Torīt kaķēns Miks piecēlās, tikko parādījās pieticīgi pelēkā rīta gaismiņa. Uzmosties nepavisam nebija vienkārši. Kaķēns aizņēmās no vāverēna Toma modinātājpulksteni, uzvilka zvanu, kamēr vien atspere klausīja, savējo pulksteni tāpat, vakarā nolika tos abus uz šķīvja blakus gultai, iepretī spilvenam. Reizē ar gaismas atnākšanu abi pulksteņi zvanīja, šķīvis drebēja, un, kāds no visa tā troksnis, katrs pats var iedomāties. Visādā ziņā tracis bija milzīgi liels, pat Miku varēja uzmodināt.
Kaķēns Miks izgāja dārzā — un tūliņ pie ūdens sūkņa; sākumā viņš nesa divas lejkannas uzreiz, bet pēc kāda laika tikai vienu. Kaķēns centīgi laistīja dārzu līdz brokastīm. Steidzīgi ieēdis, atkal atpakaļ pie liešanas.
Atnāca vāverēns Toms.
— Mik, vai neiesim uz Lielā Meža Lielo veikalu, esot pievests ķiršu saldējums, — Toms kārdināja kaķēnu.
— Nevaru. Esmu stingri nolēmis šo dienu no sava mūža ziedot dārzam. Nav jēgas liet katru vakaru, tagad pamatīgi noplūdināšu, tad visu nedēlu būs miers.
Un Miks, pagriezis Tomam muguru, sparīgi pumpēja ūdeni.
Vāverēns, britiņu paskatījies, gāja prom.
Pēcpusdienā daudzi sāka laistit dārzus, bet drīz visi sūkņi apklusa. Toties Mika ūdens sūknis dabūja nopūlēties, kaķēns strādāja, ne reizi galvu nepacēlis.
«Rītvakar, kad citi stieps ūdeni, es būšu tas gudrais, gulēšu saulē un sildīšos,» — tāda doma Mikam palīdzēja nēsāt lejkannu, jo piekusis viņš bija briesmīgi. Tikai krēslai atnākot, Miks aizklunkuroja līdz tuvākajam soliņam un smagi apsēdās.
Atkal Toms bija klāt.
— Vai tu šodien dārzu nelēji? — Miks piekusušā balsī vaicāja.
— Neviens nelēja, palūkojies uz debesīm.
Debesis viscaur nomākušās pelēkas, vietām gandrīz melnas. Neviena zila plankumiņa.
— Nav jau pirmo reizi, ne katrs mākonis atnes lietu, — Miks zinoši sacīja.
Tikko kaķēns Miks pārkāpa mājas slieksni, viņam tā nāca snaudiens, ka vakariņās knapi jaudāja izdzert glāzi piena. Tad tūliņ gultā, līdzko galva pieskārās spilvenam, miegs bija klāt.
Necik kaķēns nedabūja pagulēt, kad viņu uzmodināja troksnis. Kāds grabinājās pa jumtu.
— Tom, ko tu āksties. — samiegojies noņurdēja Miks, paklausījies tomēr piecēlās un piegāja pie loga. Gar rūtīm slīdēja lielas lietus lāses.
«Sīka smidzināšana vien ir,» Miks nodomāja un ielīda atkal gultā. Bet nu gan pa jumtu tā dārdēja, ka ausis vai krita ciet.
Miks uzrāvās sēdus. «Tieši tad lietus ir klāt. kad es pirmo reizi visā vasarā pamatīgi nolēju dārzu. Tā ir smiešanās par godīgu kaķēnu.»
Lija visu nakti, un visu nakti Miks nevarēja iemigt. «Kā lietum neapnik līt.» To Miks neparko nevarēja saprast. «Man ir galigi apnicis klausīties viņa grabināšanā.»