Vectēvs Kurmis, vilkdams lāpstu pa zemi, apstaigāja dārzu. Meklēja to stūri, no kurienes šodien sākt rakšanu.
Viņam loti patika rakt, tad varēja kaut ko apgriezt ar kājām uz augšu kaut vai tikai velēnu. Tālab viņš rakņājās, kur vajadzīgs un kur nevajadzīgs. Tā vectēvs bija izcilājis visu garo gladiolu dobi un pēc tam pats brīnījās, kādēļ tās nokalst.
Skaļš «Labrīt!» pārlēca pāri sētai un ieskrēja dārzā.
— Labrit, labrīt! — vectēvs Kurmis atņurdēja un pa briļļu augšējo malu noskatīja, kurš ir labrītnieks.
Jā, tas bija kaķēns Miks, kas naski soļoja uz upes pusi. Uz viena pleca kaķēnam zaļi krāsots makšķeres kāts, uz otra brūna somiņa.
Ka Miks katru rītu sešos iet makšķerēt, to zināja viss ciemats, tātad pulkstenim jābūt seši. Bet vectēvs šodien izgāja no istabas pusseptiņos.
Kurmis izņēma no vestes kabatas garā sudraba važiņā piestiprinātu lielu plakanu pulksteni. Piespieda. Knakšl — vāciņš atvērās. Tieši pusseptiņi.
«Kas te notiek? Burvestība, vai? Miks iet makšķerēt, tātad seši, bet pulkstenis rāda pusseptiņi. Pulkstenis ir tik vecs un godīgs, ka nekad nemānās.»
Lai šo dīvainību labāk izprastu, vectēvs Kurmis apsēdās uz sola. Tikai tagad viņš pamanīja, ka sekunžu rādītāji negriežas. Paklausījās. Netikš! Tas ir briesmīgi! Drīzāk pasaule var apstāties, ne vectēva pulkstenis! Kurmis kļuva bēdīgs. Pēkšņi atcerējies pasmaidīja: «Ak šī vecmāmuļa Vārna! Viņa ar savām pļāpām mani vakar iztraucēja tai brīdī, kad gribēju pulksteni uzvilkt.»
Knakš! — atlēca apakšējais vāciņš. Vectēvs Kurmis ar īpašu atslēdziņu uzvilka pulksteni. Pielika pie auss. Tikš!
Pasaule atkal iegriezusies pareizās sliedēs.
Šorīt vectēvs Kurmis sāka rakšanas darbus pie ķiršiem. Raka, raka neatliecies. Vienā mirklī lāpsta apstājās pusceļā. «Mugura svilst, citādi nevar būt — saule atnākusi virs ozoliem, no turienes viņa sāk vislielāko karsēšanu.»
Vectēvs izstiepās taisni un paskatījās debesīs. «Kā tad!»
Iedūra lāpstu zemē.
— Darbs ir darbs, bet pārmērīgs darbs nav nekāds labais darbs, un ar tādu darbu nekādus kalnus gāzt nevar. Tāds darbs ir jāpārtrauc un jānomaina ar darbīgu atpūtu, — vectēvs Kurmis pasācis reizēm savas domas izteikt skaļi. Šāds paradums ir daudziem veciem vientuļiem kurmjiem.
Lēnā gaitā vectēvs gāja uz istabu. Bridi viņa platā mugura nozuda aiz durvīm, tad viņš parādījās atkal, nolika uz lieveņa glāzi un lielu stikla krūzi — pilnu ar skābētām bērzsulām, kurās grūstīdamās peldēja rozīnes. Skatoties uz rozīnēm, vectēvam Kurmim uznāca prātošanas brīdis:
— Kādēļ rozīnes vēl skraida, ja es krūzi esmu nolicis uz galda ud vairs nekustinu? Varbūt tādēļ, ka zeme griežas?
Domīgi vectēvs pielēja glāzi pilnu līdz malām un, lēni garšodams izdzēra.
Ir dienas, kad gribas tikai prātot un prātot. Šodien tieši bija tāda diena.
