Pagājusi nedēla, kopš vecmāmuļa Vārna solījās vest kaķēnu Miku un vāverēnu Tomu uz Lielo Mežu lasīt meža zemenes, bet viņa atlika ogošanu no vienas dienas uz otru. Vienreiz bija jāmazgā ve|a, tad jāiet ciemos, citreiz aizplāpājās ar āpsieni Grietu.
Tomam un Mikam pacietība bija galā. Cik ilgi var gaidīt? Jau otro dienu abi draugi neatkāpās ne soli no vecmāmuļas Vārnas, staigāja viņai visur nopakaļ un ik pa brītiņam iejautājās:
— Kad iesim zemenēs?
Neizturēja ari vecmāmuļa Vārna.
— Man ir apnicis ne vien uz jums klausīties, bet pat paskatīties.
— Jūs solījāt, — Miks neatlaidās.
— Un vai nesolījāt? — arī Toms nelikās mierā.
— Redzu, glābiņa no jums nebūs, pasauciet Vivitu — un ejam.
— Urā! — iesaucās Miks un aizskrēja pie bezdelīdziņas Vivitas.
Ne visur mežā ir zemenes. Nepavisam ne! Tās aug saules pusē stigu malās, sausās norās un ne pārāk vecos izcirtumos. Tikai šis vietas jāzina atrast. Vecmāmuļa Vārna, bieži lidojot pāri koku galotnēm, mežu pazina tikpat labi kā savu lielo tirgus somu.
Stigas malā neredzēja nevienas ogas. Mikam tūliņ dūša papēžos:
— Būtu nākuši pirms nedēļas, tad dabūtu zemenes, te droši vien lūsēni Ciks un Niks saimniekojuši.
— Gar stigas malām prātīgs ogotājs pat necer ko dabūt, jāmeklē slēptākas vietas, — vecmāmuļa Vārna mierīgi teica un veda visus uz nelielu saulainu noru — blakus lielajiem bērziem. Zemenes te auga papilnam, bet ogas gan tikai dažas, tās pašas pārgatavojušās, apvītušas un pavisam negaršīgas.
— Ja visas zemenes šogad tik negardas, tad nav ko vairāk meklēt. —» Miks bija pavisam sašļucis.
— Man vēl viena vieta ir zināma, patālu gan. — Vecmāmuļa neklausījās Miku.
Labu brīdi gājuši, krietni vien piekusuši, viņi ieraudzīja lielu izcirtumu.
— Kas tas? — Miks brīnījās.
Ap celmiem izklāti mazi sarkani paklāji.
— Ogas! Ogas! — Vivita priecīgi lēkāja.
Kaķēns Miks vispirms ēda un ēda, kamēr ogas likās negaršīgas. Viņš
pat teica:
— Es nekad vairs neēdīšu meža zemenes.
Necik ilgi nepagāja — un grozi pilni. Vienīgi Mikam nedaudz pāri pusei. pats viņš paskaidroja:
— Es nemaz negribu vairāk ogu, kur tik daudz ievārījuma likšu, pieliekamā nebūs vietas.
Mājup ejot, ogotāji, tikko nonākuši uz lielās stigas, izdzirda starp kokiem švīkstoņu, kaut kas nolaidās viņiem priekšā. Al Žagata Zvadzi- nātāja.
— Sveiki, mīļie! — Pagriezusies pret vecmāmuļu Vārnu, žagata vienā laidā nobēra: — Vai, draudzenīt, kā es tevi izmeklējos pa visu ciematu. Te gan necerēju satikt.
— Ko tev no manis vajadzēja, laikam atkal cepsi pīrāgus un raugu gribēji aizņemties? Nāc līdz, puspaciņas man ir.
— Aizmirsu atdot tavu kaklarotu, ko man dzimšanas dienā aizlienēji. Sen kā ar to nēsājos. — Žagata Žvadzinātāja atlocīja baltās blūzes apkaklīti un, noņēmusi kaklarotu, sniedza vecmāmuļai Vārnai.
— Dzintars sudrabā! — Toms iesaucās.
Vecmāmuļa Vārna, paņēmusi savu dārgumu, pirmā brīdī nevarēja parunāt, bet Vivita nočukstēja:
— Ir gan brīnumi!
Mikam pārsteigumā vajadzēja sasist ķepas, groziņam, kuru viņš turēja, gribot negribot bija jānokrīt pie kaķēna kājām; skaidrs, ka tas apgāzās, un ogas, priecīgi palēkdamās, izbira zālē.
To neviens nepamanīja, pats Miks arī ne.
— Ko jūs brīnāties? — 2agata nevarēja saprast.
— Mēs neko, — atrunājās vecmāmuļa Vārna, pavisam klusu vēl nomurmināja, — esmu gan ievārījusi…
— Pēc rauga pieskriešu vakarā, tagad nav laika. — Žagata Zvadzinātāja savicināja spārnus un pacēlās gaisā.
Kad 2vadzinātāja bija prom, Vivita, Miks un Toms ziņkārīgi apskatīja kaklarotu, pat bijīgi aptaustīja.
— Patiešām māksliniecisks retumsl — Vivita jūsmoja.
Un, tikai kad kaklarota greznoja vecmāmuļas Vārnas zilganpelēko jaku, visi ieraudzīja Mika apgāzto kurvi un palīdzēja salasīt izbirušās ogas.
— Šodien bez zemenēm ir vēl viens liels ieguvums — atradās pazudusi kaklarota, — Toms priecājās.
Vecmāmuļa Vārna bija kļuvusi pavisam mazrunīga un neteica neko. Bet Vivita sacīja:
— Vislabākais ir tas, ka vālodzei Vandai tomēr nav taisnība.