdzērām, — Miks piebiida.
— Mežā gaiss pavisam citāds, pilnīgi ārstējošs, — Jēkabiņš pārliecinoši teica un paskatījās uz Vivitas pusi.
Grieta tikai graiza pankūkas. Ināriņš negribīgi ar varu ēd.
Vivitai likās, ka Ināriņa māmiņai pietiekoši sastāstīts, cik labi ir mežā. tāpēc viņa sadūšojusies teica:
— Mēs atnācām sarunāt par rītdienu, sešos pienāksim pie Ināriņa. iesim visi reizē uz meža darbiem.
Grieta dusmīgi nosvieda nazi un dakšiņu uz galda.
— Kas jūs sūtīja? Es tūliņ domāju, ka tāpat nenāks. Mans bērns nekur neies!
— Bet, māmiņ, — Ināriņš bailīgi ieteicās.
— Klusē! — Grieta viņu apsauca.
Vivita pietrūkās kājās, ātrumā nevarēdama izdomāt, ko sacīt, viņa vārdu pa vārdam atkārtoja vakardien no savas māmiņas dzirdēto:
— Tie āpsi jau nedzīvo, bet nīkst. — Un, tūliņ sapratusi, ka pasacījusi, ko nevajag, skaļi iešņukstējās un piebilda: — Atvainojiet, ka sabojāju jūsu labo garastāvokli. — Tad, atpakaļ neskatīdamās, izmetās pa durvīm.
Kad virtuvē palika tikai Grieta un Ināriņš, āpsiene izkliedza:
— Labo garastāvoklil Es neatceros, kad man pēdējo reizi bija labs garastāvoklis.
Pa durvīm klusi ienāca Ināriņa tētis mežstrādnieks āpsis Rūdis un, gurdeni atspiedis muguru pret stenderi, apstājās.
— Māmiņ, laid mani citiem bērniem līdzi uz mežu, — Ināriņš lūdzās.
— Neparko! Viņi tādēļ vien nāk, lai pašas bērnu pret mani sakūdītu.
— Nav taisnība, — Ināriņš sacīja. — Mamm, mums pašiem vajag dzīvot savādāk.
— Nu, Ināriņ, tā ka tu rītdien laikus būtu mežā, — ierunājās āpsis Rūdis.
— Vai! Vai! — Grieta nopūtās.
Ināriņš priecīgi palēcās.
— Būšu laikā.
— Jā, jā! Jā, — lēni noteica āpsis Rūdis.