Vectēvs atkal lūkojās dejojošās rozīnēs un sacīja:
— Ja ir tik labs dzēriens kā manējais, droši vien nebūs ilgi jāgaida, līdz ieradīsies ciemiņš, kurš gribēs to nogaršot.
Tā izrādījās balta patiesība.
Otrreiz glāzi nemaz nepaspēja pieliet, kad lieveņa priekšā parādījās Ivetas vīrs.
Viss ciemats tā vien sauca: Ivetas vīrs, Ivetas vīrs, it kā viņam sava vārda nebūtu. Bet viņam bija pat divi, vispirms ļoti labs vārds, kāds jau lapsam pienākas. Pēc visiem papīriem viņš saucās Jēkabs. Kas vārdam vainas? Bet nē! Lapsiņai Ivetai par prastu. Jēkabs ir mākslinieks, un viņam vajagot skaistāka vārda. Iveta lika visiem godāt savu vīru par Džonu.
Kādēļ Džons labāks par Jēkabu, neviens nesaprata un tāpēc sauca Jēkabu par Ivetas vīru.
— Labrīt! — mākslinieks sacīja un, noņēmis zilo bereti, uzlika kāju uz sliekšņa. Viņa skats, apskrējis lieveni, apstājās pie stikla krūzes.
— A-ā! Mākslinieks! Nāc vien iekšā, nāc- Apsēdies un pasaki — kādēļ rozīnes dejo, ja es krūzi nemaz neaiztieku?
Džons apsēdās.
— Bet rozīnes nemaz nedejo. Guļ kā aizmigušas.
Vectēvs paskatījās uzmanīgi.
— Patiešām… tas tā… — Vectēvam Kurmim nepatika, ka svarīgā filozofiskā doma uzreiz apsīkusi.
Vectēvs iznesa no istabas otru glāzi un pielējis sniedza ciemiņam.
— Ko labu teiksi? Bez vajadzības tak nenāci. Palienēt naudu gan nevarēšu, tukšs līdz pēdējai kapeikai. Krāsaino televizoru nopirku.
— Runa nebūs ne par naudu, ne lienēšanu, bet par ciemata peldbaseinu.
Vectēvam Kurmim likās, ka viņš pārklausījies.
— Kādu peldbaseinu?
— To jūs labi esat izdomājisl
— Ko esmu labi izdomājis?
— Nu to kolosālo būvi — peldbaseinu ar atpūtas stūrīti un ģērbtuvi.
— Peldbaseins? Atpūtas stūrītis? — Vectēvs kļuva īgns, mākslinieks idikam grib viņu izjokot.
— Es jums saku, nav vajadzīgs to turēt noslēpumā, laikam gribējāt sasaukt sapulci, svinīgi paziņot. Bet mēs tāpat zinām. Vecmāmuļa Vārna visus apskrējusi. Visi piekrīt. Visi saka: «Vai mēs neteicām, ka Kurmi vajag ievēlēt par ciemata priekšnieku?»
Vectēvs Kurmis bija nesaprašanā. Kā redzams, Ivetas vīrs niekus nemelš. Ciemats sacelts kājās. Peldbaseins! Un tad viņš atminējās, ka vecmāmuļa Vārna vakar kaut ko mēļoja par peldbaseinu. Pateikt, ka tās baumas? Bet kur paliek: «Vai mēs neteicām, ka Kurmis jāvēl par priekšnieku?…» (Vectēvs gan mūžīgi sacīja, ka nepatīkot uzslavas, pats zinot, kas viņš ir un ko viņš var.) Bet tomēr…
Pailgs klusuma brīdis.
— Es gribu pie laika pateikt, lai celtniecībā paredz īstus mākslas darbus, — mākslinieks lapsa Džons ierunājās pirmais.
Vectēvam Kurmim sāka likties, ka gadiem domājis par peldbaseina celšanu.
— Uzdošu tavus gleznojumus izlikt redzamākā vietā. Ej un saki, lai visi sakopo spēkus lielajam kopējam darbam. Visi par vienu un viens par visiem!
