Otrā rītā vāverēnu Tomu uzmodināja pērkons. Rūca nepārtraukt! un tepat ciematā.
Toms ģērbdamies domāja: «Ja ir pērkons, droši vien līst. Un ar lietu ir tā — viņš nenāk, kad vajadzīgs, toties gāž kā no lielās lejkannas, ja to negaida un negrib.»
Vāverēns piesteidzās pie loga. Savādi! Nevienas lietus lāses, un debesis dzidri zilas! Ziņkārības dzīts, viņš izmetās no istabas un vienā rāvienā uzskrēja ozola galotnē. Nu gan ieraudzīja! Ja laikus nepieķertos pie zara. būtu noticis pirmais un pēdējais gadījums vēsturē, kad vāverēns nokrīt no koka. Bija ari brīnums!
Būvlaukumā, peldbaseinam nožogotajā vietā, kā milzu vabole rūci- nājās ekskavators. Vilks Pelēcis grāba zemi ar ekskavatoru it kā ar pavārnīcu biezputru no katla un bēra smagajā mašīnā, pie kuras stūres sēdēja vilku suns Marss.
Blakus dēlu kaudzei, piekusuši nepārtrauktos skrējienos, atpūtās lūsēnu Cika un Nika sarkanie velosipēdi. Paši brāļi lūsēni, uzkāpuši uz atpūtas nojumes jumta, nagloja šīfera plāksnes, turpat rosījās arī āpsēns Ināriņš un āpsis Rūdis.
Bezdelīga Ciuvlta skraidīja apkārt, plivinādama kaut kādu papīru, droši vien peldbaseina plānu.
Pieklibodama pa ceļu uz būvlaukuma pusi gāja vecmāmuļa Vārna.
Toms jauno ziņu vispirms aiznesa kaķēnam Mikam, tad abi traucās pie vectēva Kurmja.
Nesen kā piecēlies, vectēvs virtuvē vārīja brokastīm ozolzīļu kafiju.
— Ko jūs pērkona laikā mētājaties apkārt? — viņš noprasīja.
— Nekāds pērkons, vilks Pelēcis… — Miks izdvesa.
— Ko šis atkal ievārījis? — Vectēvs Kurmis zieda biezu kārtu sviesta uz pamatīga rupjmaizes rieciena.
— Vilks Pelēcis ar ekskavatoru Jau rokl — vāverēns Toms izgrūda vienā elpas vilcienā.
Vectēvs apsēdās.
— Es vienmēr esmu teicis, ka Pelēcis izliekas sliktāks nekā patiesībā ir. Daži ar to grib izcelties.
Kad vectēvs Kurmis, vāverēns Toms un kaķēns Miks ieradās būvlaukumā, darbi ritēja pilnā sparā. Ekskavatora troksnis bija tik apdullinošs, ka sarunāties nevarēja, nebija arī vajadzīgs, nākuši taču strādāt, nevis pļāpāt. Mūžīgo piles Klementīnes saukli «Kur mans bērniņš Plarkšītis?» citi nemaz nesadzirdēja, vienīgi redzēja viņas izmisīgo skraidīšanu,
Kā tas gadījās, kā ne. bet Plarkšītis neskaitāmas reizes atradās ekskavatora tuvumā, pīle Klementīne to vien paspēja kā vilkt viņu prom. Vienu brīdi Klementīne bija iegājusi pusgatavajā ģērbtuvē paskatīties, kāda tā izskatās no iekšpuses. Nu Plarkšītis varēja izdarīt sen nodomāto. Kad ekskavatora kausu piegrāba pilnu ar zemi, viņš savicināja spārniņus, palēcās un — hopl — kausā iekšā. Celdamies gaisā, pīlēns līksmi sauca:
— Kā es lidoju! Skatieties, kā es lidoju!
Viņa priecīgos saucienus neviens nedzirdēja. Pašam Plarkšltim ne prātā nenāca, kādas briesmas viņam draud. Ieberot kopā ar zemi mašīnā, viņu varēja saspiest pavisam plakanu.
Pēkšņi vilks Pelēcis ieraudzīja pīlēnu, kurš, jautri spārnus plivinādams, lepni noskatījās uz visiem no augšas.
Pelēcis uzmanīgi nolaida kausu un, apturējis motoru, izkāpa no kabīnes.
Vaimanādama uz šo pusi skrēja pīle Klementīne.
— Kur mans Plarkšītis? Vai kāds nav viņu redzējis?
— Es pašreiz viņu redzu, — izcēlis pīlēnu no ekskavatora kausa, sacīja vilks Pelēcis, — palūgšu šo palaidni aizvākt.
Pīle Klementine gandrīz noģība.
Pats vainīgais blisināja acis un izbrīnējies čiepstēja:
— Man nemaz nereibst galva, es vēl gribu pacelties gaisā.
Klementīne sasauca savus septiņus pīlēnus, nostādija rindā ar Plar-
kšīti priekšgalā, tos vairākkārt pārskaitīja un or visu saimi pukodamās aizlīgoja uz lielo vārtu pusi.
Pievakarē peldbaseina bedre bija izrakta. Viii apbrīnoja vilka Pelēča veikumu un kliedza: — Urā!
Pats Pelēcis centās nesmaidīt.
— Vecmāmuļa Vārna neticīgi nogrozīja galvu:
— Manā jaunībā gan tā nebija — ņem un vienā dienā izrok peldbaseinu. Ja kādam stāstitu, neviens neticētu. Tas jau ir kā pasakāl
Pie ekskavatora kabīnes piegāja zaķēns Jēkabiņš.
— Paklau, Pelēci, tu esi lauva! — viņš atzinīgi sacīja
— Ak tā! — norūca vilks Pelēcis.
Necik tālu nepabraucis. vilks apturēja motoru un pasauca zaķēnu Jē- kabiņu.
— Tas. ko tu man tikko sacīji, ir pārāk liels gods.
— Ko nu kautrējies. Pelēci, goda nekad nav par daudz.
— Nepārproti, ir pārākais pagodinājums lauvai, ja tu viņu pielīdzini man.
— Tev par laimi, lauva to nedzird, — zaķēns Jēkabiņš klusi nomurmināja.
— Ko tu teici?
«— Neko.
Braucot pa Lielā Meža galveno stigu, vilks Pelēcis izdomāja: «Izrādās, ka ievērību var iegūt ari ar darbu.»