Ciemata kokos viegli iegūlies patikams vasaras pēcpusdienas klu- sums. Katrs darīja savu darāmo.
Kaķēns Miks sēdēja mājas priekšā uz sola un pārkrāsoja zaļo makšķeres kātu. Vāverēns Toms stāvēja blakus un palīdzēja ar padomiem.
— Pirmo reizi vajag uzklāt loti plānu kārtiņu, citādi krāsa lobās nost.
— Pats zinu, pats esmu mācīts, — Miks lielījās.
Pēkšņi Miks un Toms pacēla galvas — uz ceļa bija dzirdama tāda kā skriešana, tūliņ arī noklaudzēja dārza vārtiņi, aizelsusies parādījās vecmāmuļa Vārna.
— Briesmas! Vālodzei Vandai toreiz bija pilnīga taisnība! Redz. kas notiek! Dienas laikā! Ar pasauli ir cauri!
Laikam bija noticis kaut kas ārkārtīgs! Toms tūliņ metās vecmāmuļai Vārnai pretī. Kaķēns mazliet aizkavējās, viņam vispirms bija rūpīgi jāpieslien puskrāsotais makšķeres kāts. Tad arī Miks steidzās uz to pusi. Bet vecmāmuļas Vārnas vairs nebija. Viņa raķetes ātrumā apskrēja visus dārzus, kliegdama:
— Briesmas! Vālodzei Vandai taisnībai Redz, kas notiekl Dienas laikāl Nu gan ar pasauli ir caurll
Pie dažiem vārtiem nāca kāds teiciens klāt. Tā pie bezdelīgas Ciuvitas tika piesaukti vārdi:
— Dzintars sudrabā! Mantojums no vecvecmātes!
Pie ezīša Adamiņa cits papildinājums:
— Tādu vairs neviens neprot izgatavot. Māksliniecisks retumsl
Pie vilku suņa Marsa:
— Gribēju apciemot māsasmeitu vārnu Karīnu, tad taēu jāizgreznojas!
Vectēva Kurmja vārtos visizmisīgākais sauciens:
— Nozagta!!! Nozagta!!! Vālodzei Vandai taisnībai Visu pasauli apzags!
Vāverēns Toms un kaķēns Miks visu to dzirdēja, viņi panāca vecmāmuļu Vārnu un skrēja līdzi. Skrēja līdzi ari lapsa Džons, ezīši Saulcerīte un Adamiņš, vardulēns Varis, āpsiene Grieta un Ināriņš. Pat sabiedriskais kārtības sargs vilku suns Marss nopietni soļoja aiz satraukto skrējēju kamola.
Pie ķlrzaciņas Bertas dārza sekotāju bars apstājās, vecmāmuļa Vārna Ieskrēja pirmā, vārtu slēdzene aizcirtās ciet, to varēja atvērt tikai no iekšpuses. Pati vecmāmuļa ilgāku laiku nozuda Bertas mājā.
Tagad klaigāja pakalskrējējl:
— Vai pasaule iet bojā? Varbūt var glābties?
— Jā, kas te īsti notiek? — pienācis jautāja Marss. — Tikai, lūdzu, bez uztraukuma!
— Mēs ar Tomu varam izstāstīt, — steidzīgi sacīja kaķēns Miks.
— Hm-mm, nu, Tom, runā!
Toms iesāka:
— Pirmkārt: vālodzei Vandai esot taisnība. Varbūt atceraties — vālodze nesen piekliedza visu ciemu, ka pasaule no zagļiem iešot bojā.
Otrkārt: dzintars sudrabā ir mantojums no vecmāmuļas Vārnas vec- vecmātes.
Treškārt: māksliniecisks retums, tādas kaklarotas vairs neražo.
Ceturtkārt: gribējusi iet ciemos pie māsasmeitas Karīnas un izgreznoties.
Piektkārt: kaklarota, dzintars sudrabā, nozagta, tādēļ vālodzei Vandai taisnība.
Kaķēns Miks pie katra teikuma klanīja galvu.
— Hm-mm, viss skaidrs, — norūca Marss. — Pateicos par pilnīgām ziņām!
Arī pārējie tagad saprata, kādēļ izcēlies tracis.