Jūsmīgā runa būtu turpinājusies ilgi, ja pēkšņi ciemata klusumu nepārtrauktu taures skaņas:
— Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!
Izdzirdīs taurējienu, Džons uzmeta kūkumu un sarāvās.
— Ej vien, ej, — vectēvs pasmīnēja un piebilda, — kārtībai jābūt.
Lapsiņas Ivetas kārtība bija tāda. Viņa vienmēr sekoja, cik ilgi Džons
paliek ārpus mājas. Līdzko atvēlētais laiks pagāja, Iveta, paņēmusi tauri, nostājās uz īpaša bluķa dārza vidū un nopūta mājās atgriešanās signālu: «Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!»
. Nebija tāda gadījuma, kad Džons nepaklausītu šim saucienam. Arī šoreiz viņš paķēra zilo bereti, pametis uz galda pusizdzerto glāzi, paguva tikai pateikt:
— Līdz nākošai reizei…
Dārza vārtiņi aiz Džona muguras nepabeidza aizvēršanās čīkstēšanu, kad bija jāsāk atvēršanās čīkstēšana. Ienāca zinātnes darbinieks ezītis Ādamiņš.
Cienīgi viņš pārkāpa slieksni un, ieņēmis svinīgu stāju, teica:
— Zinātnisks sveiciens ciemata priekšniekam!
— Sveiks, sveiks! — vectēvs atņēma un vēlreiz atnesa tīru glāzi,
Ezītis Adamiņš apsēdās, noņēma brilles, saulē pazibsnīdams zelta ietvariem, rūpīgi noslaucīja to stiklus rūtainā mutautā, paskatījies pret gaismu, atkal tās uzlika uz deguna.
— Es, priekšniek, atnācu parunāt no zinātniskā viedokļa par peld…
Nu vairs vectēvu Kurmi nevarēja pārsteigt. Viņš pārtrauca zinātnieka
runu:
— Jau gribēju tev sūtīt uzaicinājumu. Lielā ideja par ciemata peldbaseina būvi ir patiešām jāapspriež no zinātniskā viedokļa.
— Peldēšanās veselībai ir ļoti vajadzīga, tas ir sen no zinātniskā viedokļa pierādīts. Bet Gauja pie mums ir pārāk strauja, viens otrs nedrīkst pat tuvumā rādīties. Vai atceraties, ka pagājušā nedēļā lapsiņu Ivetu gandrīz ierāva atvarā?
Tā spriežot, viņi iztukšoja otru stikla krūzi.
Kad zinātniskā saruna par peldbaseina celtniecību bija izrunāta, Āda- miņš ieprasījās:
— Kur Ivetas vīrs aizskrēja? Varējām arī viņu iesaistīt mūsu pārrunās, bez sava mākslinieka tikpat neiztiksim.
— Vai tu nedzirdēji: Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!
— Dzirdēju jau, dzirdēju… Man tomēr liekas, ka lapsiņa Iveta Džonu tur kā stangās. Es tā nevarētu — tra-ta-tā — un tūliņ skriet. Viss ir jāapskata no zinātniskā viedokļa…
Ezītis Adamiņš vēl nepaspēja savu apceri par Džona grūto dzīvi nobeigt, kad uz ceļa iepretī vectēva Kurmja lievenim nostājās ezīša Ada- miņa sieva Saulcerīte un stingrā balsi noprasīja:
— Vai man trīs reizes būs jāsilda piens brokastīm?l
Adamiņš kaunīgi paskatījās uz ciemata priekšnieku un paklusi murmināja:
— Man nav tā kā Džonam, es eju, cik ilgi gribu… bet… es pats noteicu… uzkarsēts piens ir veselīgāks, no zinātniskā viedokļa tas ir pierādīts.
Ezītis Adamiņš aizgāja.
Vectēvs Kurmis, palicis viens, smagi nopūtās: «Tas peldbaseins mani nobeigs, vairs nebūs miera ne dienu, ne nakti. Kas mani spieda uzsākt šo jezgu? Vai es pats? Es pats gan, kas cits? Tomēr man gribētos zināt, vai vēl kādam ienāca prātā doma par peldbaseinu?»