Ķirzacipa Berta, uzģērbusi savu visskaistāko tumši violeto bikšu kostīmu, vēdinādamās ar pārlocītu «Meža Vēstnesi», briesmīgi augsto papēžu dēl sīkiem solīšiem tipināja pa ciemata galveno ielu.
Vectēvs Kurmis, ieraudzīdams Bertu, veltīgi iebēga istabā. Berta bija vienīgā visā ciematā, kurai peldbaseins pašreiz nemaz nebija prātā. Viņa iznākusi pastaigāties ar lielām cerībām kādu nejauši sastapt.
Un sastapa ari.
Vecmāmuļa Vārna, pa logu pamanījusi kustamies kaut ko violetu, nenocietās nolidoja paskatīties.
— Ak. Bertiņ. tā esi tu! Es jau domāju, kas parastā darbdienā staigā tik uzcirtusies. Laikam par godu tam lielajam jaunumam.
Berta kautrīgi pasmaidīja.
— Nu ko jūs, nav nemaz tas jaunums tik liels.
— Kā tad ne, viss ciemats par to vien runā.
— Vai patiešām? Nevarētu būt.
— Ir ko padomāt, cels pašiem savu peldbaseinu. Nav joks.
Augstie papēži sāka ļodzīties un mudināja Bertu staigāt tālāk.
— Jā, protams. Uz redzēšanos! — viņa nomurmināja un gāja prom.
Sis dienas «Meža Vēstneša» pēdējā lappusē nodrukāta ķirzaciņas Bertas pasaka. Viņa bija pārliecināta, ka visi par to vien spriež un domā. Bet izrādās, nē — kaut kāds peldbaseins tas galvenais.
Iecerētā patīkamā pastaiga izjuka, nekas cits neatlika kā doties mājup.
Pie ezīša Adamiņa dārza Berta ievēroja zinātnieku un sāka iet lēnāk.
Adamiņš veiksmigi apvienoja sauļošanos ar zinātni. Tas izskatījās tā: viņš, nolicis nelielu galdu ceļa malā, izmeties debeszilās peldbiksēs, baltu platmali galvā, uz rakstāmmašīnas rakstīja savu zinātnisko darbu «Latvijas indīgās un neindīgās čūskas».
Berta piegāja tuvāk.
— Labdien!
— .. .bdien! … bdien! — sveicienu nevaļīgi atņēma zinātnieks, mirkli pārtrauca rakstīt, pavērsa dziļu domu pilnu skatu pret debesīm un jūsmīgi iesaucās:
— Acis! Pats galvenais tomēr ir acis.
Berta šodien ar skropstu tušu bija novilkusi melnu līniju gar plakstiem.
«Vai tiešām zinātnieks to saskatījis?»
Ādamiņš, noklabinājis vēl vienu rindu, atkal ierunājās:
— Jā. acis loti daudz ko izsaka.
Ķirzaciņa Berta nosarka.
Zinātnieks turpināja:
— Piemēram, no zinātniskā viedokļa skatoties, Latvijas indīgām čūskām ir garenas acis, bet neindīgām pilnīgi apaļas. Daudzi to nezina.
Ķirzaciņai uznāca klepus. Atkal vilšanās. Šausmīgi!
Augstie papēži zibināja soli pēc soļa. Viņa gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.
Bet tas vēl nebija viss.
Apsiene Grieta stāvēja sava dārza vārtiņos, un pēc skata vien bija noprotams, ka tik vienkārši viņai garām netiks.
Tā arī bija.
— Ko tad «Vēstnesī»* šodien labu raksta? — Grieta, ieraudzījusi ķirzaciņai avīzi, noprasīja.
Bertai kļuva labāk ap sirdi, tomēr kāds interesējas par to, ko drukā.
— Lūdzu, paskatieties pati. — Berta sniedza avīzi āpsienei.
«Meža Vēstnesis» bija salocīts tā, ka Grietai gribot negribot bija jāizlasa:
Ķirzaciņa Berta
KĀ GURĶIS AR TOMĀTU STRĪDĒJĀS.
Pasaka.
Tālāk viņa nelasīja, bet atdeva avīzi Bertai atpakaļ.
— Nu jā, tagad katrs, kas nav slinks, var rakstīt, nu jau mazāk Ir to, kas neraksta, nekā to, kas raksta.
Ķirzaciņa Berta pat lāgā neaptvēra, kā nonāca savā dārzā. Sī mazā pasaulīte bija vienīgā vieta, kur paglābties no dzīves netaisnības.
Dārzs patiešām izskatījās jauks. Gar ceļa malu šaurs mauriņš, tam
galā pelēkai akmeņu kaudzei līdzīga mājiņa. Visapkārt akmensdārzs. Pašreiz ziedēja zemas puķes gaiši violetiem ziediem, tāpēc kaimiņi Bertas dārzu sauca par violeto dārzu. Attālākā stūrī dobēs auga dārzeņi. Vēstu)u kastītē Berta ieraudzīja vēstuli. Atplēsa un izlasīja:
Sveika Berta!
Pēc nedējas būšu klāt.
Bruņurupuciene Amālija.