Vasarai ir daudz skaistu ritu, bet šis iegadījies visjaukākais. Saule mīlīgi smaidīja, un no tā visiem kļuva labi. Rasa mirdzēja kā kristāls un pasauli padarīja bagātu. Vējš lēni šķirstīja koku lapas, gaiss bija viegls un mīksts kā zīds.
Citādi nemaz nevarēja būt, šodien ir lielā talka, sākas peldbaseina būves darbi. Talkā aicināti ne vien ciema iemītnieki, bet ari tuvākie Lielā Meža apdzīvotāji ar briedi Staltradzi priekšgalā. Pašam Staltradzim peldbaseins nebija vajadzīgs, viņš katru rītu kā pa jokam pārpeldēja Gauju, bet briedis rūpējās sīkāko iemītnieku labā, kuriem spēcīgā straume bīstama.
Talka sākās īpaši svinīgi. Pa galveno ielu vairākkārt turp un atpakaļ nosoļoja ugunsdzēsēju sesku brigāde: pa divi rindā, visi astoņi, pats brigadieris sesks Eidis priekšgalā. Taures sacentās ar ķiverēm spožumā. Un kādus maršus viņi izpūta — pašus skaistākosl
Briedis Staltradzis cēli soļoja tūliņ aiz orķestra. Pēc tam nāca zaķēns Jēkabiņš ar saviem brāļiem un māsīcām, meža cūku pāris Sebastijānis un Johanna ar sivēntiņiem Kristapu un Katrīni, žagata 2vadzinātāja, meža balodis Jezups, gājiena galā pīle Klementīne, ik pa brīdim pārskaitīdama savus septiņus pīlēnus, un visiem pa vidu, priecīgi čivinot, jaucās pulks zīlīšu un zvirbuļu.
Kad sesku ugunsdzēsēju orķestris trešo reizi soļoja cauri ciematam, sajūsma bija paspējusi uzkāpt virs jumtiem un ciema iedzīvotāji pievienojušies gājienam.
Pirmie barā iemaisījās vāverēns Toms, kaķēns Miks un mazā bezdell- dziņa Vivita, viņa tūliņ noslēdza mūžīgu draudzību ar vismazāko un nerātnāko pīlēnu Plarkšiti.
Lielā Meža talcinieki paņēmuši līdzi darbarīkus: zāģus, cirvjus, lāpstas. Briedis Staltradzis bez cirvja un pāris ēvelēm vēl nesa milzīgu kasti ar naglām. Ciemata iedzīvotāji no katras mājas stūma pa ķerrai. Metāla ķerras sacēla milzīgu graboņu, kura ievērojami spēkojās ar ugunsdzēsēju orķestri.
Vispēdējals gājienam pievienojās vectēvs Kurmis — bija noklīdusi īpaši kaltā un līdzsvarotā lāpsta, sevišķi piemērota dzilrakšanas darbiem, un vectēvs bija krietni vien nopūlējies, kamēr to sameklējis. Kurmi tūliņ aizvilka gājiena priekšgalā, kā tas pienākas ciemata priekšniekam un
turklāt vēl kādreizējam rakšanas darbu profesoram. Zinātnieks ezitis Adamiņš ar lielām grūtībām sameklējis teodolītu, tas ir kaut kas tālskatim lidzigs, uz trim kājām kā fotoaparāts, un ar to no zinātniskā viedokļa var aprēķināt un pārbaudīt visus stūrus.
Lapsa Džons ķerrā sakrāvis dažnedažādas krāsu bundžas un otas. Viņam jāatbild par krāsošanas un izdaiļošanas darbiem. Džonam cieši blokus turējās lapsiņa Iveta, turpat arī ķirzaciņa Berta, būdama mākslinieciska dvēsele, tad vēl bruņurupuciene Amālija un āpsēns Ināriņš.
Āpsēnam Ināriņam tuvāka saskare ar mākslu iznāca pagājušajā nedēlā, kad viņš uzzīmēja mušu un visi teica:
«Zilonis!»
