52122.fb2 RAIB? VASARA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 33

RAIB? VASARA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 33

33. plŪdi

Zelta kamols pāri kalnam veļas, — sacīja vectēvs Kurmis, acis pie­miedzis, lūkodamies saulē, — bet es gribētu redzēt tumšus mākoņus.

Visiem patīk siltas, saulainais dienas, tomēr bez lietus iztikt nevar. Ilgāku laiku nebija lijis. Zeme izkaltusi kā pelni. Vējam uzpūšot, virs celiņiem starp sakņu dobēm sacēlās putekļu mākonis. Ap pusdienas laiku dālijas skumīgi nolieca skaistās krāsainās ziedu galvas un lūdzās pēc ūdens.

Tais brīžos, kad nestrādāja peldbaseina būvlaukumā, ciemata iedzīvo­tāji steidzās laistīt dārzus. Kā nu kurais — citi ar elektriskiem sūkņiem, daži tāpat vienkārši ar lejkannām. Visās malās dzirdēja ūdens sūknēšanu.

Šorīt ugunsdzēsēju brigadieris sesks Eidis — pēc vairākkārtējas atru­nāšanās ar nevaļu — beidzot vectēvam Kurmim iekārtoja elektrisko sūkni.

—            Tehnika palīdz dzīvot, — sprieda vectēvs. — Gaidīt, ka vienreiz lie­tum jānāk, nevar. Jāpaļaujas uz to, ko pats vari izdarīt.

Par godu jaunajam ūdens sūknim vectēvs uzģērba baltu kreklu, atlo­cīja piedurknes un bija sagatavojies ar tehniku glābt dārzu. Saprotams, ka Kurmis pasauca arī vāverēnu Tomu un kaķēnu Miku.

—           Tom, ej pie sūkņa, kad teikšu: «Ieslēdzi» — nospied sarkano po­dziņu. — svinīgi sacīja vectēvs.

—   Un ko es? — Miks jautāja.

—           Tu nostājies pie vārtiem un gaidi rīkojumu. Bez manas pavēles ne­vienam savu posteni neatstāt.

Katrs ieņēma norādīto vietu.

Vectēvs Kurmis apstaigāja dārzu.

—   Nevar saprast, no kura stūra sākt, visur sausums.

Pagudrojis nolēma vispirms apliet dzeltenās olu plūmes, kas auga gar vecmāmuļas Vārnas robežu, iepretī lielajai priedei, tai, kurā ir Vārnas mājiņa.

—   Tom un Mik, šurpu, — vectēvs pasauca.

—           Mēs nedrīkstam atstāt posteņus, — sacīja Miks, viņam likās, ka velc svarīgu uzdevumu, ja nolikts stāvēt neizkustoties.

—           Pagaidām pārtraukums, atnesiet lāpstas un izrociet grāvīti apkārt katram kokam, citādi ūdens aiztecēs prom.

Toms un Miks raka, vecēvs pamācīja. Kad tas bija izdarīts, Toms atkal nostājās pie sūkņa un Miks pie vārtiem.

Vectēvs Kurmis stiepa tuvāk plūmēm milzīgi garo šļūteni, kas lēnām kā melna čūska līda viņam nopakaļ.

—  Tom, ieslēdz motoru, — vectēva balss skanēja aizsmakusi. Vāverēns Toms, tikko nospiedis sūkņa podziņu, tūliņ skriešus pie

Mika, no turienes labāk redzams, kā liešana notiks.

Sāka plūst ūdens. Kurmis uztraukumā pacēla šļūteni augšā. No ūdens lāsēm uz vectēva baltā krekla uzziedēja tumšāki lāsumi. Sajutis vēsumu, vectēvs apmulsumā pavilka šļūteni sev tuvāk un pacēla vēl augstāk, gri­bēdams tā glābties no aukstās dušas.

