Pienāca pirmās talkas dienas vakars. Sesks Eidls nopūta darba beigšanas signālu. Visi atviegloti atlieca muguras, tik pamatīgi ilgi nebija rauts. Darbs pulkā palīdz censties, un ari nogurumu tā nejūt.
— Es agrāk nekad nebūtu ticējis, ka varu strādāt no rīta līdz vakaram, — sacīja kaķēns Miks.
— un pie tam tu vienmēr ņēmi pilnu lāpstu ar lielu kaudzi. — Vāverēns Toms pasminēja.
— Nu… reizēm varbūt tā neiznāca, bet es pūlējos.
Talcinieki pamazām izklīda.
Bezdelīga Ciuvita, vectēvs Kurmis, vilku suns Marss un briedis Stalt- radzis nostājās uz neliela paugura un novērtēja šodien padarīto. Pabeidzis kaut ko mērīt un pierakstīt, pievienojās arī ezītis Adamiņš.
Vecmāmuļa Vārna gribēja doties mājup, bet pamanīja, ka vectēv» Kurmis apspriežas ar vadošākiem darbiniekiem. Viņai, bez šaubām, jābūt tur klāt, tāpat arī vāverēnam Tomam.
Kaķēnā Mikā šoreiz slinkums uzvarēja ziņkārību, viņš atrunājās:
— Es vairs nemaz nevaru līdz viņiem aiziet, ko mēs tur darīsim?
— Aprunāsimies, — īsi paskaidroja Toms.
— Vai, — Miks ievaidējās, — atkal runāšana! Kad atpūtīsimies?
Toms kaķēna vaimanās neklausījās. Miks lēni čāpoja draugam nopakaļ.
Uzkalniņā patiešām risinājās nozīmīga saruna.
— Koka darbi mums labi veikušies. Atpūtas nojumes stabi ierakti, spāres uzliktas, rit varēs klāt šīferi. Četras lāviņas ari jau gatavas, bet
rakšana… — sprieda vectēvs Kurmis. — Neskatoties uz lielo centību, rakšanas darbi sokas gausi.
— Ko lai dara. katra lāpsta ar plēšanu jāizplēš no sausās zemes, — sacīja vilku suns Marss, kaut arī viņš viens pats bija paveicis gandrīz pusi no tā, ko visi pārējie racēji kopā.
— Katrs darīja, ko varēja, — piebilda vectēvs, — tomēr tā mēs tālu netiksim, kaut kas jāizgudro.
— Lai itin visi mežinieki nāk mums palīgā. — ieteica vecmāmuļa Vārna.
— No zinātniskā viedokļa skatoties, lielam daudzumam strādnieku te nebūs kur nostāties, mīs cits citam uz papēžiem, — gudroja ezītis Ada- miņš.
— Vajadzīga tehnikai — pārliecinoši teica bezdelīga Ciuvlta.
— Kāda tehnika? — kaķēns Miks nesaprata. — Vai tad lāpsta un ķerra nav tehnika?
— Hm-mm, Ciuvitai taisnība — Marss apstiprināja. — Smago mašīnu es varu uz pāris dienām izgādāt, bet tas ir par maz, jādabū ekskavators.
— Kas? Eska . eska … — ieprasījās Miks.
— Nepieciešams ekskavators, kas rok. Tuvumā vienīgi vilks Pelēcis ar to strādā, viņš varētu dabūt priekš mums, — teica Marss.
— Pelēcis? Nenāks, ipaši pēc tā gadījuma ar viņa rozā motociklu. — iebilda vecmāmuļa Vārna.
Vectēvs Kurmi« domāja. Visi domāja. Ilgi domāja. Beidzot vectēvs ierunājās:
— Tomēr jāmēģina, kādam šovakar pat jāaiziet pie Pelēča un jāap- lunājas.
— Kas ies pie Pelēča un vēl vakarā pēc tādiem lieliem darbiem? — Miks šaubījās.
— Jāiet veiklākiem un mīlīgākiem. — noteica vectēvs Kurmis.
— Pilnīgi pareizi, — piekrita vecmāmuļa Vārna, noprazdama, ka viņai *r paklibajām kājām neliks iet.
— Un tādēļ iesi tu, Mik. un Toms, — vectēvs paziņoja savu galīgo lēmumu.
— Es? Es… es līdz gultai vairs netieku, — Miks ņurdēja.
— Un ko tu saki, Tom? — vectēvs noprasīja.
— Ja vajadzīgs, mēs ar Miku tūliņ aiziesim pie Pelēča, — atbildēja vāverēns Toms.
— Un tas esot draugs, — Miks nevarēja samierinoties.
Toms sāka dūšigi solot uz Lielā Meža pusi, Miks sekoja, brīnīdamies, ka viņam kājas vēl kustas.
— Var iet vai neiet, Pelēcis tāpat nenāks, — kaķēnam un vāverēnam pakai noskatīdamās, teica vecmāmuļa Vārna.