Skaidrs, ka no mušas iztaisīt ziloni var tikai sevišķi izcils talants.
Ināriņa mamma āpsiene Grieta vienīgā palika mājās. Aizslēpusies aiz loga aizkara, viņa vēroja, kas notiek. Āpsis Rūdis vakar vakarā noteica — ja Grieta atšķelšoties no citiem un nepiedalīšoties kopējā pasākumā, lai rēķinoties ar lielām nepatikšanām ģimenes ietvaros.
— Ko šis man var padarīt? Un ko vispār kāds man var padarīti Es daru, ko gribu, — āpsiene purpināja.
Kad gājiena dalībnieki nonāca būvlaukumā, vectēvs Kurmis nostājās peldbaseinam nospraustā laukuma vidū un izņēma no svārku kabatas piezīmju grāmatiņu. Tūliņ viņam blakus gadījās arī celtniecības plāna autore bezdelīga Ciuvita.
Kaķēns Miks ievaidējās:
— Tom, vai patiešām vectēvs lasīs referātu?
Miks bažījās veltīgi, nekādu īpašu runu nebija. Vectēvs Kurmis nolasīja to talcinieku sarakstu, kuri ies pie koka darbiem brieža Staltradža vadībā. Pārējie pie baseina, tā pievadkanāla un notekkanāla rakšanas, šos darbus vadīs pats vectēvs Kurmis.
Čiuvita jutās vīlusies, bija sacerējusi runu par iesāktā darba nozīmi un par to, cik svarīgi pieturēties pie plāna. Viņa kaut ko pačukstēja vectēvam, bet Kurmis atgaiņīgi pameta ar ķepu un svinīgi pirmais iedūra lāpstu zemē.
Čiuvita visu dienu skraidīja apkārt un pārbaudīja, vai nenotiek novirzīšanās no plāna.
Eida ugunsdzēsējus iedalīja pie koku darbiem, turpat ari āpsi Rūdi un vēl vienu otru. Ugunsdzēsēji seski katru stundu nopūta pa straujam maršam strādātāju uzmundrināšanai, jo ar katru stundu lāpstas un ķerras kļuva smagākas un smagākas.
No malas skatoties, likās, ka koku apstrādāšana vieglāka par rakšanu. Taču tur bija vajadzīga lielāka prasme, nemākulim rīkoties ar cirvi un zāģi ir pat bīstami.
Visērtāk iekārtojās vardulēns Varis, viņš ātri sameistaroja ēvejsolu, kam piestiprināja savu lielo puķaino saulessargu. No ēveļskaidām, kas ritinājās ārā gar saulessarga malām, varēja spriest, ka vardulēns čakli strādā.
Āpsis Rūdis notēsa divus prāvus mietus un pienagloja pie tiem Vara apēvelētos dēlus. Tūliņ bija klāt ari lapsa Džons un sāka gleznot; bija nodomājis gleznā atainot Vijolīšu gravu. Bezdelīdziņa Vivita un āpsēns Ināriņš gan jauca krāsas, gan pasniedza māksliniekam vajadzīgo otu. Pats Džons lēkāja gan tvjvāk, gan tālāk, uzsaucot:
— Zilo! Sarkano! Zajo!
Mākslinieka palīgiem izdejot pēc straujajām komandām nebija viegli.
Brieža Staltradža dzeltenais metramērs kā zibens strēle lēkāja pa stabiem un dēliem. Zāģi šņāca, cirvji klaudzēja kā īstā darbnīcā.
Ap pusdienas laiku āpsis Rūdis reizēm pameta skatu uz tuvāko kārklu krūmu. Beidzot nenocietās un uzsauca:
— Ko nu slapsties, nāc vien laukā!
Drusku samulsusi, no kārklu cera izlīda āpsiene Grieta, vilkdama lāpstu pa zemi, galvu noliekusi, gāja pāri laukumam pie peldbaseina racējiem. Tūliņ dūšīgi sāka rakt.
— Ģimenē svarīga ir stingrība, — āpsis Rūdis paklusi teica briedim Staltradzim.