Atskanēja dobji šļaksti. Vāverēns Toms un kaķēns Miks ar šausmām redzēja, kā ūdens gāžas pa vaļējiem logiem kaimiņienes vecmāmuļas .Vārnas istabā.

—  Met zemēl Vectētiņ, met šļūteni zemēl — Toms un Miks kliedza. Vectēvs Kurmis bija cauri slapjš, viņam laikam šķita, ka grimst milzīgā

jūrā un vienīgā cerība glābties ir turēties pie šļūtenes, tādēļ, to stingri

sažņaudzis, centās pacelt, cik vien augstu varēdams. Un vecmāmuļas Vār­nas istabā ūdens gāzās ne vien uz grīdas, bet tika nomazgāti arī griesti.

—  Jāizslēdz motors! — vāverēns Toms iedomājās; lai cik ātri viņš skrēja, tomēr brītiņš pagāja, kamēr nokļuva līdz sūknim.

Ūdens vairs nelija, vectēvs Kurmis aptvēra, ko izdarījis, un sašļucis apsēdās uz sola.

—   Tom, tava vaina! Kāpēc nestāvēji, kur nolikts? Tev patiesībā pie­nāktos sods.

Toms jutās vainīgs un nelaimīgs.

—    Un tagad pazūdiet no manām acīm, — vectēvs drūmi sacīja.

Tomam un Mikam bija skaidrs, ka jāatstāj vectēvs vienatnē.

Tajā laikā, kad vectēvs Kurmis iesāka laistīšanas darbus, vecmāmuļa Vārna virtuvē šķendēdamās vārīja biezputru: «Kas man lika vārīt emal­jētā katlā, putraimus velk pie katla dibena, visu laiku jāmaisa. Pavisam citādi čuguna katlā — uzliec uz mazas uguntiņas, lai lēnām sūt, un miers.»

Vecmāmuļa bija pavisam piekususi, maisīdama ar lielo pavārnīcu, un vēl sākušas salt kājas.

«Tad ta joki, tik siltā laikā būs jāvelk vilnas zeķes,» viņa nobrīnījās; nejauši paskatījusies uz leju, ieraudzīja virtuvē ūdeni, kas sniedzās līdz potītēm.

«Plūdi, sākušies plūdi!» Vārna pa īstam izbijās. «Un ūdens jau tik augstu līdz manai mājai. Kur sirdszāles? Labi. ka visi māk peldēt.»

Pie katra sola šļakstinādamās, vecmāmuļa iesteidzās istabā un, izlieku­šies pa vaļējo logu, no visa spēka sauca:

—   Peldiet pie manis! Ātrāk! Es jūs paglābšu savā priedē!

Reizes trīs to izkliegusi, viņa pamanija, ka nav nekādu ūdeņu. Vienīgi kaimiņa dārzā uz sola sēdēja galīgi samircis vectēvs Kurmis. Vecmāmuļa ievēroja arī zemē nomesto šļūteni un saprata.

—   Pirms nedējas iztaisīju remontu, tagad viss pagalam. Par kādiem grēkiem man gadījies tāds kaimiņš! — viņa teica sevišķi skali, lai vectēvs dzirdētu. Protams, ka viņš dzirdēja, tikai neteica neko.

Vecmāmuļa dusmīgi apsviedās un steidzīgi meklēja lupatu un spaini.

Todien vectēvam Kurmim negaršoja pusdienas, arī vakariņas viņš ne­varēja ieēst.

Vakarā vectēvs lēni staigāja gar puķēm un. bēdīgi skatīdamies izslāpu­šajos ziedos, noteica:

—   Neliešu vairs nekad. Lai dārzs pārvēršas par tuksnesi.

Viņš nemaz nejuta, ka blakus stāv vecmāmuļa Vārna.

—    Kādu tuksnesi? Man otro gadu ir elektriskais sūknis. Es māku rīko­ties.

Vecmāmuļa paņēma šļūteni.

—   Ej ieslēdz motoru un paskaties, kā jālej.