No ķirzaciņas Bertas verandas izmetās vecmāmuļa Vārna, viņai pakal tipināja Berta un bruņurupuciene Amālija. Vecmāmuļa, atrāvusi vārtiņus, gribēja skriet tālāk, bet sekotāji viņu ielenca no visām pusēm, un vecmāmuļa nekādi nespēja izlauzties no aplenkuma. Patiesībā bija arī stipri piekususi, pēdējiem spēkiem atkārtoja visu no gala:
— Briesmasl Vālodzei Vandai taisnība…
Vāverēns Toms skaitīja līdzi: pirmkārt, otrkārt, treškārt un tā tālāk.
Marss, mierīgi paklausījies šajā jezgā, apsauca klaigātājus:
— Necelt traci! Tu, Berta, Iedod vecmāmuļai glāzi cukurūdens, lai nomierinās. Un pagaidiet, es tūliņ nākšu.
Lieliem soļiem Marss gāja uz vectēva Kurmja dārzu. Vispirms par notikušo jāziņo ciema priekšniekam, tad redzēs tālāk. Vectēvs Kurmis pa šo laiku pārdzīvoja ziņkārības drudzi, pakāpies uz soliņa, gandrīz kaklu pārstaipīja, gribēdams saredzēt, kas notiek uz galvenās ielas, bet tik un tā nekā nesaprata.
Ieraudzījis nākam Marsu, vectēvs steigšus nokāpa no sola un apsēdies nopietni sagaidīja atnācēju.
Marss ziņoja:
— Vecmāmuļai Vārnai nozagta dārga kaklarota, mantojums no vec- vecmātes. Viss ciemats sacelts kājās.
Kurmis: Vai patiešām nozagta, varbūt pati kaut kur nobāzusi. Pirms diviem gadiem tā bija.
Marss: Hm-mm! Galvot nevar.
Kurmis: Uzdod trīs saprātīgiem un veiklākiem iet vecmāmuļai līdzi un pārmeklēt māju! Ja kaklarota neatradīsies, man zinot! Un lai neklaigā.
Marss: Klausos, ciemata priekšniek, tiks izdarīts!
Pašapmierināts, ka tik gudri izšķīris stipri sarežģītu jautājumu, vectēvs iegāja savā virtuvē uzvārīt launagam ozolzīļu kafiju.
Skajais bariņš pie Bertas dārza gaidīja Marsu.
Saprotams, ka veiklākie bija Vivita, Toms un Miks, viņiem arī Marss uzdeva rūpīgi pārmeklēt vecmāmuļas dzīvokli.
Vecmāmuļa Vārna pie savām durvīm bija pirmā, lidošana tomēr pa- link lidošana. Pēc tam — žips! — augšā Toms un Miks. Viņi nolaida lejā virvju kāpnes, Vivita bija tik jauna bezdelīdziņa, ka augstu lidot baidījās.
Sākumā visi trīs jutās pagodināti, ka uzticēts svarīgs uzdevums. Bet ne ilgi. Pārbaudīt vecmāmuļas dzīvokli bija piņķerīgs darbs. Vispirms jāizskata simts lielu un mazu atvilktņu, simts lielu un mazu kārbu. Kaklarotu arī bija vesels ducis, katru vajadzēja sīki nopētīt, vai tā nav pazudusī. Tas vēl nebija nekas, briesmīgākais bija pie katras kaklarotas noklausīties tās simtgadīgo vēsturi. Runāšana vecmāmuļu Vārnu nenogurdināja, gluži otrādi, jo vairāk viņa stāstīja, jo vairāk nomierinājās un atžirga.
Meklēšana ievilkās līdz tumsai. No locīšanās gar dažādām atvilktnēm sāpēja muguras, un 110 garajiem stāstiem džinkstēja ausīs.
Kaklarota neatradās.
Kad Marss pavēstīja pārmeklēšanas rezultātus, vectēvs Kurmis uzdeva sastādīt ziņojumu Lielā Meža galvenajam inspektoram krimināllietās seržantam Lācim.
Tajā naktī viens otrs ciemata iemītnieks uztraukti čukstēja;
— Vālodzei Vandai tomēr taisnība.