Āpsis bija pārliecināts, ka Grietu darbā atdzinuši viņa stingrie vārdi. Īstenībā bija tā: visu priekšpusdienu āpsienei it kā kāds pie ausīm zvanīja: «Citi strādā būvlaukumā, bet tu? Citi strādā būvlaukumā, bet tu?» Cik ilgi to var izturēt? Grieta paķēra lāpstu un metās prom no mājas. Tūliņ bija kauns iet pie pārējiem, vispirms paslēpās kārklu cerā sadūšoties. Un tur viņu atklāja āpsis Rūdis.
Neteiksim, ka darbs visiem veicās vienādi. Kaķēns Miks savu ķerru aizdeva meža cūku sivēntiņam Kristapam un pats piebiedrojās vāverē- nam Tomam. Ar laiku vāverēns pamanīja, ka Miks ņem uz lāpstas gala tikai pāris sauju zemes, pagaidām gan neko neteica. «Vakarā būs jāparunā stingrāk,» viņš nodomāja.
Ķirzaciņa Berla palīdzēja Džonam jaukt krāsas, šad tad pavilka ari zāģi, bet zāģēšana viņai neveicās, un Berta sevi mierināja: «Toties spēcīgā draudzene Amālija raus par diviem.»
Kad pēc seska Eida taures signāla visi pārtrauca darbus, lai iekostu līdzpaņemtās sviestmaizes, pie Bertas pienāca Amālija un smaidīdama sacīja:
— Neņem nu, draudzenīt, ļaunā, bet man jāsteidzas, citādi nokavēšu Lielā Meža autobusu. Man vēl šovakar jāapciemo cita draudzene.
Pie sevis bruņurupuciene nodomāja: «Jācer, ka tur nebūs nekādas talkas.»
Un Amālija prom bija.
Kamēr pīle Klementīne, pīlēni, zvirbuļi un zīlītes aizvāca vēja sanestos zarus, pīlēns Plarkšītis klaiņoja no vienas vietas uz otru, un visur viņam gadījās likstas. Te gandrīz uzskrēja virsū zāģim, te traucēja cirtējus, jo, līdzko Plarkšītis parādījās tuvumā, bija jāpārtrauc ciršana. Pilēns bija tik neuzmanīgs, ka varēja notikt nelaime. Ne vienreiz vien viņš iekrita visdziļāk izraktajā bedrē. Klementīnes izmisīgie saucieni: «Kur Plarkšītis? Kur Plarkšītis?» — pielipa arī citiem, laiku pa laikam kāds iesaucās:
— Kur Plarkšītis? Kur atkal Plarkšītis?
Beidzot pīlēnam tas apnika. Viņš meklēja mierīgāku vietu. Plarkšlša uzmanību piesaistīja ēveļskaidas, kas slīdēja no puķainā saulessarga apakšas. Viņš pabāza galvu paskatīties.
— Al Varis! Re, kur tu esi nobēdzis. Vai pie tevis var palikt?
— Var, tikai nestāvi ēveles galā. Bet tev jāstrādā nav?
— Klausies, Vari, vai skatīšanās ari ir darbs?
— Kā to ņem. Dažreiz skatīšanās ir darbs — ja gudri skatās.
— Nu tad es skatīšos loti gudri, — sacīja pilēns un. savilcis kaudzītē ēveļskaidas, ērti notupies, vēroja, kā vardulēns Varis ēvelē.
Pēc brīža Plarkšītis teica:
— Es sacerēju dziesmiņu. Gribi, es tev dziedāšu, un tā mēs abi strādāsim.
— Labi, labi, — atteica miermīlīgais Varis.
Plarkšītis tūliņ sāka dziedāt:
Ēvele slīd šņiku, šņaku, Pīlīte dzied piku, peku.., Ēvele slīd šņiku, šņaku, Pīlīte dzied piku, peku…
Un tā bez gala. Varim no vienmuļās dziedāšanas uzmācās snaudiens.
— Vai tu citas dziesmas nezini?
. — Rit es sacerēšu citu dziesmu.