Vāverēns Toms kādā rītā sēdēja krāšņajā dižozolā. Muguru atspiedis pret resnu zaru, skatījās lapotnei cauri uz baltu apaļīgu mākoni un domāja, ka viņam kaut kas jāizdomā. Pagāja viena stunda, pagāja otra, bet vēl nekā. Beidzot kā zibens pie skaidrām debesīm — lielā doma bija klāt.
«Kur Miks? Kur Miks? Tūliņ steidzīgi jāapspriežas, kamēr lielā doma nav vēl aizklīdusi.»
It kā Toms nezinātu, kur šajā laikā var būt kaķēns Miks. Skaidrs, ka snauduļo savas mājas priekšā.
Tā arī bija. Mika mājiņa celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai riņķi soliņi, lai vienmēr būtu kur saulē atlaisties.
Uz viena tāda sarkana soliņa ceļa pusē gulēja kaķēns un labpatikā pa miegam ņurdēja.
Nostājies Mikam pretī, Toms skali sacīja:
— Mika! Mika! Kaut kas sevišķs. Visa pasaule apgriezīsies otrādi.
Mikam tomēr nebija liela interese par pasauli. Viņš dzirdēja gan, bet
mīļā slinkuma dēl izlikās aizmidzis
Dažkārt sīkam gadījumam ir izšķīrēja nozīme. Tā iznāca ari šoreiz. Ja neatlidotu lielā muša, varbūt no Toma izdomājuma nekas neiznāktu. Mušai ienāca prātā uzlaisties Mikam tieši uz deguna. Viņa laikam nezināja patiesību: «Nezāģē zaru, uz kura sēdi!» Citādi nebūtu iekodusi kaķēnam degunā. Tādai nekauņai no pasaules jāpazūd. Miks sita ar ķepu no visa spēka, taču meistariski netrāpīja un muša, caurspīdīgos spārniņus izplētuši, aizlaidās.
Ar to Miks, kā parauts aiz ausim, pietrūkās sēdus.
— Mik, Miki Zini, ko es izgudroju? — Toms atkal iesāka.
Kaķēns izstaipījās, gari nožāvājās un noņurdēja:
— Būtu labāk, ja tu mazāk gudrotu.
— Labi, ja tu esi tāds, nekad nedabūsi zināt…
Toms gāja projām, bet tik lēni, ka to varēja uzskatīt par pasaules rekordu lēniešanā.
Miks aptvēra, ka patiešām varēja zaudēt ko svarīgu. ' — Pagaidi!!!
Toms sāka iet ātrāk.
Miks nolčca no sola un, kā valdziņā piesiets, sekoja Tomam.
— Tu nemaz jokus nesaproti, — Miks centās pielabināties.
Vāverēns Toms apsēdās zālē blakus margrietiņu dobei, netālu no vārtiņiem, turpat piemetās Miks.
— Vai tavs izgudrojums ir noslēpums? — kaķēns jautāja.
— Visi lieli izgudrojumi sākumā ir noslēpumi.
— Jādabū prom tas zvirbulis, citādi viņš noklausīsies. Zvirbuļi Ir lieli pļāpas.
Zvirbulim palūdza aiziet.
Vāverēns Toms stāstīja ilgi un aizrautīgi, reizēm palēkdamies.
Toms runāja, kaķēns klausījās. Miks brīžiem klausījās gan tikai ar vienu ausi un domāja: «Kā Toms var vienu un to pašu malt.» Bet Toms runāja un runāja.
Beidzot viss bija pateikts un mauriņā tikpat kā izsēdēts caurums, jo zālājiem nepatīk, ja vienā vietā sēž pārāk ilgi.
— Un tālāk? — Miks noprasīja. — Kā tas notiks?
— Jāreklamē.
— Kas tas ir — reklainēt?
Tas ir tā: ja tev nepatīk ozolzīļu kafija, es stāstu, cik tā ir ārkārtīgi garšīga, stāstu, stāstu, un tu beidzot esi pārliecināts, ka ozolzīļu kafija patiešām ir garšīga.
— Eet ja man garšo ozolzīļu kafija? Ko tad tu iestāstīsi?
— To pašu, lai tev vēl labāk garšotu.
— Bet es tev tc'kšu tā — man ozolzīļu kafija negaršo un negaršos. Cita lieta zivtiņas, reklamē, lūdzu, zivtiņas.
— Jā, dažreiz tā ir, — noteica Toms. — Tādēļ mums jābūt gudriem un jāreklamē pareizi.
— Labi, reklamēsim pareizi.
— Kā tu domā, kas visātrāk izplatās un kam visvairāk tic?
Miks, brītiņu pagudrojis, teica:
— Visātrāk izplatās noslēpumi, ja tie nonāk pareizās rokās.
Piekrītot Toms uzsita kaķēnam uz pleca.
— Ejam!