Uz priedes trešā zara stingri stāvēja vecmāmuļas Vārnas mājiņa Sim lielajam kokam stumbrs pie zemes bija tumši pelēks, gandrīz vai melns un vienos grubuļos, jo augstāk, jo gludāks, un pakāpeniski mainījās ari krāsa — pie pirmā zara iesarkana, jo augstāk, jo košāka. Kad saule rietot priedi apspīdēja, likās, ka tā deg vienās liesmās. Vecmāmuļas Vārnas iesarkanā mājiņa saulrietā arī likās liesmu apņemta. Pavasari no mež malas pat atdrāzās sesks Eidis ar savu ugunsdzēsēju komandu, apskatījuši pukodamies aizbrauca atpakaļ. Vajag saprast, kas ir skaists dabas skats un kas ugunsgrēks.
Nokļūt pie vecmāmuļas Vārnas nebija tik vienkārši. Viņa ļoti baidījās no zagļiem. Kādreiz te ieklīda no Lielā Meža visādiem aparātiem apkrāvusies kinooperatore vālodze Vanda — it kā filmēt, it kā fotografēt,
10
bet īstenībā tikai pļāpāt. Viņa sastāstīja par zagļiem un laupītājiem tādus briesmu stāstus, ka bailīgākajiem pa naktīm klabēja zobi. Ar laiku tas pārgāja, jo zagli un laupītāji kā nerādījās, tā nerādījās.
Vienīgi vecmāmuļai Vārnai ja kas iesēžas galvā, tad uz ilgu laiku.
Lai zagli nevarētu iekļūt Vārnas mājiņā, kāpņu nebija. No priedes apakšējā zara nokarājās aukla, kuras galā piesiets koka āmurs. Kādreiz tas bija uzcītīgi dauzījis karbonādi, kaut ari ilggadīgajā darbā samērā stipri nodilis, tagad paaugstināts amatā.
Ja kāds vēlējās apciemot vecmāmuļu Vārnu, piesita ar āmuru pie stumbra. Izdzirdusi klauvējienu, vecmāmuļa pa logu palūkojās lejup, kas nāk, un nolaida virvju kāpnes. Daži tādu kustīgu kāpšanu nevarēja ne acu galā ieredzēt, piemēram, vectēvs Kurmis.
— Neiešu priekšlaicīgi galu meklēt, es bez Vārnas pavisam labi varu iztikt. Pats māku pankūkas izcept — un pat ar gaļu iekšā, — viņš teica.
Tuvākiem draugiem bija īpaši norunāts signāls, trīsreiz pēc kārtas divi īsi sitieni: tuk-tuk! tuk-tuk! tuk-tuk!
Tad vecmāmuļa Vārna tūliņ nolaida kāpnes.
Kaķēnam Mikam un vāverēnam Tomam tās bijušas nebijušas. žips! — priedē augšā.
Lai vecmāmuļa Vārna būtu laipnāka, Miks nežēloja no sava dārza divus pušķus margrietiņu.
Ar to «žips!» bija vienkārši. Bet tālāk? Tur viņi abi stāvēja vecmāmuļas durvju priekšā un stumdīja viens otru.
— Ej tu pirmaisl
!!
— Nē, ej tu!
Nez cik ilgi viņi tā mīditos ja izdzirdusi kņadu, durvis neparādītos pati saimniece.
Viņai pretī stiepās divi margrietiņu pušķi.
— Ak tie esat jūs? Nāciet iekšā.
Vecmāmuļa Vārna bija pieklājīga un izlikās, ka par atnestajiem ziediem ir milzīgā sajūsmā. Ielikusi puķes maigi violetā stikla vāzē, novietoja uz apaļā galda. Pēc tam izņēma no bufetes spilgti zilu rievotu stikla šķīvīti, pilnu ar brūniem auzu pārslu cepumiem.
Uz galda, uz kumodes un palodzes — visur vizēja krāsaini stikla trauciņi. Vecmāmuļa Vārna gadiem sacentās ar žagatu Žvadzinātāju stikla trauku vākšanā.
— Jums droši vien garšo auzu pārslu cepumi? — vecmāmuļa vaicāja.
Miks gribēja sacīt: «Paldies, šoreiz nevēlamies,» — taču Toms pasteidzās pirmais:
— Mikam ļoti garšo.
īsā laikā Toms bija apēdis lielāko daļu cepumu, kamēr Miks zelēja vienu un to pašu. Viņš ar izbrīnu skatījās uz Tomu un domāja: «Kā tādi «salmi» var garšot? Būtu uzcienājusi vismaz ar pienu…»
Vecmāmuļa Vārna lāva ciemiņiem ieturēties un ziņkārīgi gaidija. Ne tāpēc šie draiskuli nākuši, lai atnestu margrietiņas, Mikam pašam to nemaz nav daudz.
Kavēdama laiku, vecmāmuļa atsāka lāpīt zeķi, ko lāpīja jau otro nedēļu, bet tālāk par puspapēdi nebija tikusi.
Toms nodomāja, ka pieklājības likumi neatļauj visu apēst, tādēļ, pagriezis muguru cepumu šķīvītim, ierunājās:
— Šodien skaists laiks.
— Jā, jā, tikai no rīta tā kā pērkons ducināja, — Miks piebilda.
Pailgs klusuma bridis.
— Ko ciemiņi labu pastāstīs? — pavaicāja vecmāmuļa. Viņai ātrāk gribējās zināt nāciena īsto iemeslu.
Toms piegāja pie loga un paskatījās.
— Laikam neviena nav, kas varētu noklausīties.
Tas vecmāmuļai Vārnai bija kā adatas dūriens, viņa gandrīz vai palēcās.
— Kaut kas slepens? Nav, neviena nav. Varat stāstīt droši.
Visi trīs sabāza galvas kopā, Toms pusčukstus izklāstija vecmāmuļai Vārnai lielo izgudrojumu.
Atvadoties Toms vēlreiz piekodināja:
— Tikai nevienam ne vārda … nevienam pašam.
— Neraizējies. Pie manis jaunā ziņa būs tikpat droša kā nauda bankā, — apgalvoja vecmāmuļa.